“Vēlētāji jūtas kā aklo vistiņu spēlē,” Egila Līcīša feļetons 15
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēki ziņo, ka jūtas kā aklo vistiņu spēlē, kur vēlētāju aizsietām acīm grūsta, stumda, bikstī uz 14. Saeimu startējošie deviņpadsmit saraksti. Tas ir vesels pieteikto partiju katalogs, kurā ierindas pilsonim grūti orientēties. Ej nu zini, kā izvilkt laimīgo biļeti šai loterijā.
Saskrūvējies vēlētājs ir nobijies, ka ar savu balsojumu var pavērt ceļu uz varas sagrābšanu politiskajiem spēkiem, kas izstaro iezaļganu gaismu un ieradušies uz mūsu planētas no citas Galaktikas, un to pie prāta nākušie cilvēki atskārtīs tikai 2. oktobra pēcvēlēšanu rītā, apskatot balsu skaitīšanas rezultātus. Tad var gandrīz aiziet ar sirdi, uzzinot, ka pie varas raujas Rosļikovs ar kompāniju, un galvu paceļ antisabiedriski elementi.
Ka ir ļoti dibinātas bažas, ka ievēlētie apdraud drošību un kārtību un var aizvirzīt valsti pa aplamas attīstības ceļu. Datoru klabinātāji sociālajos tīklos baida – apdomājiet, tauta, pirms izlemiet! Tikai zagļi un korumpanti var tikt Saeimā! Pilsoņiem būtu ļoti nepatīkams iznākums, ka likumdevēja orgānā balsojuši par partijām, bet Saeimā iekšā salīdušas kaut kādas bandas un kriminālā Latvija!
Daudziem balsstiesīgajiem tā ir kā ieniršana krokodiliem pilnos ūdeņos – par ko vēlēt, kā atrast spožāko eirīti kaparnaudas kaudzē? Varbūt šoreiz nezinīšu vidū nav visa vēlētāju armija, bet tie nav arī atsevišķi eksemplāri – tie ir diezgan daudzi indivīdi, kuri šomēnes veidos rindas un sastrēgumus pie zīlnieku un kāršu licēju durvīm, vēloties izzināt pareizo izvēli.
Labais, krietnais un taisnīgais Valsts prezidents Egils Levits jau signalizējis turēties pa labu gabalu no nesakarīgiem, uz ātru roku veidotiem sarakstiem, par kuriem balsot nevajadzētu. Valsts galva apcerīgi sacījis, ka politiskajā spektrā gan esot partijas, par kurām būtu vērts nodot balsis, bet nav norādījis kā skolotājs pie tāfeles, nav tuvāk informējis, izglītojis un apgaismojis Latvijas cilvēkus, par ko tieši ieteicams vēlēt.
Var tikai just, ka prezidenta tētiņam būtu apbēdinoši, ja liela daļa elektorāta nobalsotu par savādiem kandidātiem ar pretdabiskiem ieradumiem, kuri katrā laikā gatavi demontēt liberālo režīmu, vai nevaroņiem, kuri draud oponentiem ar kulakiem.
Tā ka nevar paļauties arī uz preses un aptauju objektivitāti, šādā situācijā būs pilsoņi, kas uztraukumā pieļaus kļūdas un misēkļus. Kas savu slavas minūti ar uzturēšanos balsošanas kabīnē, ar atzīmju izdarīšanu vēlēšanu biļetenā un svinīgu attiecīgā saraksta nogremdēšanu aizzīmogotajā urnā neizmantos pilnvērtīgi dzimtenes labā.
Vienkāršam valsts iedzīvotājam nav pa rokai kompetenti padomnieki, eksperti, konsultanti, sabiedriskās domas pētnieki un analītiķi, kuri spēj sniegt pamatojumu, kā balsot, un norādes, kurš ir mazākais ļaunums. Nav nekāda padoma, no kā cilvēks tiktu gudrāks. Balsotāji vēlēšanu iecirknī jauksies pa veselu čupu nekam nederīgu “suverēnu”, “vienotu”, “tautas kalpu” sarakstu. Urnās gaužām neapdomīgi kritīs biļeteni arī par pundurpartijām, kam citādi nebūtu neviena drauga un atbalstītāja šai pasaulē, vēlēs pat par vienīgo īsto, varas nepiejaucēto un nepieķēdēto opozicionāru – murgologu! Un tās būs zemē nomestas balsis!
Tāpēc jāveic neliela instruktāža, autors dalīsies pieredzē ar lasītājiem, kam radušās grūtības, noteicot pareizo izvēli. Mūsdienu apstākļos, pēc jauno likumu pieņemšanas ir pavisam vienkārši veikt sīku manipulāciju un veiklu izspēli ar personu apliecinošiem dokumentiem.
Es darītu tā. Vispirms apmeklētu vēlēšanu iecirkni un nobalsotu, teiksim, par “Jauno Vienotību” ar jauno, nupat apmainīto pasi. Tad apgrieztos uz papēža un dotos uz nākamo balsošanas vietu, kur, izmantojot veco pasīti ar notecējušo derīguma termiņu, vēlētu par, piemēram, Nacionālo apvienību. Tas tagad ir atļauts – balsot ar papīriem, kas citā reizē būtu apzieģelēti kā nederīgi. Un tad, nepaslinkojot, aizietu uz vēl trešo vēlēšanu iecirkni un, uzrādot identifikācijas karti, balsi guldītu Apvienotā saraksta kontā.
Nav jāstreso, ka jūs pieķers. Centrālajā vēlēšanu komisijā katrās vēlēšanās kaut kas elektronisks salūst, nobrūk, uzkaras un bremzējas. Pārtrūkst sakari ar vietējām komisijām, līdz ar to balsošanas dokumentācija tiek vesta ar rokas pierakstu un koka skaitīkļiem.
Tādā veidā mobilizējies vēlētājs būtu ne vien pabalstījis trīs vērtīgus sarakstus, bet arī darījis, ko varējis vēlēšanu aktivitātes uzlabošanā. Ja katrs pilsonis rīkotos tik valstiski, vēlētāju līdzdalības procents tuvotos 80–90% atzīmei. Šādi apzinīgi balsojot, varam panākt 14. Saeimas vēlēšanās tautai labdabīgu, tehniski un morāli pieņemamu iznākumu.
