Kā godam pavadīt gada īsāko nakti. Svarīgas darbības, kas jāveic īpašajā laikā 0
Jāņus vajadzētu svinēt, nevis gulēt. Kādas darbības veic šajos svētkos, tā tu ieprogrammē sevi nākamajam dzīves cēlienam. Kas gulēja Jāņu nakti/Gulēs visu vasariņu.
Sakārto un pušķo svētku norises vietu
Kā jau visos svētkos, arī šajos sāk ar svinēšanas vietas piekārtošanu. Tā ir ne tikai māja un sēta, bet arī kalns vai pļava, kur tiks iedegts Jāņu ugunskurs. Veicot šos sakārtošanas darbus, cilvēks pats sakārtojas: sakārto domas, noskaņojas svētkiem.
Kad tas paveikts, pušķo svinēšanas vietu. Pušķošana gan ieceļ appušķotos citā – sakrālā līmenī, gan aizsargā – jāņuzāles istabu padara par svētku istabu. Vasarā pušķojamā materiāla netrūkst – daba to bagātīgi piedāvā, sākot ar pļavu puķēm un beidzot ar meijām.
Bērzs mitoloģijā tiek asociēts kā Saules koks, tas vairo gan sievišķo, gan vīrišķo enerģiju.
Vāzēs saliek lauku puķes un papardes, istabas stūros, pie durvīm un pie vārtiņiem novieto meijas, pret ļauniem spēkiem – pīlādžu zaru. Šajā laikā ir vaļā vārti starp dažādajām pasaulēm, varam gan iegūt spēku, gan nonākt briesmās.
Ir vairākas šo pasauļu robežvietas, bet viena no būtiskākajām – cilvēka mājoklis un ārpasaule. Aizsargājamas arī mājlopu kūtis, jo Jāņu naktī lopus ganībās neatstāj. Tāpēc kūts logā vai kādā paksī var iespraust dadzi, usni vai nātri pret raganām. Pagalmā var iespraust izkapti, kas arī darbojas kā aizsardzības līdzeklis.
No meijām taisa trīs vārtus. Vienus vērš pret debespusi, kur riet saule, otrus – kur lec saule, bet pa trešajiem ienāk jāņubērni.
Kura ir īstā jāņuzāle
Visas, kas laukos zied, ir jāņuzāles: madaras, āboliņš, margrietiņas, rudzupuķes, magones, nārbuļi, raspodiņš un vēl, un vēl. Katra izvēlas savu ceļu, kā klīst pa pļavu, un vainagam izvēlas to, ko sastop savā ceļā. Pļavas ziediem var pielikt liepas vai ozola zaru.
Saimniecēm vairāk piederas sarkanais āboliņš, vecākām sievām – vīgriezes un buldurjāņi. Jānim un pārējiem vīriem pin ozollapu vainagu, jo šajos svētkos visi ir Jāņi un Dieva dēli. Ozols ir vīrišķā simbols un dod vīrišķo spēku. Bez vainaga Jāņu naktī palikt nedrīkst, turklāt vainags galvā jātur visu nakti.
Ugunskura iedegšana
To iekur, kad saule riet. Šis būtiskais gada īsākās nakts rituāls simbolizē jaunās saules, jaunās gaismas, jaunās pasaules radīšanu. Ugunskuru nevajadzētu kraut ar jaunu malku, bet veidot no vecā kokmateriāla. Tādējādi simboliski vecās pasaules vietā tiek radīta jaunā.
Jāņu naktī jāuzturas uguns tuvumā, nedrīkst bez lāpas vai citas uguns staigāt pa tumsu, jo tā ir bīstama. Šajā naktī jābūt īpaši uzmanīgiem.
Uguns pasargā un arī kā saules simbols veicina auglību. Ne velti Jāņu naktī lec pār ugunskuru – lai attīrītos un šķīstītos. Ticējums vēsta: ja puisis ar meitu lec pār ugunskuru, viņi nedrīkst atlaist rokas.
Pērno ozollapu vainagu – pirmo
Jāņu vainagus glabā līdz nākamajām gadskārtām: Ziemassvētkiem, Metenim, Lieldienām vai atkal Jāņiem, kad vecos vainagus sadedzina. Pērno ozollapu vainagu kā saules un pasaules simbolu var iesiet no meijām taisītajos vārtos, kas vērsti pret rietiem. Kad riet saule, tas ir pirmais, ko aizdedzina.
Rituālie objekti – šajā gadījumā Jāņu vainags – kalpo noteiktu laiku, pēc tam tie jāsadedzina. Ja gribam, lai dzīvē ienāk kaut kas jauns, no vecā jāatsakās.
Pērnos Jāņu vainagus var izmantot dziednieciskā nolūkā – vārīt zāļu tējas. Tās palīdz pret saaukstēšanās slimībām, kad moka klepus.
Kuplā pulkā
Jāņi pieprasa diezgan kuplu svinētāju pulku. Jo augstāku dievību gribam uzrunāt, jo rituālā jāpiedalās lielākam dalībnieku skaitam. Mazākā svinētāju pulciņā tiek uzrunātas zemākas dievības.
Senčus, kas ir tādi kā starpnieki starp dievībām un cilvēkiem, var pieminēt un godināt dzimtas un ģimenes lokā. Ja divi vien līgo, līgošana lāga nevedas, bet, kad sanāk liels pulks, svētki iegūst citu jaudu.
Šos svētkus svinam Dieva dēlam un Jānim – debesu dievību pārstāvim – par godu. Viņu piesaucam un godinām. Ja ir divas rituāla sastāvdaļas – uguns un dziesma, notiek komunikācija ar augstākajiem spēkiem. Var iztikt ar pāris līgodziesmu melodijām, bet dziesmu tekstus gan vajadzētu zināt precīzi.
Šiem tekstiem ir vairāki slāņi, kuros ietvertas kosmiskās likumsakarības, kas ir mūžīgas. Diemžēl mēs esam pazaudējuši kaut kādus atslēgas kodus, taču tas netraucē līgodziesmās ietvertās likumsakarības izdziedāt – izrunājot tekstā pausto novēlējumu, lietas notiek.
Piemēram, Jāņa mātei un Jāņa tēvam novēlot simt govju un vēršu, šis novēlējums nav jāsaprot konkrēti, bet gan simboliski kā novēlējums nodzīvot garu mūžu.
Līgošana pati par sevi ir auglības rituāls – apdzied laukus un dārzus, puiši apdzied meitas, kaimiņi – kaimiņus.
Peld un vārtās rasā
Īsākajā gada naktī viss ir īpašā stāvoklī: zeme, gaiss, uguns un ūdens. Dabā it kā notiek Dieva dēla un Saules meitas kāzas. Tas ir robežlaiks, kad iespējams paņemt spēku no mistiskās citpasaules. To var panākt, saplūstot ar dabas stihijām, piemēram, ūdeni. Jāņu nakts pelde un vārtīšanās rasā kalpo veselībai, skaistumam un auglībai.
Jāsagaida saullēkts
Svētki ir jāsvin. Jāņos jāsagaida saullēkts, citādi gulēsi visu vasariņu un darbi nevedīsies, jo šajā maģiskajā naktī nebūs iegūta enerģija un uzkrāts spēks.
