Kā es slimoju ar ērču encefalītu 0
Aprīlī interneta vietnē LA.LV rīkojām stāstu konkursu “Slimība – mana skolotāja”, kurā uzvarēja Julita. Viņa nedaudz stāstīja par to, kā slimojusi ar ērču encefalītu. Tagad Julita ir gatava atklāt vairāk.
Plašāku Julitas slimošanas stāstu var lasīt ŠEIT.
Bija 2011. gada vasara. Man patīk vērot dabu, tāpēc īstais laiks, lai pētītu un fotografētu. Tomēr visu laiku kaut kas bremzē – saplīst mašīna, ritenis, mājaslapa, ko veidoju, u.tml. Turklāt arī spēka nav tik daudz, kā gribētos.
Mājienus par to, ka jāatpūšas, nebiju ņēmusi vērā. Tā nu pie manis ķērās nopietnākiem līdzekļiem – augusta beigās dabūju divas ērces uzreiz.
Potējusies pret ērču encefalītu neesmu, jo uzskatu, ka potes, par kuru iedarbību strīdas, labākajā gadījumā novērš vai atvieglo konkrēto saslimšanu, bet nenovērš cēloni – tas paliek un, ja mācība caur konkrēto saslimšanu tiek liegta vai ierobežota, tā tāpat nāks kādā citā veidā – caur citām slimībām vai nepatikšanām.
Mājienus par to, ka jāatpūšas, nebiju ņēmusi vērā. Tā nu pie manis ķērās nopietnākiem līdzekļiem – augusta beigās dabūju divas ērces uzreiz.
Šīs nebija pirmās piesūkušās ērces, man tādu dzīvē bijušas pāri simtam. Centāmies ērces izņemt, tomēr vienai laikam galva palika iekšā.
2. – 3. septembris. Nejūtos īsti labi – tādi kā drebuļi, dīvainas sajūtas mugurā, muskuļos. Temperatūra – 38 grādi! Zinu, ka ar saslimšanu, ja paveicas, iespējams tikt galā arī ātri. Tomēr ir kādas 10 dienas kopš ērču kodiena, kas to lai zina.
4. septembris. Jau jūtos traģiski. Temperatūra visu dienu ir starp 38 un 39 grādiem, izteikti slikta dūša, kaut arī nevemju, nepārtraukti sausa mute, lūpas aiz sausuma līp kopā, drausmīgi baltā mēle līp pie aukslējām; milzīgas slāpes, ūdens dzeršana neremdē; garšas sajūtas izmainījušās kardināli, garša mutē pretīga. Šausmīgs nespēks, knapi velkos līdz tualetei.
5. septembris. Jau pāris dienas dzeru tikai ūdeni, apetītes nav nekādas. Saprotu, ka bez ēšanas nevaru turpināt, baidos no bezpalīdzības, bet man bērniem, sākumskolēniem, katru rītu jāpalīdz sagatavoties skolai!
Šausmīgi gribas kaut ko skābu un tikai skābu, vienīgais izņēmums – medus. Vakarā tieku pie citrona. Kopš šā brīža dzeru citronūdeni. Un arī rīvētus burkānus ar kāpostiem, ja piespiež labi daudz citrona sulas, var dabūt iekšā.
6. septembris. Sajūta, ka iestājusies stagnācija – nepaliek ne labāk, ne sliktāk.
Tā kā temperatūra 37,8 – 38,9 grādu robežās turas piekto dienu, zvanu ārstei. Viņas ierosinājums – taisīt analīzes, lai noteiktu, vai lietot antibiotikas. Tā kā antibiotikas, kamēr vien varu izturēt, lietot nevēlos, ar ārstes akceptu turpinu ārstēties kā iepriekš – daudz dzerot ūdeni, ēdot medu, citronu.
Galva nesāp, kā tas būtu raksturīgi ērču encefalīta gadījumā.
8. septembris. Sākas zemās temperatūras laiks. Diennaktī temperatūra svārstās 36,1 – 36,5 grādu robežās, no rītiem svīstu aukstus sviedrus. Gribas tikai gulēt. Jau kopš slimošanas sākuma ievēroju, ka grūti pārvietoties pa kāpnēm, sevišķi lejup – ir sajūta, ka tūlīt kritīšu.
11. septembris. Esmu jau gana laika zvilnējusi. Braucam ar vīru dzērvenēs. Esmu tomēr vēl ļoti jutīga, gribas izteikt pretenzijas pat pret tiem pāris metriem, kas jāpaiet, lai tiktu no mašīnas purvā. Pārvietojos ļoti lēni, fotografēju, lasu arī dzērvenes, bet nepārpūlos. Nu man ir arī skābas dzērvenes, ko ēst ikdienā.
