Kā es braucu futbolu lūkoties 0
Izbaudīt pasaules futbola čempionāta gaisotni un tuvāk iepazīt mūsu lielo kaimiņu: ar šādu mērķi devos uz Krieviju, un brauciens attaisnoja manas cerības. Galvenais secinājums: ja neslēdz iekšā televizoru, Krievijas zeme un tauta var atstāt ļoti labu iespaidu.
Jau no bērnības esmu bijis futbola fans, un, kad kļuva zināms, ka 2018. gada pasaules futbola čempionāts notiks Krievijā, radās kārdinājums pašam klātienē piedzīvot šo vērienīgo pasākumu. Turklāt tā būtu iespēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu: gan izbaudīt pasaules čempionāta atmosfēru, gan apskatīt Krieviju, kur līdz šim nebiju viesojies. Uz austrumiem no Latvijas esmu bijis tikai Ukrainā, arī Krimā, pirms Putina režīms piesavinājās šo teritoriju.
Protams, pēdējo gadu notikumi radīja arī morālu dilemmu: vai šajā situācijā ir ētiski braukt uz Krieviju un netiešā veidā atbalstīt Putina varu, jo bija skaidrs, ka Kremlis šo pasākumu izmantos arī propagandas nolūkiem. Zinu, ka Latvijā ir cilvēki, kas minēto iemeslu dēļ principiāli boikotēja šo čempionātu. Tomēr nospriedu, ka futbola svētku apmeklēšana vēl nenozīmē atbalstu Putinam un viņa politikai: ja kādam nav pieņemams tagadējais ASV prezidents Donalds Tramps, vai tas nozīmē, ka nedrīkst braukt uz Ameriku?
Futbola eksotika
Papildu arguments, kādēļ nolēmu tagad apmeklēt Krieviju, bija tas, ka pasaules čempionāta laikā līdzjutējiem nebija jākārto Krievijas vīza (parasti tā maksā ap 70 eiro). Vīzas vietā bija īpaša līdzjutēja karte, ko varēja iegūt, iegādājoties biļeti uz kādu no čempionāta spēlēm. Tas nemaz nebija tik vienkārši, jo nopirkt biļetes uz pasaules futbola čempionāta spēlēm bija vēl grūtāk nekā uz mūsu Dziesmu svētku koncertiem. Biļešu tirdzniecība notika vairākos posmos: gan tiešsaistē, gan ar iepriekšēju pieteikšanos un loteriju. Man izdevās dabūt biļetes uz spēli Mordvijas reģiona galvaspilsētā Saranskā. Tobrīd vēl nebija notikusi grupu izloze, tādēļ man nebija ne jausmas, kādas komandas varēšu redzēt. Decembrī ar lielu interesi skatījos izlozi, un vienu brīdi šķita, ka man būs krietni paveicies, jo Saranskā varētu notikt grupu turnīra pēdējās kārtas spēle starp Eiropas futbola lielvalstīm Angliju un Beļģiju. Taču šī spēle aizceļoja uz Kaļiņingradu, bet Saranskā bija jāmērojas spēkiem divām citu kontinentu komandām: Tunisijai un pasaules čempionātu debitantei Panamai. Pilnīga eksotika! Vēlāk tiku arī pie biļetes uz astotdaļfināla spēli Sanktpēterburgā, kur pēc ranga, visticamāk, vajadzētu spēlēt Vācijai, lai gan vēlāk izrādījās, ka futbola Dievs ir lēmis citādi.
Kaimiņu būšana
Pēc kāda laika pa pastu saņēmu līdzjutēja karti un nobrīnījos, ka mans vārds kirilicā atveidots ar “c” burtu kā “Ģirc”. Šādu karti nokārtoju arī savai mammai, kas man piebiedrojās ceļojumā uz Krieviju. Futbols viņai šķiet garlaicīga spēle, kurā “22 pieauguši vīrieši skraida pakaļ bumbai, bet rezultāts tāpat ir 0:0”. Tomēr viņa gribēja apskatīt Maskavu un Sanktpēterburgu, kur nebija sanācis pabūt kopš padomju laika beigām.
