Kā Eiropa palīdzēja asfaltēt mūsu šosejas: ekonomiski – būvniecības vinnests, bet ceļi tukši 7
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ko esam guvuši no Eiropas fondu naudas? Ļoti daudz. Un to nevajadzētu aizmirst. Latvijas milzīgā ceļu saimniecība, kuras tehnisko stāvokli pēdējos desmit gados esam spējuši par mata tiesu uzlabot (ļoti labi un labi nu ir gandrīz puse no visiem asfaltētajiem ceļiem), bez Eiropas naudas būtu sabrukusi. Skatiet tabuliņu.
Gandrīz puse no ieguldītajiem 2,4 miljardiem eiro mums ir iedota. Un vismaz maģistrāles glābusi. Labi. Vien joprojām nav skaidri zināms, kādi šie skaitļi būs turpmāk.
Krasi sliktāk klājas grants ceļiem, kuru mums, pēc kontinenta standartiem, ir ļoti daudz. Ar tiem jātiek galā pašiem. Netiekam. No 11 tūkstošiem valsts apsaimniekotajiem vien 6,2 procenti atzīti par labiem. Asfaltēšana nepaceļami dārga. Un ko tā dotu?
Veiksmīga epizode
Varam paskatīties, jo, pateicoties unikālai Eiropas finansējuma sadales epizodei pirms vairāk nekā desmit gadiem, vairāki miljonu simti tika programmai “Valsts 1. šķiras autoceļu rekonstrukcija”. Izdevās mūsu ierēdņiem toreiz naudas dalītājus pierunāt. Viņus var saprast. Tiešām.
Grants! “Was ist das?” Nav kārtības! Apsegt! Saprast var arī mūsējos. No dāvanas atteikties būtu stulbi. Censties dāvinātājiem un labdariem iestāstīt, ka viņu naudiņa būtu vairāk vajadzīga esošā asfalta sakārtošanai, – grūti. Un tapa teorētiski pamatojumi jaunām neputošām trasēm.
Ceļā “P121” gadījumā apmēram tādi – Kuldīga ir vienīgais Kurzemes rajona centrs, kurš ar Rīgu saistīts tikai aplinkus. Ja savienotu to ar Tukumu, dižkravu plūsmas uz Ventas rumbas pusi tecētu daudz vieglāk un blīvāk, tūristi bariem vien gāztos uz Kuldīgu, pa ceļam iedvesdami jaunu dzīvību un mūsdienu elpu Zemītē un Matkulē, Vānē un Kabilē.
Iespējams, protams, ka dažam no optimistisko sacerējumu autoriem jau tajā pirmskrīzes laikā pavīdēja skeptiska doma, ka minētajos pagastos dzīvo vien nepilns tūkstotis rāmu ļautiņu katrā, par to, ka tūristiem gleznainā Abavas leja, pa kuru iet esošais Kandavas–Sabiles maršruts, vienmēr un nemainīgi būs pievilcīgāks par alternatīvās trases klajumiem un siliem.
Gan jau kāds arī toreiz saskaitīja, ka kravas auto šajā virzienā vien kādi pārsimt gabali diennaktī, ar ko gluži labi tiek galā trase Stende–Veģi–Renda–Kuldīga (caur Sabili smagie braukt nedrīkst). Saskaitīja. Bet uzskatīja par labāku paklusēt. Pareizināt kustību ar teorētisku “biezo gadu” izaugsmes koeficientu (20% gadā) un pieņemt, ka investīcijas jaunajā trasē būs rentablas.
Pēc desmit gadiem…
Braucam skatīties. Un redzam – ja neskaita pirmos kilometrus no Tukuma puses, kuri tolaik jau bija asfaltēti un tādi (ielāpaini) palikuši joprojām – skaists ceļš. Ļoti skaists. Stundiņa Austrijas vai Francijas lauku līmenī.
Intensitāte? Nav tādas. Skatāmies “LVC” intensitātes mērījumu tabulas. Ņemam trases noslogotāko posmu (vidusdaļu) un redzam, ka izaugsmīte tomēr ir. Pirms pārbūves šeit brauca kādi 500–700 auto diennaktī. Tagad ir 1400–1800. Kravas transporta īpatsvars gan palielinājies nav (vien 10–15%).
Ja reiz Kurzemē esam, aizšaujam uz “P124”. Ventspils–Kolka. Šis tūrisma celiņš toreiz dabūja vairāk nekā desmit miljonus ERAF naudas. Un nu arī ir ļoti skaists. Bet – tukšs. Kā toreiz bija kādi divdesmit auto stundā, tā ir arī tagad. Vien ātrumi… Man (tā ap 100 km/h) šie daži svilpa garām kā stāvošam. Vietējie “bembisti”…
Tātad – kas iegūts?
Ekonomiski – būvniecības vinnests. Jāatceras gan, ka obligāta prasība no šīs naudas devēju puses ir ceļa seguma turpmāka uzturēšana perfektā stāvoklī. Par savu naudu. Šī gada “LVC” budžetā, piemēram, tam bija paredzēti aptuveni četri miljoni eiro.
Sociāli – gan vietējie iedzīvotāji, gan viņu viesi neapšaubāmi ir pelnījuši vismaz epizodisku pārvietošanos pa Eiropas līmeņa ceļiem. Komfortam, atpūtai. Iedvesmai ilgstošajā un grūtajā cīniņā par šāda līmeņa pārticību.