17. septembris, 10. diena, kopš nav augstas temperatūras. Ja reiz esmu tikpat kā vesela, izlemjam doties uz Enguri. Atklāju, ka lēnām staigāt varu ilgi, bet paskriet nevaru ne soli, liekas – nokritīšu. Pirms doties pastaigā pa jūrmalu, ievēroju, ka salst, ļoti salst. Lai justos komfortabli, uzvelku otru mēteli. Pēc burvīgās pastaigas tomēr izmēru temperatūru – 38,3 grādi. Sāksies visa slimošana no gala?
18. – 20. septembris. Temperatūra 38,3 – 39,4 grādu robežās. Nu jau arī galvassāpes, gan durošas, gan pastāvīgas; tās pastiprinās pie asām, vertikālām kustībām, spiediena.
21. septembris. Piektā diena ar lielu temperatūru, otrreizējais temperatūras kāpums sācies apmēram divas nedēļas pēc pirmā – gluži kā medicīnas grāmatā rakstīts par ērču encefalītu.
Izlemju zvanīt ārstei. Jautāju tieši – par ērču encefalīta iespējamību. Ārste tomēr to kategoriski noliedz, jo tad vajadzētu būt galvassāpēm līdz vemšanai (es nevemju), temperatūrai pāri 40. Ārste uzskata, ka man ir tikai divi parasti vīrusi pēc kārtas.
Ir vieglāk, ja ir kāda cita pieredze, ar ko salīdzināt, un zināt, ka otrs spējis tikt galā.
Caur internetu sapazīstos ar Edīti – vienaudzi, kurai arī bijis ērču encefalīts vieglākā formā nekā ārstes aprakstītais.Ir vieglāk, ja ir kāda cita pieredze, ar ko salīdzināt, un zināt, ka otrs spējis tikt galā.
22. – 24. septembris. Temperatūra 37 – 38 grādu robežās, no rītiem ļoti svīstu. Apetīte liela, spēju ieēst ne tikai skābu, bet nu arī neitrālu garšu, saldu gan ne. Grūti lasīt, burti it kā izplūduši. Galva joprojām sāp. Parādās grūtības līdz galam atvērt muti; tas šķiet gan smieklīgi, gan mazliet baisi.
Izlemju aizrakstīt homeopātei.
Visu slimošanas laiku lielākoties nodarbojos ar situācijas pieņemšanu – mācos pilnībā paļauties. Smaidu, pateicos par visu, kas man dots. Turklāt, jo tīrāku sirdi paļaujies, jo vieglāk pārciešamas jebkuras sāpes. Manī ir miers un nav bail. Es zinu, ka ir tas, kam jābūt, un ka Dievs nedod to, ko cilvēks nevar izturēt.
Pieķeros sastādīt sarakstiņu pagaidām no 13 punktiem, ko jau sen man vajadzēja dzīvē mainīt, bet, redz, nekad nesaņēmos – kamēr labi, kāpēc mainīt.
Pieķeros sastādīt sarakstiņu pagaidām no 13 punktiem, ko jau sen man vajadzēja dzīvē mainīt, bet, redz, nekad nesaņēmos – kamēr labi, kāpēc mainīt.
27. septembris. Piezvana homeopāte, kas tikai tad izlasījusi vēstuli. Esmu aizkustināta par viņas rūpēm. Sākumā viņa izklausās vairāk satraukusies nekā es. Homeopāte domā, ka prātīgāk būtu doties pie infektologa. Tomēr vienojamies, ka mēģināšu iztikt ar viņas ieteiktajām homeopātiskajām zālēm. Galvenais – lai slimošanai nebūtu paliekošu seku. Šis zvans man sniedz vajadzīgo atbalstu un drošības sajūtu.
Beidzot esmu pārgājusi pazeminātās temperatūras fāzē – 36 grādi. Paliek labāk.
Nakts uz 1. oktobri paiet ar šausmīgu caureju, arī nākamā nakts līdzīga. Tomēr spēki pieaug.
4. – 6. oktobris. Nolemju, ka taisīšu asinsanalīzes – gribas gūt apliecinājumu, ka slimošanu ar ērču encefalītu neesmu izfantazējusi, ka tas ir reāls. Analīžu rezultāti to apstiprina – pozitīvs ir gan ērču encefalīta IgG, gan IgM. Tātad ir gan vīruss, gan pret to izstrādājušās antivielas.
No vienas puses, tas nāk kā atvieglojums, jo sliktajai pašsajūtai bijis pamatots iemesls; turklāt nu man būtu jākļūst imūnai pret ērču encefalītu! No otras puses, līdz ar diagnozi parādās bažas par iespējamām komplikācijām (iepriekš par to nedomāju).
