Kā iegūst mālu, glūdu, glīzdu? 0
“Kā iegūst un izmanto mālu, glūdu, glīzdu un balto mālu?” Andrejs Madonas novads
Veci mīti stāsta, ka cilvēks tapis no māla un, tajā guldīts, pazūdot bez pēdām. Šo minerālu jau izsenis lieto mājokļu celšanai, sadzīves priekšmetu izgatavošanai un dziedniecībai. Pēdējā laikā tas kļuvis arī populārs kosmētikas līdzeklis, jo māla maskas un vannas palīdzot saglabāt jaunavīgu izskatu.
Māls ir slāņu vai lapveida struktūras minerāls, kas pieskaitāms silikātu klasei, kura veido ap 80 % no zemes garozas. Tas ir otrējais (sekundārais) minerāls, jo dabā rodas, ķīmiski pārveidojaties kvarcam un laukšpatiem. Tā galvenās sastāvdaļas visā pasaulē ir vienādas. Māla graudiņi ir mazāki par 0,1 mm, bet krāsu un īpašības nosaka piemaisījumi. Atrod baltu, pelēku, dzeltenu, sarkanu, brūnu un zaļu mālu, kurus galvenokārt iekrāso dzelzs oksīdi. Melno krāsu piedodot organiskie savienojumi.
Mālu var meklēt upju krastos un gravu nogāzēs. Latvijā biežāk sastopamais sarkanais atrodas 10 – 15 m dziļumā. Zilais māls iekārtojies dziļāk, tāpēc ir tīrāks. Baltais (kaolīts) pie mums nav sastopams.
Māla dalījums glūdā un glīzdā ir nosacīts. Dažreiz ar glūdu, piemēram, apzīmē zilo mālu, bet parasti jau runā par liesu vai treknu mālu – pirmajam ir vairāk smilšu vai kaļķu piemaisījumu, otrajam to īpatsvars ir mazāks. Tā kā apdedzinot trekns māls saraujas par 1∕5, to liesina ar smilti vai maltu ķieģeļu druskām. Visvairāk to izmanto būvmateriālu un keramikas ražošanā, arī pārtikas, gumijas, papīra, plastmasu, parfimērijas, porcelāna un fajansa rūpniecībā.
Saimniecībā
Mums māls ir tradicionāls vietējais materiāls. Trekns ar nelielu smilšu piejaukumu no Zemgales un Lubānas līdzenumiem dod sarkanīgus vai sārtus ķieģeļus, liesāks ar prāvu kaļķakmens putekļu piedevu no Lielupes krastiem pie Kalnciema – dzeltenīgi baltos. Zaļganais māls sastopams Salaspils apkārtnē no Daugavas līdz Juglai, arī Cēsu un Glūdas muižas tuvumā, tas satur maz karbonātu. Tūjas apkaimē pieejams sarkanais, no kura gatavo vērtīgos klinkera ķieģeļus – stipri apdedzinātus ar augstu izturību un blīvu struktūru, jo parastais māla ķieģelis, ielikts ūdenī, uzsūc līdz 20% mitruma, turpretim klinkera – tikai 1 – 2 %.
Māla pirmapstrāde ir ļoti darbietilpīga. Lai sagatavotu izejvielas, piemēram, krāsns podiņiem, ko daži meistari vēl Latvijā prot darināt, mālu vispirms maļamajā mašīnā saberž un atbrīvo no lielākajām cietajām daļiņām. Tad izspiež caur smalku tērauda sietu ar 0,7 mm acīm. Gaisa burbuļus izvada, masu izrullējot veltņos un saspiežot. No trīsreiz apstrādātās masas beidzot var nogriezt vajadzīgā izmēra klučus, no kuriem presē podiņus.
Lai amatniekiem atvieglotu darbu, veikalos pārdod jau gatavu māla pulveri. Javu krāsns mūrēšanai, piemēram, gatavo, sajaucot ūdenī pulveri ar smalku granti proporcijā 1: 3, līdz izveidojas pabieza masa, un vēl uz spaini pielej pa glāzei izšķīdināta cukura. Tas izdegot pastiprina saistošo kārtu.
Sarakto mālu turpretim mūrēšanai gatavo šādi: ieliek vannā, aplej ar ūdeni un mīca ar stampu, līdz tas izkusis. Šajā laikā ar ūdeni izreaģē kaļķa daļas. Izšķīdušo masu izlej caur 4 mm rūšu sietu un nostādina, tad sajauc ar smiltīm attiecībā ir 1:4. To daudzumu regulē: ja java nenoslīd no ķelles, māls ir par treknu – jāpievieno smiltis, ja ātri noslīd, vēl vajadzīgs māls. Āra darbiem mālu arī sajauc ar smiltīm proporcijā 1: 4, bet vēl pievieno 1∕15 daļu kaļķa un 1∕15 daļu cementa.
Apmetumam mālu un smiltis jauc proporcijā 1:3, izmanto sienu un griestu apdarei. No māla veido pat starpsienas un blietē grīdas. Var pievienot organiskas sastāvdaļas – linu spaļus, kaņepju atgriezumus un salmus. Iestrādā ar tradicionālajiem apmetēju instrumentiem – ķelli, rīvdēli un velkamo dēli.
