FOTO. Tēvs un dēls no pēc postošiem ugunsgrēkiem pārpalikušajām drupām atjauno Krapes ūdensdzirnavas 37
Vivanta Volkova, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ogres novada Krapē jau pirms divsimt gadiem pastāvēja ūdensdzirnavas, kur rosījās melderi un apcirkņos bira milti. Pēc pamestības gadiem un postošiem ugunsgrēkiem pārpalikušās drupas 1991. gadā iegādājās uzņēmīgs saimnieks Jānis Baltačs.
Viņš meklēja lauku īpašumu pie ūdens, kur varētu audzēt zivis, ražot elektrību un īstenot vēl kādas novatoriskas idejas. Tieši te, kad kā Ogres rajona ceļu pārvaldes iecirkņa vadītājs viņš apsekoja ceļus, tiltus un atrada dzirnavas, viņš saskatīja perspektīvu savu sapņu īstenošanai.
Te bija iespēja atjaunot derivācijas kanālu un dzirnavas izmantot mūsdienīgāk – nevis malt miltus, bet ražot elektrību, un īpašs pamudinājums tam bija necerēti atrastā turbīna. Starp citu, laikrakstā “Rigasche Zeitung” 1883. gadā minēts, ka Krapes dzirnavās uzstādīta moderna, Rīgas čuguna lietuvē ražota turbīna – tā griežas arī šobrīd.
Ūdens kalpo saimniecībai
Kolhozu laikos vadība bija lēmusi neatjaunot Krapē brūkošo tiltu, bet to sabrucināt un aizbērt kanālu – smiltis skalojās un apbēra arī dzirnavu turbīnu.
Vispirms Jānis iegūtajā īpašumā organizēja apjomīgus tīrīšanas darbus, zemes rakšanu ar ekskavatoru, pēc tam ar lāpstu – tā atradās turbīna, kas izglābās, pateicoties smiltīm, jo pārējie dzelži bija nozagti un nodoti lūžņos.
Ūdens tecēšanas kanāla atjaunošana un elektrības ražošanas sākšana bija pirmais biznesa plāna darbs, lai varētu pieslēgties tīklam un par pārdoto elektrību saņemt dubulto tarifu maksājumus, kas ļautu iegūt līdzekļus pārējās ēkas atjaunošanai. Diemžēl tā nenotika.
“Gadījās, ka toreizējais premjers Šķēle divas nedēļas aizvietoja ekonomikas ministru. Tobrīd ministrijā atradās arī mans iesniegums ar lūgumu pieslēgties tīklam un pārdot saražoto elektrību. Bet visas kvotas tika Grobiņas vēja parkam, un man vajadzēja domāt, ko darīt tālāk. Eksperimentējām ar ģeneratoriem, jo ir atšķirība, vai elektrību nodod tīklam vai patērē pašu vajadzībām,” atceras Jānis.
Toties tagad saimnieki te dzīvo zaļi, jo turbīnas saražotā elektrība nodrošina silto ūdeni un lielāko daļu no apkures. Kanāla straujajā ūdenī nu aug foreles, savukārt vasarās atsevišķā baseinā zem stiklotas kupolmājas tiek savairoti Āfrikas sami.
Tēvs un dēls atjauno dzirnavas
Daudzu gadu garumā praktiski no jauna uzbūvēta dzirnavu ēka – projektu izstrādāja arhitekts Linards Skuja, vadīdamies pēc arhīvos atrastajām fotogrāfijām. Veidols dzirnavu namam ir saskaņā ar projektu, bet telpu izkārtojums gan laika gaitā pamainījies, parādījās arī jauni materiāli, kas ietekmēja būvniecības risinājumus, skaidro saimnieks.
Daudz kas tapis pašu spēkiem, būvnieki tika piesaistīti apjomīgākajiem darbiem, piemēram, aizbērtā dzirnavu kanāla atjaunošanai bija vajadzīgi hidrobūvju speciālisti, nopietna tehnika un fundamentāli betonēšanas darbi. Arī ēkai visapkārt pa perimetru veidota betona josta, kas garantē drošību visai būvei un konstrukcijām.
Dēla īpašuma iedvesmots, tēvs tolaik pārcēlās to pieskatīt (garnadžu netrūka!), mita šeit pieticīgos apstākļos dzīvošanai pielāgotā istabiņā saimniecības ēkā, kura tika uzbūvēta nodegušā kolhoza angāra daļas vietā (agrāk tur bijusi ratnīca, bet arī to nopostījusi uguns).
Tēvs ar savu praktisko pieredzi, kas bija gūta, pašam Rīgā ceļot ģimenes māju, vadīja arī daudzus būvniecības darbus.
Bet Jānim, kurš tobrīd dzīvoja Lielvārdē, bija jāpelna nauda, lai šeit būtu par ko celt. Pats uz savām dzirnavām viņš varēja pārcelties vien pēc 2002. gada, kad turpināja veidot iekšējo plānojumu un iekārtot telpas.
Mākslinieciskais papildinājums industriālajam stilam
Inženiera izteiksmīgo rokrakstu dzirnavu interjerā tagad papildina Vinetas Grīnbergas sievišķīgais un mākslinieciskais telpu noformējums. Senlaicīgas mēbeles un interjera priekšmeti, gaumīgas kompozīcijas no dabas materiāliem, visapkārt ārstniecības augu saišķi un uz galda skaisti sarindotas pudelītes ar augu eliksīriem. Tas ir saimnieces hobijs un rūpals, tostarp sveču liešana, ko Vineta piedāvā apgūt arī viesiem. Starp citu, 19. februārī viņa aicina interesentus uz Krapes muižas parku, kuru tad izgaismošot sveces.
