Prom no vīra 0
Pēc Sandija piedzimšanas man vēl trīs reizes iestājās grūtniecība, bet ikreiz to pārtraucu – baidījos dzemdēt vēl kādu bērnu. Visbeidzot sadūšojos šķirties no vīra. Sandijs palīdzēja pārnest manas mantas uz vecāku dzīvokli, kur sākumā apmetos. Vēlāk īrēju mazu dzīvoklīti, bet dēlu atstāju pie tēva – man tik ļoti gribējās brīvību. Ar Sandiju tikai satikāmies. Pacienāju viņu kafejnīcā, iedevu līdzi pilnu somu ar produktiem. Veicu visus maksājumus par diviem dzīvokļiem.
Neliegšos, tolaik man bija daudz vīriešu. Pirmoreiz dzīvē jutos mīlēta un novērtēta. Vīrs ar savu uzvedību man bija apnicis – vienkārši iegrūda mani gultā un nodarīja savu. Man riebās… Taču Aivars nelikās mierā, rakstīja neskaitāmas vēstules, jo bija uzzinājis, kur esmu apmetusies. Nesa kartupeļus ar kotletēm un lika pastkastītē. Draudēja pakārties vai noslīcināties. Mana sirds neizturēja, un es atgriezos, kaut gan sapratu, ka viņa vārdi es tevi mīlu nozīmēja es tevi izmantošu. Pārlieku baidījos būt vainīga Aivara nāvē, ja viņš tiešām īstenotu pašnāvību.
Dēls tolaik ārstējās tuberkulozes slimnīcā. Šaustīju sevi par to – varbūt esmu vainīga, ka viņš saslimis. Taču sekoja vēl biedējošāki notikumi. Nomira mana mamma, Sandijs pirmoreiz bija bērēs. Pēc šiem pārdzīvojumiem viņam sāka rādīties mirušie, viņš sevi sauca citā vārdā. Dēlu nācās ievietot specializētā ārstniecības iestādē. Tad sapratu, ka viņam vajag aprūpi 24 stundas diennaktī. Rakstīju iesniegumu, lai ievieto pansionātā, bet tur dēls jutās kā būrī ieslodzīts dzīvnieciņš. Lūdzās, lai vedu mājās, citādi padarīšot sev galu. Solīju, ka vedīšu, jo mana sirds asiņoja, kaut gan ar vēsu prātu sapratu, ka pansionātā viņam ir labāk.
Tajā laikā man noteica diagnozi – depresija. Allaž, kad braucu mājās, dēls iedeva buču, bet vēlāk zvanīja un interesējās – mammīt, vai esi pārbraukusi, vai tev nav slikti? Man bija baisi…