Dziedniecībā
Māls ir tīrs dabas produkts, kas satur daudzus mikroelementus – kāliju, nātriju, dzelzi, alumīniju, varu, silīciju, slāpekli, magniju, fosforu un citus. Māla antibakteriālās īpašības izmanto tautas dziedniecībā, jo uzskata, ka tas piesaista toksīnus un paātrina cilvēka audu atjaunošanos, tātad noder veselības uzlabošanā, ādas kopšanā, pat pret matu izkrišanu. Ārīgai lietošanai derīgi esot liesāki, iekšķīgai – treknāki. Katram no māliem piedēvē kādas sevišķas īpašības. Zilais esot uzkrājis vēja enerģiju, tas palīdzot ārstēt saslimšanas, kas saistītas ar kustībām, muskuļiem, krampjiem un vemšanu. Sarkanais māls uzkrājis uguns enerģiju, to izmanto, ja ir paaugstināta temperatūra, drudzis vai slāpes, un iesaka dzert, ja organismā ir dzelzs trūkums. Melnais māls esot pilns ar zemes enerģiju: ārstējot kuņģa un zarnu trakta saslimšanas, derot pret tūsku, lieko svaru, vājumu. Pārsteidzoši, ārstējot arī… slinkumu!
Vislabāk dziednieciskās procedūras veikt pirtīs, vispirms izkarsējoties pērtuvē, tad ieziežoties ar māliem, noturot tos 20 – 40 minūtes un nomazgājoties. Ja āda iekaisusi, māliem pievieno bērzu pumpuru novārījumu. Lai apkarotu, piemēram, celulītu, pēršanās starplaikā mālus uzklāj uz kājām, aptin ar plēvi un notur 30 minūtes. Izmanto arī mālūdeni, pusi tējkarotes pulvera iejaucot glāzē avota ūdens un ierīvēšanu apvienojot ar vieglu masāžu. Palīdz pret reimatismu un locītavu sāpēm. Ja mālūdeni 3 stundas tur saulē un maisa 3 reizes stundā, iegūstot universālu šķidrumu, ar kuru ikdienā ierīvēt slimās vietas.
Pirtnieki uzskata, ka mālus vajadzētu ņemt no vietas, kur cilvēks dzīvo, un pašam tos arī sagatavot. Saraktos vajadzētu 1 – 3 dienas pieradināt pie jaunajiem apstākļiem, bet gatavot tad, kad paredzēts izlietot. Tā kā māls uzsūc slimību, to lieto tikai vienreiz, un pēc tam kaut kur tālāk aprok, jo vēlāk tie atdodot šo negatīvo enerģiju.
Pulveri mājas dziedniecībai gatavo, mālu miezerī sadrupinot smalkos putekļos un attīrot. Svarīgi, lai tas nesaskartos ar metālu, tāpēc arī uzglabā slēgta stikla traukā. Māla suspensiju iekšējai lietošanai iegūst, tējkaroti pulvera sajaucot ar glāzi ūdens un ļaujot trīs stundas nostāvēties saulē. Tā esot labs palīglīdzeklis iekaisumu un audzēju ārstēšanā, samazinot cukura līmeni asinīs un sirds darbības traucējumus. Mālus ārējai lietošanai gatavo, pulveri ūdenī sajaucot līdz vienveidīgai krējuma konsistencei. Pievieno arī ēteriskās un parastās eļļas, kumelīšu novārījumu, tēju, minerālūdeni. Matu maskām pievieno ābolu etiķi: ja āda ir sausa, tur 10 – 15 minūtes, bet parasti – 20 minūtes, līdz māli sakalst.
Šāda vannošanās noņemot negatīvo enerģiju.
Mālu izmanto arī vannām (izmanto 500 g un peldas suspensijā līdz 20 minūtēm) un, protams, kompresēm, ar koka lāpstiņu 2 cm biezā gludā kārtiņā uztriepjot audumam un uzliekot slimajai vietai. Liekot uz pieres un deguna, palīdzot pret iesnām, kakla sāpēm un klepu. Ja ir paaugstināts asinsspiediens, zilo mālu patur pie pakauša, ja pazemināts – uz pieres starp acīm. Ja kājām ir paplašinātas vēnas, divreiz nedēļā noderot zilo mālu aplikācijas.
PADOMS Vietu brīvdabas SPA peldei var uztaisīt pašu spēkiem: noliek dārzā vecu vannu un zem tās izveido kurtuvi. Ielej avota ūdeni un sajauc ar māliem. Sakurina zem vannas uguni, līdz sasniegta nepieciešamā temperatūra, un – uz priekšu!
UZZIŅA • Seno grieķu mīti vēsta par Prometeju, kas, samīcot mālus ar asarām, izveidojis cilvēku. • Pirmais reģistrētais māla pielietojums dziedniecība bijis Mezopotāmijā pirms 4500 gadiem. Senlaikos zemē ieraktos milzīga izmēra māla traukos glabāti graudi, eļļa, gaļa un zivis. • Grieķu dzejnieks Hērodots rakstījis, ka ēģiptieši ir vienīgie, kas maizi mīca ar kājām, bet mālus – ar rokām. Arī faraonu dakteri mālu jau izmantojuši kā pretiekaisuma un antiseptisku līdzekli, tas bijis mumicifēšanas receptēs un, protams, palīdzējis Kleopatrai saglabāt tās leģendāro skaistumu. • Viens no senākajiem zinātniskajiem traktātiem, kurā aprakstītas mālu ārstnieciskās īpašības, ir persiešu zinātnieka un dziednieka Avicennas (980–1037) darbs “Dabas vēsture”. • Mālu vienlaikus uzskata gan par zemes zeltu, gan par dubļiem. Latviešu valodā šim vārdam ir fonētiska līdzība ar vārdu “melns”, jo īpaši ar tā latgalisko formu “malns”, kur ar šo vārdu apzīmē arī dubļus. • Dažām Latvijas apdzīvotām vietām ir kopš seniem laikiem doti ar mālu saistīti nosaukumi. Piemēram Mālpils (vācu – Lemburg).
|