Atbilstoši šīm vēlmēm tad arī tika sastādīts ceļojuma maršruts: vispirms ar lidmašīnu uz Maskavu, tad ar vilcienu turp un atpakaļ uz Saransku, pēc tam no Maskavas ar vilcienu uz Sanktpēterburgu, visbeidzot mājup ar lidmašīnu uz Rīgu. Viss ceļojums kopā aizņēma 12 dienas: sešas Maskavā, piecas Sanktpēterburgā un diena Saranskā. Ceļojuma plānus varēja koriģēt tas, ka mūsu lidsabiedrība “airBaltic” atbilstoši tirgus ekonomikas likumiem uz pasaules čempionāta datumiem divkāršoja aviobiļešu cenas. Sāku jau izskatīt variantus par braukšanu uz Maskavu ar vilcienu vai autobusu, tomēr vēlāk izdevās nopirkt aviobiļetes par salīdzinoši mērenu cenu.
Pāris dienas pēc Jāņiem izlidojām uz Maskavu un jau Rīgas lidostā satikām pirmos čempionāta vēstnešus: bariņu Dānijas fanu, kas lidoja uz Krieviju atbalstīt savu izlasi. Aktīvākais fans gan bija kāds diezgan iesilis somu kungs, kurš solīja turēt īkšķus par Dāniju (kas cits viņam atliek, jo Somijas izlase nekad nav tikusi uz pasaules vai Eiropas čempionāta finālturnīru, pat Latvijai ir veicies labāk!).
Krievija, es tevi mīlu!
Maskavā ielidojam dienā, kad Lužņiku stadionā gaidāma Dānijas un Francijas spēle. Sākotnēji biju to noskatījis kā vienu no spēlēm, ko varētu apmeklēt, bet nedabūju biļetes. Un labi, ka tā, jo abām komandām derēja neizšķirts, un tās arī izspēlēja neizteiksmīgu 0:0, kas izrādījās vienīgais bezvārtu neizšķirts visā turnīrā. Ja būtu uz to aizgājuši, mammai būtu ko teikt…
Pēc nonākšanas Krievijas galvaspilsētā vispirms devāmies uz centru, lai apskatītu Sarkano laukumu un Kremli. Pie tā jau bija iekārtojušies tūkstošiem sarkanā tērptu dāņu fanu, kas vienojās kopīgā dziesmā, lai iesildītu rīkles pirms gaidāmā mača. Taču ielās varēja sastapt arī daudzu citu valstu līdzjutējus: ne tikai no 32 čempionāta dalībvalstīm, bet arī tādus kā mēs, kam šajā čempionātā nebija savas komandas. Kāds kolumbiešu fans pat bija sagatavojis plakātu ar lozungu: “Paldies, Krievija, es tevi mīlu!”
Tādu tautību un valodu jūkli Maskava droši vien nebija piedzīvojusi kopš 1957. gada Vispasaules jaunatnes un studentu festivāla, kad Hruščova atkušņa laikā padomju režīms pirmoreiz atvēra durvis pasaules elpai. 1980. gadā Maskavā notika vasaras olimpiskās spēles, taču vairāk nekā 60 valstis nolēma tās boikotēt, galvenokārt Afganistānas kara dēļ.
Ņemot vērā, ka Maskavai arī mūsdienās netrūkst ienaidnieku, pasaules čempionāta laikā pastiprināta uzmanība bija pievērsta drošībai. Pie metro un dzelzceļa stacijām ierīkoti metāla detektori, visas somas tiek pārbaudītas. Drošības pārbaude jāiziet arī tad, ja vēlies aplūkot Sarkano laukumu vai slaveno universālveikalu GUM, kas kopš padomju laika ir krietni mainījies un tagad ir pilns ar grezniem veikaliem. Taču ēkas augšējā stāvā ir atrodama padomju stilā ieturēta ēdnīca “Stolovaja Nr. 57”, kur iespējams ieturēt maltīti par Maskavas centram ļoti draudzīgām cenām (ap 500 rubļu jeb 7 eiro).
