Aigars Rostovskis: Kā finansēt augstskolas 1
Autors: Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents, SIA “Biznesa augstskola Turība” īpašnieks Aigars Rostovskis
Vērojot augstākās izglītības reformēšanas procesa diskusijas un grūtības un atceroties gandrīz 30 gadu pieredzi Latvijas lielākās privātās augstskolas “Turība” veidošanā, gribētu dalīties ar viedokli, kādi soļi būtu sperami, lai piešķirtu augstākās izglītības sistēmai impulsu attīstībai vajadzīgajā virzienā.
Pirmkārt, būtu nepieciešams uzturēt dialogu ar galvenajiem nozares dalībniekiem – pašām augstskolām, arī darba devēju organizācijām un dažādām kamerām – nevis formāli, bet uzklausot un mēģinot salikt kopā risinājumu, kas atbilst visu interesēm.
Otrkārt, pasaules tendenču analīze un tas, ko par izglītību liecina pasaules tautsaimniecība. Šāda analīze apliecinātu galēju neatbilstību starp izglītības rezultātā iegūtajām prasmēm un darba tirgus pieprasījumu visā pasaulē.
Treškārt, lai arī Latvijas izglītībai pieejamie, līdzekļi ir krietni mazāki nekā, piemēram, Igaunijā pieejamie, tomēr ir iespējams noteikt prioritātes, kurās ieguldīt.
Manuprāt, jāsāk būtu ar investīcijām eksaktajās un investīciju ietilpīgajās jomās. Tomēr naudas piešķiršanā es dotu priekšroku nevis piešķiršanai tieši augstskolām, bet principam “nauda seko studentam”, jo tas ļauj radīt konkurences atmosfēru starp augstskolām.
Šādos apstākļos sāktos arī pašu augstskolu transformācijas un pozitīvu uzlabojumu process, citādi tās nespētu izturēt konkurenci.
Ceturtkārt, ņemot vērā, ka valsts budžets nekad nespēs apmierināt visas augstskolu vajadzības, jāmeklē papildu finansējuma avoti.
Pašreiz apstiprinātie izglītības tematisko jomu studiju izmaksu koeficienti reālās studiju izmaksas nesedz, valsts faktiski spiež augstskolas daļēji ražot brāķi. Es piedāvātu aprēķināt reālās studiju izmaksas un pēc tam pārskatīt budžeta vietu skaitu augstskolās.
Proti, šobrīd ir ap 30 tūkstošiem budžeta vietu augstskolās, kas ir finansētas nepilnīgi, bet pēc šādas pārskatīšanas varbūt paliktu tikai 15 vai 20 tūkstoši budžeta vietu, taču tās visas būtu finansētas pilnā apmērā.
Pārējiem mācīties gribētājiem būtu jāpiedāvā studiju kreditēšana. Kopumā šādi augstākās izglītības sistēmā ienāktu krietni lielāks naudas apjoms – pusotras līdz divas reizes vairāk nekā šobrīd. Nenoliedzami, tas notiktu uz studentu rēķina, taču šāda sistēma ļautu valstij vēlāk pilnībā vai daļēji dzēst studiju kredītus tiem studentiem, kuri paliek strādāt Latvijā, maksā nodokļus vai arī pēc citiem kritērijiem atbilst atbalstāmo grupai.
Vēl viens pozitīvs aspekts šādai sistēmai būtu krass atbildības pieaugums pašu studentu vidū – šobrīd nekas neliedz iestāties augstskolā budžeta vietā, kādu laiku par nodokļu maksātāju naudu pastudēt, tad pamest un nelikties ne zinis.
Piektkārt, vēl viens papildu finansējumu avots, kas būtu apsverams, varētu būt atļauja augstskolām kotēties biržā. Tas papildus piesaistītu finansējumu universitātēm un ienestu sistēmā virkni pozitīvi vērtējamu pārvaldības elementu.
Taču svarīgi būtu tas, ka šie pārvaldības elementi nebūtu uzspiesti no augšas, bet notiktu dabiski – investoriem sākot piedalīties augstskolu pārvaldībā.
Sestkārt, par zinātnes finansējumu – manuprāt, to vajadzētu sasaistīt ar augstskolas sekmēm komercializējot savus atklājumus un izgudrojumus.
Proti, zinātnes finansējums esošajā gadā konkrētā augstskolā būtu sasaistāms ar iepriekšējā gada zinātnes komercializācijas sekmēm – cik zinātnes produktiem izdevies piesaistīt investorus, kāds ir šo produktu potenciāls utt.
Var diskutēt par formulu kā tādu, taču pamatprincips būtu valsts finansējuma sasaiste ar lietišķās zinātnes attīstības rezultātiem.
Visbeidzot, septītkārt, es iestātos par to, ka augstskolas veido un īsteno savas programmas atbilstoši katrā augstskolā apstiprinātajam veidam, formai un apjomam.
Šobrīd attiecībā uz programmu formu un saturu ir vērojams pārmērīgs valsts regulējums, kas nepavisam nenāk par labu programmu kvalitātei un saturam, neļauj augstskolām būt pietiekami dinamiskām un modernām.