Jānis novērtē vēl kādu saimnieces talantu: “Kad uz šejieni pārcēlās dzīvot Vineta, viņa tā sāka pētīt un rakt ēkas vēsturi, ka dzirnavas katru vakaru kļuva aizvien senākas un senākas. Senākais atklātais ieraksts ir par 1847. gadu, kad Krapes ūdensdzirnavās piereģistrēts pirmais jaundzimušais. Tātad tolaik dzirnavas jau darbojās un te dzīvoja ģimene.”
Vineta arī atradusi informāciju, kad te sāka darboties turbīna. Taču ar īpašu sirsnību viņa stāsta par ilggadējiem ūdensdzirnavu saimniekiem – Kārkliņu ģimeni.
Ja meldera vairs nav…
Melderis Roberts Kārkliņš, kurš kopā ar sievu Annu te saimniekoja no muižas laikiem līdz pat savai nāves stundai 1974. gadā, dzirnavas nosargājis visos pārmaiņu laikos un arī kara laikā, kad šeit tuvumā bija stratēģiski nozīmīgs ceļš un abas frontes puses gribēja mīnēt tiltu un dzirnavas, tomēr viņš pierunāja neuzspridzināt. Melderis pārdzīvojis visādus skarbus brīžus, piemēram, pēc Pirmā pasaules kara, kad strēlniekiem piešķīra zemes, arī šīs dzirnavas tika atdotas par nopelniem revolūcijas sargāšanā Pēterburgā. Melderim nācās aizņemties naudu bankā, lai atpirktu savu dzirnavu māju, kurā viņš dzīvoja.
Pēc Otrā pasaules kara dzirnavas nacionalizēja, un kolhoza vadība meldermeistaram lika pārvākties uz pirtiņu. Kad saprata, ka bez viņa prasmīgajām rokām nekas nenotiek, atļāva viņam atkal dzīvot dzirnavās.
Kad pēc meldera aiziešanas mūžībā malšana vairs neturpinājās, iekārtas tika izmestas un, izlaužot traucējošās sienas, tika ierīkots rūpnīcas “Komutators” palīgcehs, kur tina vadiņu saišķus militārām vajadzībām, te arī nagloja paletes kolhoza vajadzībām, locīja kartonus, šuva darba cimdus un citas lietas kolhoza vajadzībām. 1983. gada Ziemassvētkos dzirnavu ēka nodega. Meldera sievai, kura tolaik bija pārcēlusies dzīvot pie radiem, tika pavēstīts par ugunsgrēku – viņa aiz pārdzīvojuma pēc trīs mēnešiem aizgāja viņsaulē.
Ugunsnelaime piemeklēja arī dzirnavu saimniecības teritorijā uzcelto lielo angāru, kur kolhozs glabāja sienu, tāpat tika nodedzināta pirts.
Teritorija un drupas aizauga ar kokiem, krūmiem, pārpalikušās noderīgās lietas bija jau izvazātas. Pie ēkas stūra esot atradies liels dzirnakmens –melderis gribējis, lai to uzliek uz viņa kapa, bet, kamēr uz Nītaures kapsētu, kur viņš apglabāts, tika organizēta tehnika tā transportēšanai, aptuveni divu metru lielais milzenis jau bija pazudis… Uz meldera kapakmens tad nu izkalts dzirnakmens atveids.
Pirms nāves vecais melderis Kārkliņš bija uzrakstījis testamentu, novēlot šīs dzirnavas savam radiniekam (savu bērnu viņam nebija). Protams, padomju laikos te viss tāpat palika kolhoza īpašumā, bet, pienākot Latvijas neatkarības gadiem, puisis, kam dzirnavas tika norakstītas, savu dzīvi jau bija sakārtojis un no meldera amata nekā nesaprata, tāpēc arī iemainīja savu mantojumu pagastam pret sertifikātiem. Toties no pagasta aizaugušo zemes gabalu ar dzirnavu drupām nopirka tagadējais saimnieks Jānis.
Zaļā pieeja sveču liešanai
Vineta Grīnbega ierāda savu sveču liešanas sistēmu. Sojas vasku kausē metāla kārbā (kur bijuši zaļie zirnīši, tomātu pasta vai kas cits) – tā parocīga, jo var viegli izveidot snīpīti. Sojas vasks kūst +55–60 grādos, tāpēc salīdzinājumā ar citiem vasku veidiem nav pārāk karsts, trauku var turēt rokā, tikai var nākties apslaucīt eļļainus notecējumus.
Vispirms standarta formiņā lej sveces sagatavi jeb pamatformu ar dakti, kam jāstingst vismaz septiņas stundas. Sveces ārējo dekorējumu jeb “mētelīti” veido no dažādu krāsu žāvētiem ziediem, lapām, sēkliņām un čiekuru zvīņām – tos kārto visapkārt sacietējušajai sveces sagatavei (kaltēti augi nedrīkst atrasties tuvumā daktij, lai neaizdegtos).
Sagatavi parocīgi ievietot nedaudz plašākā traukā – lieliski noder plastmasas jogurta un krējuma trauciņi. Visbeidzot malu saturu pārlej ar izkausētu vasku un ļauj 20–30 minūtes sacietēt. Siltajā vaskā ziedlapiņas atveras un kļūst košākas, līdzīgi kā aplejot tēju ar karstu ūdeni. Pirms sveces aizdedzināšanas dakti apgriež, atstājot to virs sveces centimetru garu.