Maskavā nakšņojām dzīvoklī, ko bija iespējams noīrēt uz dažām dienām. Tas bija netālu no Baltkrievijas dzelzceļa stacijas, kuras apkaimē bija vērojama liela rosība, ļaudis ar tiešā mārketinga palīdzību piedāvāja dažādus pakalpojumus. Piemēram, kāds vīrs staigāja apkārt un atskaņoja iepriekš ierakstītu tekstu, kas visu laiku gāja pa riņķi: “Darbs. Darbs tieši jums. Pieņemam darbā vīriešus un sievietes. Nodrošinām ar pajumti un ēdināšanu. Darbs, šeit un tagad. Darbs.” Pie sevis nodomāju, ka droši vien sajuktu prātā, ja man visu dienu būtu jāstrādā par šādu “dzīvo magnetofonu”.
Ar auseklīti karogā
Nākamās dienas vakarā bija jābrauc uz Saransku, līdz kurai ar vilcienu ir aptuveni desmit stundas ilgs ceļš. Čempionāta rīkotāji bija parūpējušies, lai līdzjutējiem šis brauciens būtu bez maksas. Patiesībā sanāca vēl ietaupīt, jo vilciens gāja pa nakti un nebija jātērē nauda viesnīcai. Tam gan bija arī mīnuss: neko daudz no Krievijas iekšzemes neredzēju, jo lielāko daļu ceļa vienkārši nogulēju.
Saranska atrodas Mordvijas reģionā, uz kurieni padomju režīms savulaik izsūtīja represētos latviešus, piemēram, Knutu Skujenieku un Lidiju Doroņinu-Lasmani.
Neko daudz par šo reģionu nezināju, tādēļ biju pārsteigts, ka vietējo tautu simbolikā ir zināma līdzība ar latviešu simboliem, piemēram, Mordvijas karogā ir attēlots mums tik labi pazīstamais auseklītis.
Biju tērpies Latvijas izlases kreklā, tādēļ no vietējiem saņēmu jautājumus, kāda ir dzīve Baltijā. Viņi arī interesējās, kuru komandu atbalstīsim Panamas un Tunisijas spēlē. “Droši vien būsiet par Panamu, jo jums, baltiešiem, taču ir lielā draudzība ar amerikāņiem!” Īsti nesapratu, kāds Panamai sakars ar ASV, kas čempionātā nemaz nepiedalījās. Varēja manīt, ka vietējo priekšstatus par Baltiju lielā mērā veido Krievijas TV vēstījums: šeit apspiež krievus, bet visi pārējie aizbraukuši peļņā uz Eiropu. Uzzinot, ka manas mammas pensija ir ap 300 eiro, viņiem tā šķita liela nauda, jo Krievijā vidējā pensija ir zem 200 eiro. Toties pensijas vecums joprojām ir 55 gadi sievietēm un 60 gadi vīriešiem, lai gan to plānots palielināt.
Saranskas centrs radīja sakārtotas pilsētas iespaidu, arī futbola stadions ar vairāk nekā 40 000 skatītāju vietām bija pilnīgi jauns. Taču atlika paiet nostāk dažus simtus metru no stadiona, lai ieraudzītu parastas mājiņas, kurās dzīve rit savu gaitu un nekas neliecina par lielā futbola klātbūtni pilsētā.
