Kā iemācīties ēst apzināti – tad neskaita gramus un nesaka pareizs, nepareizs, drīkst, nedrīkst 0
Ikdienā daudzas darbības notiek automātiski. Tas nozīmē, ka tām nepievēršam uzmanību, domas ir aizskrējušas nākotnē vai rakņājas pagātnē. Tomēr esošais brīdis ir vienīgais, kad varam kaut ko mainīt, prasmīgāk izvēlēties. Tāpēc Inese Millere pievērsusies apzinātai ēšanai un māca to arī citiem.
Noskaidroju, ka, apzināti ēdot, neskaita gramus un kalorijas un neanalizē produktu sastāvu. Nesaka pareizs, nepareizs, drīkst, nedrīkst.
“Apzinātība ir īpaša veida un kvalitātes uzmanība, prāta treniņš. Pievēršot uzmanību, tiek vairota apziņa par pašreizējo brīdi. Tas ļauj mums būt klātesošiem ar ziņkārīgu, pieņemošu attieksmi pret mūsu domām, emocijām, ķermeņa sajūtām, kā arī apkārt notiekošo. Savukārt apzināta ēšana ir apzinātībā balstīta pieeja noturīgu, veselīgu ēšanas paradumu veidošanai,” paskaidro Inese Millere. Viņas attiecības ar ēdienu vienmēr bijušas harmoniskas. “Esmu tā, ko dēvē par instinktīvo vai intuitīvo ēdāju. Paradumu svārsts ir dabiski svārstījies visu dzīvi – reizēm apēdu mazāk, citreiz vairāk, bet vienmēr ieklausos sevī un ņemu vērā savas vajadzības. Tas man ir palīdzējis visu mūžu saglabāt nemainīgu ķermeņa svaru, veselību un augstu enerģijas līmeni. Manā ēdienkartē ir pilnīgi visi produkti. Nekad neesmu sev kaut ko aizliegusi vai uzcēlusi uz pjedestāla.”
Kļūstam izvēlīgas
Pie apzinātas ēšanas Inese nonāca ar apzinātības praksēm. “Pirmo reizi vārdu apzinātība (angliski – mindfulness) dzirdēju 2003. gadā. Tad sāku praktizēt meditāciju saskaņā ar apzinātībā balstītu stresa samazināšanas programmu un strādāju par stresa menedžmenta konsultanti. Pārsvarā manas klientes bija sievietes, kuras savas nepatīkamās emocijas un stresu mēdza mazināt ar ēdienu. Sapratu, ka gribu viņām palīdzēt. Apguvu apzinātas ēšanas pieeju, kas tagad ir mana profesionālā, intelektuālā un arī garīgā prakse.”
Lai gan Inese ēd instinktīvi, pievēršoties apzinātai ēšanai, viņai bija pietiekami daudz jaunatklājumu. “Sāku manīt, ka domas it kā ielec vilcienā un kaut kur aizbrauc. Ja šādā brīdī man priekšā ir konfekte, tā nonāk mutē. Kad esmu bēdīga, sāku virināt ledusskapi. Kad ir jāsāk liels projekts, ko patiesībā gribas atlikt, ledusskapis un virtuve vedina vairāk.”
Apzināta ēšana ir ļāvusi Inesei kļūt par gardēdi, izvēlēties kvalitāti, nevis kvantitāti. Arī klientes pamana, ka kļūst izvēlīgākas. Nepērk jebkuru cepumu, bet izvēlas to, kas patiesi garšo un sniedz vēlamās sajūtas.
Gūstam apmierinājumu
Apzinātībā balstīta ēšana ir holistiska (prāta un ķermeņa vienotībā balstīta) pieeja. Tas ir prāta treniņš, kas ļauj pazīt brīžus, kad esam aizgājuši prom no sava ķermeņa, un aicina atpakaļ pašreizējā brīdī.
Apzināta ēšana sākas ar izpratni, kāpēc vispār ēdam. Vai tas ir fizioloģisks izsalkums vai kāda cita vajadzība, ko mēģinām apmierināt ar izsalkumu? Vai ēdam tikai tāpēc, ka ēd draugi vai kāds atnesa mājās kau ko gardu? Saprotot, kāpēc ēdam, varam uzdot papildu jautājumus: ko es izvēlēšos ēst? Kā es to ēdīšu? Kā es jutīšos pēc ēšanas?