14. oktobris. Esmu gandrīz vesela, tomēr nav tā, ka spēki uzreiz atgrieztos. Rokas tirpst pat no nelielu smagumu nešanas.
Tas ir viens no skaistākajiem oktobriem. Izcili vīra saplānoti izbraukuma pasākumi, gūstot prieku, pārsvarā sēžot mašīnā, skatoties dabu pa logu un tikai mazliet pastaigājot.
21. oktobris. Palikušas šādas problēmas: svilst kakls pie pleciem; acis un galvu mazliet spiež, bet tas nav pārāk traucējoši; no rītiem trīc kājas.
Var uzskatīt, ka ar oktobra beigām slimošana beigusies. Tad sākas ilgstošākas pastaigas, ilgāk varu nostāvēt kājās un nopietnāk pievērsties tuvplānu fotografēšanai.
1. janvāris. Pastaiga dienas garumā, kuras pēdējie kilometri pavadīti, ejot ļoti ātrā tempā. Pēc pastaigas nejūtu neko tādu, kas varētu atgādināt par ērču encefalītu – var pieņemt, ka esmu vesela!
Centra homeopātijas klīnikas ārste homeopāte Inguna Vecvagare: – Izklausās diezgan briesmīgi, jo Julita ir izrādījusi neticamu pacietību, par ko jābrīnās, bet arī neticami bērnišķīgu vieglprātību, ko drīzāk gribas pārmest tuviniekiem, kuri laikus necēla trauksmi un neorganizēja palīdzību, jo pašam vājiniekam reizēm novērtēt situāciju ir pagrūti, lai neteiktu – neiespējami.
Ar zvanu ārstam nepietiek. Un neklātienē ļoti grūti novērtēt situāciju. Viss ir laimīgi beidzies, bet šādi riskēt ar veselību ir pārāk bīstami.
Ar zvanu ārstam nepietiek. Un neklātienē ļoti grūti novērtēt situāciju. Viss ir laimīgi beidzies, bet šādi riskēt ar veselību ir pārāk bīstami.
Julita savu nostāju un lēmumu nevakcinēties pamatoja, un tā ir viņas izvēle. Viņa ir izvēlējusies risku nevakcinēties, bet arī vakcinēties ir risks, jo nebūt nav tā, ka vakcīnas ir drošas un nekaitīgas. Kā ārstē ērču encefalītu ar homeopātijas palīdzību? Principi ir tādi paši, kā ar homeopātiju ārstējot jebkuru citu saslimšanu. Kvalitatīva ārstēšana iespējama, nodrošinot nemitīgu uzraudzību.
Rīgas Austrumu slimnīcas stacionāra “Latvijas Infektoloģijas centrs” ārste Velga Ķūse: – Iepazīstoties ar aprakstīto slimības anamnēzi (ērču piesūkšanās, slimības simptomi, to attīstība, slimības gaita, iznākums), nav pamata noliegt ērču encefalītu. Iezīmējas slimības vairāku viļņu gaita ar intoksikāciju un nervu sistēmas bojājumu izpausmēm. Ir aprakstītas arī tā saucamās atlieku parādības pēc pārslimotas neiroinfekcijas (spiež acis u. tml.).
Julita ir stipra sieviete, ja varēja to pārvarēt un izārstēties mājās! Viss, ko darīja, – dzēra un ievēroja atpūtu, bija pareizi.
Visticamāk, Julita ar ērču encefalītu savā dzīvē vairs neslimos.
Būtu bijis labi, ja ārsts Julitu būtu aicinājis vērsties pie infektologa. Bet viņa sadarbojās ar homeopātu – tātad kaut ko darīja.
Izskatās, ka slimība izslimota vidēji smagā formā. Julita ir stipra sieviete, ja varēja to pārvarēt un izārstēties mājās! Viss, ko darīja, – dzēra un ievēroja atpūtu, bija pareizi.Slimnīcā šķidrums būtu ievadīts intravenozi. Iespējams, ar medikamentu palīdzību labāk kļūtu ātrāk, agrāk pazustu paaugstinātā temperatūra, “atlieku parādību” būtu mazāk vai vispār nebūtu. Dažkārt “atlieku parādības”, vieglākas vai pat līdz invaliditātei, paliek uz ilgāku laiku vai pat visu mūžu.
Šis ir veiksmīgs izveseļošanās gadījums, tomēr pašārstēšanos ērču encefalīta gadījumā nekad neieteiktu.
Pilnu Julitas slimošanas stāstu var lasīt Julitas mājaslapā www.dziedava.lv