Alus duša
Panama pirmoreiz kvalificējusies pasaules čempionāta finālturnīram, tādēļ dažs labs panamietis pārdevis teju visu iedzīvi, lai tikai savāktu naudu un klātienē varētu atbalstīt savu komandu. Panamieši šķita draudzīgāki par tunisiešiem, kuru noskaņojumā manāms islāmisks kareivīgums. Lai gan musulmaņi nedrīkst lietot alkoholu, tunisieši acīmredzot uzskatīja, ka ārpus dzimtenes šis ierobežojums nav spēkā, un stiprinājās ar stadionā pieejamo alu. Tas bija iepildīts plastmasas glāzēs, un brīdī, kad tika gūti vārti, emocijas ņēma virsroku, alus gāja pa gaisu un zemāk sēdošie saņēma pamatīgu alus dušu. Kāds panamietis izrādīja neapmierinātību, bet atbildes vietā saņēma alus glāzi sejā. Gandrīz sākās kautiņš, līdz iejaucās apsargi, kas mēģināja noskaidrot, kurš vainīgs konflikta izraisīšanā. Līdzīgi kā futbola tiesneši pēc strīdīgas epizodes viņi pētīja video pierādījumus: ar mobilo telefonu veiktos ierakstus, kuros redzamas apkārtējo līdzjutēju emocijas pēc vārtiem. Agresīvākais tunisietis tika izraidīts no tribīnēm, bet pēc kāda laika atgriezās un noskatījās spēli līdz galam. Pēc pirmā puslaika panamieši bija vadībā ar 1:0, tomēr vēlāk tunisieši guva divus vārtus un uzvarēja ar 2:1. Žēl, jo es biju par panamiešiem.
Pēc mača ar tūkstošgalvaino līdzjutēju pūli devāmies atpakaļ uz pilsētas centru. Līdz vilcienam, kas aizvedīs atpakaļ uz Maskavu, bija jāgaida kādas pāris stundas.
Apsēdāmies parkā uz soliņa un aprunājāmies ar krievu līdzjutēju, kurš veltīja atzinīgus vārdus Latvijai. Viņš stāstīja, ka pasaules hokeja čempionātā turējis īkšķus par mūsu hokejistiem, kas braši cīnījušies ar zviedriem un kanādiešiem.
Kāda ir dzīve Krievijā? “Maskavā un Pēterburgā ļaudis dzīvo labi, bet šeit, Saranskā, protams, neklājas viegli, algas ir krietni zemākas.”
Pēc atgriešanās Maskavā man nākas izstāvēt vairāk nekā stundu garā rindā, lai saņemtu iepriekš rezervēto biļeti uz spēli Sanktpēterburgā. Kamēr stāvu rindā, spekulants piedāvā par 800 eiro iegādāties biļeti uz Spānijas un Krievijas spēli Lužņiku stadionā. Noraidu šo piedāvājumu, bet krievi, kas nopirka biļetes, noteikti nenožēloja, jo Krievijas izlase negaidīti apspēlēja vareno Spāniju. Pēc tam Maskavas ielas bija pilnas ar sajūsminātiem faniem.
Kaķu cirks
Bēdīgi slaveno Maskavas sastrēgumu problēmu uz savas ādas nenācās izjust, jo Maskavas metro satiksme ir ļoti ērta. Par aptuveni 10 eiro nopērkot karti 20 braucieniem, vari doties, kur vien vēlies. Izbaudījis metro ērtības, pat nedaudz nožēloju, ka Rīgā tas tā arī netika uzbūvēts. No otras puses, metro būvēšana 80. gadu beigās nozīmētu vēl lielāku viesstrādnieku pieplūdumu, kas latviešus padarītu par minoritāti savā zemē.
Maskavā un Pēterburgā daudzviet redzami vērienīgi celtniecības darbi, kas nerimstas līdz pat pulksten 23 vakarā. Pamatīga rekonstrukcija notiek arī izstāžu kompleksa “VDNH” teritorijā, kur aptuveni puse paviljonu bija slēgti. Interesants šķita robotikas paviljons, kur iespējams patērzēt ar runājošu lāci, aplūkot akvārijā peldošu robotzivi un citus brīnumus. Izmēģinu spēkus cīņā pret futbola vārtsargu-robotu un veiksmīgi aizstāvu cilvēces godu: no trim sitieniem visi trīs ir sekmīgi.