Prasmīga izvēle nenozīmē, ka konfekte jāēd vienīgi tad, kad esam izsalkuši. Konfekte ir paredzēta baudai. Klatesamībā, ēdot ar nodomu un uzmanību, no konfektes gūstam kāroto. Tas nenotiek, ja prātā skaitām kalorijas, domājam par pesticīdiem, taukiem, cukuru un par nākamo ēšanas ierobežojumu. Tad roka stiepjas pēc nākamās konfektes, bet domas atkal aiziet kur citur. Nešaustām sevi par pieņemtajiem lēmumiem. Nelemjam par visām iespējamām situācijām, bet katrā brīdī izdarām atbilstošāko izvēli, aicina trenere.
Iepauzējam sekundi!
Stimuls ēst parasti beidzas ar darbību – ēšanu. Ja iepauzējam, pirms liekam mutē nākamo kumosu, it kā aicinām prātu atpakaļ ķermenī. Atgriežoties pašreizējā brīdī, uzdodam sev jautājumu: kāpēc es vēlos ēst? Vai esmu izsalkusi? Vai konfekte izskatās garšīga? Vai tā man palīdzēs justies labāk? Vai es to ēdu tikai tāpēc, ka tā ir acu priekšā? Šajā pauzē arī slēpjas visas vajadzīgās atbildes. Trenējot uzmanību būt tur, kur vēlamies, var noķert impulsu ēst, pazīt izsalkuma pazīmes vai to neesamību, atrast vajadzīgās atbildes un veidot vēlamo scenāriju, proti, sakārtot ēšanas režīmu.
Ir liela atšķirība, vai reaģējam uz katru stimulu ēst vai tam atbildam, pieņemot apzinātu lēmumu. Ja neesmu izsalkusi, tomēr nolemju ēst konfekti, ēdu to ar klātesamības sajūtu un baudu: sasmaržoju, sagaršoju. Pievēršu uzmanību arī tam, kā konfekte liek justies pēc ēšanas. Pretējā gadījumā attapsimies pie tukšas konfekšu kastes un jutīsimies vēl sliktāk. Jāsāk sevi vērot, jo tikai tā varam pamanīt, kā jūtamies.
Rakstīt dienasgrāmatu?
Vai noder dienasgrāmata, kur pieraksta apēsto un ķermeņa izjūtas? Inese apstiprina, ka tas palīdz tikai gadījumā, ja ir apzinātības vairošanas instruments. Daudzas sievietes, kas ievēro diētu, raksta ēšanas dienasgrāmatu, lai sevi kontrolētu un kritizētu. Apzinātas ēšanas dienasgrāmatas mērķis ir cits. Pierakstos uzskatāmi pamanām, kam jāpievērš lielāka uzmanība. Tad var veikt nepieciešamās pārmaiņas.
Visi produkti der!
Ēdiens ir tikai ēdiens. Būtībā tas nav labs vai slikts. “Cenšos izvairīties no vārda veselīgs. Citādi iznāk, ka esmu laba, jo, redz, apēdu to labo, vai arī slikta, jo apēdu slikto. Der visi produkti. Drīzāk jāvērtē, kā tie liek justies,” rekomendē apzinātības trenere. Ja gribas čipsus, bet to vietā graužam seleriju kātus, spējam domāt tikai par čipsiem. Iznākumā nepietiek ar mazu čipsu paciņu, bet vajag lielo. Un, kad esam dabūjuši čipsus, vai esam apmierināti?
Inese uz ēdienu raugās kā uz bufeti, no kuras izvēlēties un kombinēt produktus. “Neviens cits no malas nevar pateikt, kas man būtu jāēd, jo es pati uzņemos atbildību par savu īstermiņa un ilgtermiņa labsajūtu. Pati izlemju, vai gribu rūpēties par sevi. Visas atbildes var nākt tikai no manis,” saka speciāliste. “Ārējā gudrība ir svarīga, bet tā nav primāra. Protams, produktiem ir dažāda uzturvērtība, viens produkts var veselībai nodarīt kaitējumu, otrs nākt par labu. Tomēr viena konfekte vai kūkas gabals nenogalinās pat diabēta pacientu. Jāļauj sev izvēlēties.” Nereti atļaujot sev kāroto un esot klāt savās sajūtās, atklājas, ka konkrētais produkts nemaz negaršo. Tad jādomā, kāpēc tas vispār jāēd.
