Kā Eiropa brauks nākotnē? 1
Braucam šodien ar to, kas nu mums katram pieejams. Pa ceļiem, kādus nu paši spējam sakārtot. Diezgan primitīvi, jāsaka, braucam. Izšķērdīgi un bīstami. Bet nākotnes pareģotājos tomēr jau visi vairāk vai mazāk ieklausāmies.
Ekstrēmākie runā par “bezpilota auto”. Par satiksmes līdzekli, kurā tu iekāpsi, kāroto ceļa mērķi nosauksi un pats mierīgi snaudīsi. Par satiksmes līdzekli, kurš ne tikai pratīšot enerģiju tērēt visekonomiskāk, bet arī spēšot glābt no cilvēciskajām auto vadītāja kļūdām, kuras pļauj vairāk dzīvību nekā kari vai terora akti.
Tā ir tāla nākotne. To, ziņojot par Eiropas Savienības plāniem turpmāk šīs perspektīvas izpētē investēt plānveidīgi un vairāk, atzīst ES transporta komisāre Violeta Bulca. Un viņai, protams, taisnība. Skepsi vieš ne tik daudz digitāli tehnisko risinājumu sarežģītība (šajā jomā progress ir ārkārtīgi straujš), cik satiksmes infrastruktūras nepilnības. Robotam, lai tas spētu auto vadīt, ir nepieciešami informatīvi atbalsta punkti un līnijas. Bet to lielākajā daļā ceļu nav. Ne tikai Latvijā nav. Un bez tiem pašlaik vismodernākais “Mercedes”, kurš jau māk redzēt šķērsli, māk pirms tā bremzēt, pat to apbraukt, kurš neļauj iesnausties un pāri ass līnijai doties pretējā virziena joslā, pie Tukuma vienā mierā ļauj braukt grāvī (līnijas ta’ nava), līdz kameras ierauga dadžu krūmus un tikai tad iedarbina bremzes pretīgi asi…
Manas paaudzes “piloti” ir visā garumā piedzīvojuši pat tādas relatīvi vienkāršas sistēmas kā ABS (bremžu antibloķēšanas sistēma) attīstības grūtības. 20 gadi bija nepieciešami, līdz tā no bērnišķīgiem un kaitinošiem tarkšķiem uz ledus sasniegtu kaut cik ciešamu līmeni. Un joprojām – tā nav labāka par augstas klases pilotu. Nākamā elektroniskā drošības un palīdzības sistēmu grupa – vilkmes un stabilitātes kontroles – pat pēc tikpat ilga attīstības perioda sarežģītos, grūti programmējamos apstākļos vēl joprojām mēdz ne tikai palīdzēt, bet arī grēkot. Tās var pilnpiedziņas auto “iesēdināt” smilšu špūrē, ko kvalificēts stūrētājs izbrauks pat ar vienas ass piedziņu. Tās var, cītīgi labojot neprašas kļūdas elementārās situācijās, iemidzināt viņa modrību un netikt ar slīdi galā, ja to radījusi programmā neparedzēta kļūda. “Gāzes” atlaišana pagriezienā, piemēram.
Pilota aizstāšanas process būs ilgs un sarežģīts, jo satiksmes drošības rēbusu daudzveidība ir bezgalīga. Pirmie panākumi šajā jomā varētu būt kravu (iespējams, arī cilvēku) pārvadātājiem, kas strādā noteiktos, nemainīgos maršrutos ar pietiekami sakārtotu infrastruktūru. Apmēram tā, kā jūras satiksmē var jau sen. Tu vari ar savu kuģīti vakarā iziet no Karlskrūnas ostas Zviedrijā un likties uz auss, pateicis robotam – pamodini mani pie Hamburgas ieejas bojas. Elektronika to paveiks. Bet ostā tev būs jāstūrē iekšā pašam. Iespējams, pat vietējos apstākļus perfekti apguvuša loča vadītam.
Ja Rīgas–Ventspils šoseju, piemēram, sakārtotu visā garumā, komandas “uz Ventspili” izpilde varētu būt reāla jau tuvākajā gadu desmitā. Tās izpildi, protams, sarežģīs pagājušā gadsimta tehnisko un mentālo šķēršļu maisīšanās eksaktajā loģistikā, bet neiespējami tas nav. Līdz Ventspils robežai. Viesnīcu “Dzintarjūra” gan nāksies meklēt pašam. Jo autopilotam nepieciešamās informatīvās bāzes pilsētā var pietrūkt.
Vēl viens grandiozs šķērslis cilvēcisko vājību izslēgšanas procesā varētu būt pati autobūves industrija, kas gadsimta garumā audzējusi savus miljardus vērtos taukus, barojoties tieši no cilvēka vājībām. No tieksmes pēc ātruma, pēc paātrinājuma, pēc manevra, kurš autoram šķiet pārākais un pašapziņu spodrina, pat ja nav loģiski pamatots. Jau pirms 20 gadiem kādā “Volvo” prezentācijā tika paziņots, ka tehniski esot iespējams panākt, lai neviens auto nekur nebrauc ātrāk par šeit pieņemto limitu. Kur palika šī inovācija? Zirgspēku tirgoņi noraka…
Bezpilota auto ir ļoti tāla nākotne. Un tādēļ augstā komisāre vairāk un konkrētāk runā par ko citu. Par ekoloģiju un ekonomiju šajā cilvēka darbības sfērā. Par elektrības darbinātiem auto. Par automobiļiem, tradicionāli ar naftas produktiem dzītiem, bet ar pieticīgākiem, modernākiem spēka agregātiem, kas atmosfērā izmetīs mazāk draņķu. Eiropa plāno investēt elektriskajās uzpildes stacijās, paredz dažāda veida transporta nodokļus vēl vairāk pakārtot saprātīgas civilizācijas galvenajam rādītājam – oglekļa oksīda vai dīzeļa kvēpu daudzuma samazinājumam. Starp citu – priekšlikums šajā jomā kaut ko mainīt arī Latvijā bija viens no sakarīgākajiem nesenajā mūsu ceļu būves ekspertu komisijas ziņojumā, kurā tika meklēti papildu līdzekļi tai pašai ceļu infrastruktūrai, kas, kā sapratām, ir obligāts priekšnoteikums bezpilotu satiksmei nākotnē. Ja nevari pats pārvarēt izšķērdīgi smaga komforta un liekas dinamikas valdzinājumu – maksā! Tāda ir tuvākā Eiropas satiksmes nākotne.
Turpinājums sekos
Pirmais solis uz pilnībā automatizētiem bezvadītāja transporta līdzekļiem ir to savienošana ar infrastruktūru. Eiropas Komisija pašlaik strādā pie ģenerālplāna šādu tehnoloģiju attīstībai, kas tiek saukts par “apvienotās viedās transporta sistēmas” (C-ITS), ko plāno publicēt šā gada beigās.