Maskavā iespējams izbaudīt tādas atrakcijas, kas pie mums Rīgā nav pieejamas. Piemēram, noskatīties slavenā Kuklačova kaķu cirka izrādi, kurā kaķi rāda dažādus trikus. Lielākā daļa izrādes apmeklētāju ir bērni, kas sajūsminās par četrkājaino draugu priekšnesumu. Bērnus iepriecina arī Maskavas zoodārzs, kurā apskatāmas tādas dzīvnieku sugas, kādu nav Rīgas zoodārzā: pingvīni, ziloņi u.c. Redzējām arī leduslāčus, par kuru komfortu karstā vasaras dienā bija īpaši padomāts: lācis atvēsinājās pie mākslīgā ledus kaudzes, kas nemitīgi tika papildināta.
Netālu no zoodārza ir kāds savdabīgs muzejs, ko vērts apmeklēt tiem, kam patīk dīvaina māksla. Muzejā ir izstādīti ekscentriskā gruzīnu tēlnieka Zuraba Cereteli darbi, kas nereti raksturoti kā bezgaumības un kiča izpausme. Cereteli ziedu laikos viņa patrons bija toreizējais Maskavas mērs Jurijs Lužkovs, ar kura gādību visa Maskava tika piepildīta ar Cereteli “daiļdarbiem”. Lužkovs jau labu laiku ir kritis Kremļa nežēlastībā, un arī Cereteli darbiem nācies sarūmēties muzeja teritorijā. Te var redzēt gan bronzas Putinu džudo kostīmā, gan Lužkovu sētnieka veidolā, gan milzīgu Pēteri I un citus brīnumus.
Kapu tūrisms
Pēdējā dienā Maskavā aizbraucam uz Izmailovas tirgu, kur čempionāta laikā lielākā daļa pircēju ir futbola fani no dažādām pasaules malām. Tirgus sortiments ir viņiem pieskaņots: neskaitāmu veidu matrjoškas, pižiki visās varavīksnes krāsās (arī zaļi un rozā), Faberžē olu imitācijas u.c. Lai komunicētu ar pircējiem, daudzi pārdevēji apguvuši ne tikai angļu, bet arī standartfrāzes eksotiskākās valodās, piemēram, spāņu.
Taču arī tūristi ir gatavojušies, un kaulēšanās procesā bieži var dzirdēt maģiskos vārdus Skidka, skidka!*.
Mamma par 2000 rubļu (28 eiro) nopērk Orenburgas lakatu, kas Rīgā maksā krietni dārgāk.
Latviešu iecienīta nodarbe ir ne tikai tirgus ķemmēšana, bet arī kapu tūrisms, tādēļ aizejam uz Vagaņkovas kapsētu, kur apbedītas daudzas Krievijas slavenības. Turpat pie ieejas ir piemineklis dziedātājam Vladimiram Visockim, bet dzejnieka Sergeja Jeseņina kapu gan nākas pameklēt ilgāk. Interesantākie pieminekļi ir veltīti Krievijas sporta leģendām, piemēram, hokeja trenerim Viktoram Tihonovam vai futbolistam Konstantīnam Beskovam, pie kura kapa mūžīgi sēro divi metālā atlieti līdzjutēji ar “Spartak” šallēm ap kaklu. Acīmredzot krievu līdzjutēji par savu elku piemiņu rūpējas arī pēc nāves.
Ļeņina rēgs
To, ka Krievija nesteidzas pārrakstīt savu komunistisko vēsturi, apliecina arī metro staciju nosaukumi: Komjaunatnes, Proletāriešu, Ļeņina bibliotēka u.c. Brīvākā dienā aizbraucam uz Gorkiem, kur sava mūža pēdējos gadus pavadīja proletariāta vadonis Ļeņins. Lai gan apmeklētāju ir daudz mazāk nekā padomju laikā, Ļeņina muzejs joprojām darbojas un ekspozīcijā nekas daudz nav mainījies. Muzeja gide savā stāstījumā izceļ Ļeņina labos darbus, piemēram, elektrifikācijas programmas uzsākšanu, bet “sarkanais terors” tiek pieminēts tikai garāmejot. Šajā ziņā daudz labāks piemērs ir Politiskās vēstures muzejs Sanktpēterburgā, kur atklāti tiek runāts par dažādiem Krievijas vēstures posmiem, arī Staļina režīma represijām.