Apzināta ēšana ir maratons, nevis sprints. Vispirms jāsāk ar izpratni, kāpēc ēdam. Pēc tam var skatīt dziļāk, kas ir tas, ko ēdam. Kā līdzsvarot to, ko es gribu, ar to, kas man ir vajadzīgs. Jāspēj ēst gan veselībai, gan baudai. Baudu nedrīkst izslēgt, jo tad atkal ierobežojam sevi, saka speciāliste.
Ko ēd Inese Millere
“Es nekad neesmu sev aizliegusi kādu produktu, ievērojusi diētu, skaitījusi kalorijas vai gramus. Par harmoniskām attiecībām ar ēdienu jāsaka paldies arī maniem vecākiem. Kaut gan biju ļoti slimīga un tieviņa, viņi mani nekad nespieda ēst vairāk, kā pati gribēju,” atklāj speciāliste. “Arī tagad brīvi izvēlos no pieejamiem produktiem pēc tā, cik liels ir izsalkums un kā es vēlos justies pēc ēšanas. Ja tuvojas svarīga prezentācija, neēdu neko, kas man liek justies miegainai un smagai. Izvēlos atkarībā no tā, ko vēlos un kas vajadzīgs manam ķermenim ilgtermiņā veselības un izskata saglabāšanai.”
Inese pārsvarā gatavo mājās, kur vienmēr ir pilngraudi, pākšaugi, eļļas, garšvielas, dārzeņi, sakņaugi, augļi, sēklas, rieksti, kaut kas no piena produktiem, arī olas. Vienīgie pārstrādātie produkti, ko Inese ēd, ir maize, kefīrs un biezpiens.
Ilgus gadus viņa brokastīs ēda auzu pārslu putru. Tagad aptuveni sešus gadus brokastīs dzer zaļo kokteili. Tajā ietilpst seleriju kāti, spināti, salātu lapas, rukola, gurķis.
Ēšanas biežums atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Pēc fiziskas aktivitātes izsalkums noteikti būs lielāks, nekā visu dienu sēžot. Katra diena ir atšķirīga. “Es neēdu pēc pulksteņa. Katram ir savs individuālais režīms. Kāds ēd lielākas maltītes trīsreiz dienā. Cits ēd ļoti bieži, bet pavisam nelielas porcijas. Dažās dienās ēdu biežāk, kādās – retāk. Kad aizbraucu pie vecākiem, tur apēdu krietni smagāku ēdienu, nekā esmu radusi ikdienā. Tad zinu, ka vakariņas man nemaz negribēsies,” viņa atklāj.
Neliedz saldo
Inese ēd arī saldumus, viņas mājās mēdz būt melnā šokolāde ar 90% kakao. Salda garša piemīt daudziem produktiem. Ir jāatrod iecienītākā un jāļaujas tai, saka Inese. “Veikalos nopērkamās smalkmaizītes gan nav garšīgas. Ja vēl padomāju, no kā tās gatavotas, garšo vēl mazāk. Taču zinu, kur var nopirkt patiešām gardas plātsmaizes, pēc kurām paliek tikpat laba pēcgarša. Es vispār gribētu legalizēt saldumus un kārumus, jo tos mēs ēdīsim vienmēr. Vajadzētu pievērsties kvalitātei gan kārumu, gan pārējo ēdienu izvēlē.” Produktu kvalitāte palīdz gūt lielāku apmierinājumu no mazāka daudzuma ēdiena. Garša tad ir tik intensīva, ka pietiek ar mazumiņu. Kaut ko iegribas, to apzināti izbaudām un varam doties tālāk.
Kāpēc sievietēm pēc 40?
