Juris Alberts Ulmanis: Kā ieinteresēt stāties armijā un Zemessardzē? 0
Juris Alberts Ulmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējo mēnešu notikumi Ukrainas pierobežā valsts aizsardzības jautājumu atkal iecēluši sabiedrības visvairāk apspriesto tēmu augšgalā. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks rosinājis diskusiju par obligātā militārā dienesta atjaunošanu, lai karošanas prasmes iegūtu ikviens jaunietis un jauniete. Citi piedāvā mērenākus aizsardzības spēju palielināšanas modeļus.
Viens ir skaidrs – Latviju aizstāvēt spējīgu cilvēku skaits ir jāpalielina. Runa ir tikai par veidu, kā to izdarīt. Obligātais dienests izklausās vienkāršākais veids, lai arī ļoti dārgs. Skaidrs, ka sava valsts ir jāaizstāv. Taču ne viss ir tik vienkārši. Tagadējiem lēmumu pieņēmējiem jāņem vērā, ka viņi grasās lemt pavisam citādas paaudzes likteni. Tā dēvētās Z paaudzes un tiem sekojošās alfa paaudzes jaunieši pasaules uztverē ievērojami atšķiras no mums. Daudzi no viņiem pirmajā ārzemju ceļojumā devušies jau pirmajā savas dzīves gadā, sākumskolā latviešu bērni viens ar otru sarunājas angļu valodā un viņiem interneta draugu ārzemēs ir krietni vairāk nekā mājas pagalmā vai skolā. Tagadējie bērni ir pasaules pilsoņi bez pārmērīgas pieķeršanās tēvzemei. Turklāt liela daļa ir apveltīti ar dziļu empātiju. Viņi nerisina problēmas, kaujoties skolas pagalmā. Ja mēs piespiedīsim šos jaunos cilvēkus dienēt armijā, visticamāk, panāksim to, ka daļa jauniešu uzreiz pēc skolas beigšanas pametīs Latviju un nekad te vairs neatgriezīsies. Tikai tādēļ, lai nebūtu jādienē. Tas nozīmē, ka mēs kā valsts par saviem līdzekļiem izglītosim jaunos speciālistus, no kuru zināšanām peļņu vēlāk gūs citas valstis.
Jāpadomā arī par šāda lēmuma ietekmi uz darba tirgu. Šodien jaunietis vidusskolu beidz 19 gadu vecumā. Ja pēc tam viņš vienu vai divus gadus pavada dienestā un vēl trīs četrus gadus apgūst profesiju, kvalificēti darbinieki uzņēmumiem būs pieejami labi ja 23–24 gadu vecumā. Vai tiešām darba devēji ir gatavi tik ilgi gaidīt? Jo īpaši, ņemot vērā, ka viņiem būs jāsapelna vēl vairāk naudas armijas uzturēšanai.
Skaidrs, ka ar 5000 karavīru un 8000 zemessargu ir par maz, lai mēs justos droši pret ārēju apdraudējumu. Tomēr bruņoto spēku palielināšanai vajadzētu notikt tikai brīvprātīgi, vienlaikus stimulējot neizlēmīgo interesi ar dažādiem labumiem.
ASV ar labiem panākumiem darbojas “Reserve Officers’ Training Corps” (ROTC) programma, kurā iesaistījušās vairāk nekā 1700 koledžas un universitātes. Programmas dalībnieki studiju laikā dodas uz armijas apmācībām un apņemas pēc absolvēšanas divus gadus dienēt ASV armijā. Apmaiņā jaunietis iegūst iespēju par brīvu iegūt augstāko izglītību, ko Ziemeļamerikā ne visas ģimenes var atļauties. Arī Latvijā augstākā izglītība kļuvusi salīdzinoši dārga, un līdzīga programma varētu pavērt ceļu uz pieprasītu profesiju un attiecīgi labāku dzīvi daudziem jauniešiem, vienlaikus apgūstot militārās prasmes. Piedāvājumu varētu padarīt vēl vilinošāku ar kādu papildu labumu. Piemēram, programmā iesaistītie jaunieši saņemtu īpašu stipendiju, kas uzlabotu viņu finansiālo stāvokli studiju gados.
Pieaugušos pievienoties zemessargu rindām varētu motivēt ar dažādiem instrumentiem. Piemēram, visiem vismaz divus gadus nodienējušiem zemessargiem piešķirt valsts garantiju nekustamā īpašuma iegādei vai būvniecībai. Dažādas aptaujas rāda, ka tieši nespēja uzkrāt pirmajai iemaksai nepieciešamo summu attur daudzus Latvijas iedzīvotājus no labāka mājokļa iegādes. Šāda iespēja liktu atbildīgiem vecākiem izvērtēt Zemessardzi kā veidu ģimenes dzīves apstākļu uzlabošanai.
Ņemot vērā dzīves dārdzības pieaugumu, potenciālie zemessargi novērtētu bezmaksas veselības apdrošināšanu un atlaides komunālajiem maksājumiem. Iespējams, ir vērts izvērtēt arī iespēju valsts aizstāvjiem lētāk iegādāties pārtiku.
Izveidojot jūtamus nodokļu atvieglojumus uzņēmumiem par zemessargu nodarbināšanu, mēs radītu apstākļus, kuros kompānijām ir izdevīgi skubināt darbiniekus pieslieties Latvijas aizstāvju rindām. Vēl jo iedarbīgāka būtu vairāku līmeņu sistēma, kurā atlaides apmērs atkarīgs no zemessargu īpatsvara kolektīvā.
Iespējamo risinājumu ir daudz un, visticamāk, tie izmaksātu krietni lētāk nekā obligātā dienesta uzturēšana. Pie tam bruņotajiem spēkiem pievienotos patiesi motivēti, patriotiski noskaņoti cilvēki, nevis tādi, kuri gaida dienesta pēdējo dienu.