Pirms izbraukšanas uz Sanktpēterburgu tatāru kafejnīcā vērojam Beļģijas un Japānas spēli. Japāņi izvirzās vadībā ar 2:0, un šķiet, ka briest sensācija, taču beļģi ātri vien panāk izlīdzinājumu. Diemžēl spēles beigas nesanāk noskatīties, jo jāsteidzas uz Sanktpēterburgas vilcienu. Tikai vēlāk uzzinu, ka beļģi pašās beigās izrāvuši laimīgu uzvaru ar 3:2.
Astotdaļfināla spēle, ko apmeklēju klātienē Sanktpēterburgas stadionā, nebija tik aizraujoša. Pirms čempionāta šķita, ka šajā spēlē redzēšu iepriekšējā čempionāta uzvarētājus vāciešus, taču viņi izgāzās, un Vācijas vietu ieņēma zviedri, kas gan arī nav nekādi nīkuļi, jo tieši viņi aizšķērsoja ceļu uz finālturnīru tādiem grandiem kā Itālija un Nīderlande. Šajā spēlē zviedru pretinieki bija Šveices izlase, un pēc Panamas–Tunisijas spēles kaislībām tā šķita diezgan garlaicīga, arī līdzjutēji bija daudz mierīgāki. Zviedri ar rikošeta palīdzību guva veiksmīgus vārtus un prātīgi novadīja cīņu līdz uzvarai.
Muzeju pilsēta
Sanktpēterburgā laika apstākļi mūs pārāk nelutināja, jo bieži uznāca spēcīgas lietusgāzes. Lai lietus laikā nebūtu jāstāv garā rindā pie Ermitāžas, nopirku nedaudz dārgākas biļetes internetā, kas nodrošina tiesības iekļūt muzejā pa atsevišķu ieeju. Protams, pa Ermitāžu varētu staigāt dienām ilgi, bet visvairāk apmeklētāju pulcējās pie Leonardo da Vinči gleznām. Muzeja gide ar lepnumu stāsta, ka visā pasaulē ir zināmas tikai 12 dižā meistara gleznas, no kurām divas aplūkojamas Ermitāžā.
Arī pati Sanktpēterburga man nedaudz atstāja muzeja sajūtu, jo šķita pārāk koncentrējusies uz savu lepno pagātni, kamēr Maskava šķita dzīvīgāka. Skaidrs, ka par Krieviju nevar spriest tikai pēc Maskavas un Pēterburgas, tāpat kā Rīga nav visa Latvija.
Tomēr kopumā iespaids par Krieviju un tās cilvēkiem man bija necerēti pozitīvs.
Tas saglabājas tik ilgi, kamēr neslēdz iekšā televizoru un nesāc skatīties Krievijas televīziju, kas visu čempionāta laiku aizgūtnēm nodarbojās ar pašslavināšanos: cik ļoti ārzemnieki ir sajūsmā par Krieviju un lielisko čempionāta organizāciju. Lielākā daļa ārzemnieku gan nesaprot krievu valodu, tādēļ viņiem gāja secen Putina propagandas murgi par Ukrainas fašistiem un Rietumu sazvērestību.
Mājās no Sanktpēterburgas atgriezāmies tieši laikā, lai paspētu noskatīties, kā horvāti dramatiskā cīņā izslēdz Krievijas izlasi no pasaules čempionāta. Nākamās dienas vakarā apmeklēju Dziesmu svētku Noslēguma koncertu, kur skatītāju bija gandrīz tikpat daudz kā futbola stadionā, bet emociju lādiņš bija tāds, kādu nevar sagādāt neviena futbola spēle. Jo tie ir mūsu svētki.
* Atlaide, atlaide! (Krievu val.)
