Kā gardums bez glazūras 0
“Tikko abonēju “Latvijas Avīzi” kopā ar žurnālu “Mājas Viesis” nākamajam pusgadam. Tātad dāvanā saņemšu Daigas Mazvērsītes grāmatu “Uldis Stabulnieks. Tik un tā”, kā arī brīnišķīgo skatu kalendāru. Abus izdevumus esmu abonējis arī iepriekšējos gados, jo tie ir tieši, skaidri valodā un gaidīti kā gardums, bet bez glazūras – “gardi” saturā, vizuāli pievilcīgi. Manu uzmanību īpaši piesaista raksti par vēsturi, kultūru un lasītāju viedokļi par sabiedrības procesiem,” teic rīdzinieks, “Latvijas Avīzes” ilggadējs lasītājs Egīls Liepiņš. Viņš uzaudzis Vietalvā, pēcāk ieradies Rīgā studēt universitātē ekonomiku. Strādājis Zemkopības ministrijā, vēlāk bijis Centrālās statistikas pārvaldes vecākais referents. Tur nostrādājis sešpadsmit gadus – līdz pat pensijai.
“Nesaprotu tos grūtsirdīgos, kas par visu gaužas. Arī pensionāra gados nav jākurn, ikdienā var rast daudz interesanta un noderīga. Vajag tikai iet sabiedrībā, piedalīties interešu klubos vai atrast kādu citu sev noderīgu nodarbi. Es dziedu Latvijas Universitātes vīru korī “Tēvzeme”, kas dibināts 1948. gadā diriģenta Edgara Elksnīša vadībā. Pēcāk kora vadību uzņēmās slavenais Haralds Mednis. Prieku sagādā arī otrs koris, kurā dziedu, – “Rudens dziesma” Ziemeļblāzmas kultūras pilī. Dziesma palīdz uzturēt dzīvesprieku, raisa patīkamas emocijas ne vien attiecībās ar kora dziedātājiem un klausītājiem, bet arī uzstāšanās brīžos. Ar koriem pabūts daudzās valstīs. Ir prieks “Latvijas Avīzē” un “Mājas Viesī” lasīt rakstus par kultūru, kordziedāšanu un ceļojumiem. Īpaši gaidu otrdienas “Latvijas Avīzi” ar tās pielikumu “Kultūrzīmes”, kas ir daudzpusīgs un uzziņas vērts.”
Savukārt žurnālā “Mājas Viesis” lasītāju gandarī intervijas ar sabiedrībā zināmām personībām, prāta uzdevumi un krustvārdu mīklas, raksti par vēsturi. Ar vēsturiskiem notikumiem, izrādās, saistīts arī tas, kāpēc vecāki devuši Egīlam tieši šo vārdu:
“Mans tēvs bija Jānis Liepiņš, dienēja par radiotelegrāfistu uz starpkaru Latvijas laika kara flotes zemūdenes “Spīdola”. Kara beigās tēvs atradās bēgļu gaitās Kurzemē. Manus vecākus bija iedvesmojis kureliešu idejiskais vadītājs Kristaps Krišs Upelnieks, kurš savu dēlu bija nosaucis par Egīlu. Tāpēc šo vārdu vecāki izraudzījās man. Neesmu vienaldzīgs pret svarīgiem notikumiem mūsu valsts dzīvē. Iegādājos pat vairākus “Mājas Viesa” numurus, kuros bija raksts par Austrumprūsijas notikumiem 1945. gadā. Žurnālus uzdāvināju saviem bērniem. Savas tautas vēsture ir jāzina, tad ir precīzāks skatījums nākotnē.”
Egīls Liepiņš akcentē arī ģimeniskās vērtības. Viņam ir divas meitas, četri mazdēli un viena mazmeita. “Gribas atgādināt dzejnieces Ārijas Elksnes dzejas domu, ka viss, ko klupdams, krizdams esi uzkrājis, ir tīrie nieki. Tikai bērni, tie mūžam apliecinās mūs, jo kokus nocirtīs un nojauks namus, bet mūsu bērniem atkal bērni būs.”