Pie apzinātas ēšanas parasti nonāk ļaudis, kuri izmēģinājuši gana daudz diētu, bet sapratuši, ka tas neatrisina pamatproblēmu. Ir noguruši un vēlas citu pieeju, stāsta Inese Millere un piebilst, ka tā var iedarboties vienīgi tad, ja atsakās no diētas mentalitātes. Ja aizvien uzskata, ka kontrole ir īstais risinājums, visticamāk, apzināta ēšana nebūs piemērota. Uzsākot apzinātas ēšanas ceļu, prātam un sirdij jābūt atvērtiem. Jāgrib rast veidu, kā sev palīdzēt.
“Manuprāt, sievietēm vecums pēc 40 ir liels izaicinājumu laiks. Aktuāli kļūst jautājumi par jaunību, izskatu, skaistuma kultu. Ķermenī notiek arī fizioloģiskas pārmaiņas. Šajā laika posmā sieviete varbūt ir pamēģinājusi vairākas diētas un sapratusi, ka tas nav veids, kā viņa grib ēst un rūpēties par sevi. Sievietes pēc 40 ir vairāk gatavas ieklausīties sevī, nevis apkārt esošajā. Tas garantē labākus panākumus,” piebilst speciāliste.
Atziņas
• Apzinātība nesākas tikai ar ēšanu. Tā sākas ar brīdi, kad cilvēks beidzot nolemj piedalīties savā dzīvē. Ēdiens un ēšana ir brīnišķīgi ieejas vārti atpakaļ sevī.
• Apkārtējā vide neveicina apzinātības veidošanos un saglabāšanu, tāpēc tā visu laiku jātrenē. Tas ir transformējošs ceļojums, kas ne vienmēr ir viegls un patīkams. Ceļojums nozīmē nevis perfekciju, bet progresu.
Cieņa pret ēdienu
“Prakse, ko mācu es, liek saprast, ko ēdam. Izmantojam apzinātību, lai izprastu dabas un cilvēku pieliktās pūles, kuru dēļ ēdiens nonācis mūsu šķīvī. Kad sākam to apzināties, saprotam, ka esam daļa no veseluma, Visuma,” priecājas Inese.
Neviens un nekas nevar pastāvēt pats par sevi, tāpēc ir jāgodā un jāciena viss pārējais ap mums. Kad gatavojamies ēst ābolu, ieraugām sēkliņu, ar ko viss sākās. Ieraugām zemnieku, kurš aprūpēja ābeli, ziedu, kas vēlāk pārtapa par ābolu. Redzam auglīgo augsni, sauli, lietu. Ābols simbolizē Visumu, kļūst par daļu no mums. Tas konkrētajā brīdī pārstāv visu dzīvi. Ja ābolu ēd apzināti, tiek pabarots ne tikai ķermenis, bet arī prāts un sirds. Jūtam dziļu pateicību par savstarpējo dabas un cilvēku saistību un mijiedarbību, kuru dēļ ēdiens nonācis mūsu priekšā. Cieņpilna attieksme pret ēdienu nozīmē cieņu pret mums pašiem. Dziļi ieskatoties ēdienā, saprotam, kurus produktus patiesībā vēlamies apēst un iegādāties. Vai labāk pērkam rūpnīcā ražoto vai arī to, ko gādājis zemnieks. Ēdiena godāšana ļauj plašāk skatīties uz maltīti, uz veselību un pašsajūtu, ir pārliecināta Inese Millere. “Ja raugāmies vēl dziļāk, apzināta ēšana ir sociāli atbildīga ēšana. Sākam domāt, kā mūsu izvēles ietekmē ne tikai mūsu pašu, bet arī planētas un nākamo paaudžu veselību un labsajūtu. Pirms kaut ko liekam mutē, ieskatāmies mijiedarbībā un savstarpējā saistībā. Tādējādi mūsu attiecības ar apēsto ēdienu pilnībā mainās.”
Ieteikums
Inese Millere uzskata, ka dzīve ir eksperiments. Arī apzināta ēšana jāuztver kā eksperiments, tajā jāiesaistās viegli, ar laipnu zinātkāri.
Vairāk informācijas par Ineses mācīto ēšanas pieeju meklē mājaslapā www.kaneapeststresu.com.
