Sirdssāpes un melnas domas 0
Sāku neuzticēties cilvēkiem. Turēju Sandiju ieslēgtu mājās, kamēr pati gāju uz darbu. Vīrs sāka dzert arvien vairāk, varbūt tāpēc, ka pārdzīvoja par dēla slimību. Viņš pie mums sapulcināja savus pudeles brāļus, bet es par to rīkoju pamatīgas scēnas.
Labajās dienās vedu puisēnu pastaigāties, uz karuseļiem, uz teātra izrādēm un kino. Nācās vien pieņemt faktu, ka viņš nebūs tāds kā pārējie bērni. Ielās cilvēki uz viņu atskatījās, un tas mani ļoti sāpināja. Padomju laikā taču šādu bērnu nebija, nevarēja būt, katrā ziņā tādiem nevajadzēja parādīties sabiedrībā. Par invalīdu integrāciju neviens nerunāja.
Kad Sandijam bija 10 gadu, aizvedu dēlu uz palīgskolu. Viņam noteica mājapmācību, zēns iemācījās lasīt, rakstīt un rēķināt. Bija arī laiks, kad uzņēma klasē, bet viņš nepakļāvās disciplīnai, un arī no šīs domas nācās atteikties tāpat kā no bērnudārza. Galu galā Sandijs pabeidza astoņas klases, bija skaists izlaidums, bet jau tolaik viņš sāka klaiņot un stundām ilgi pazuda no mājām. Klimta apkārt arī vēlāk, pēc nodarbībām dienas aprūpes centrā – ielās diedelēja naudu un cigaretes, par ko man bija milzu kauns. Ja naudas nebija, meklēja izsmēķus atkritumos. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet dzirdēju, ka kāds vīrietis Sandiju arī seksuāli izmantojis. Puisis visai bieži nāca mājās piedzēries, reiz pat pievēma kāpnes. Man bija ļoti smagi. Vienubrīd domāju – nogalināšu dēlu un aiziešu līdz ar viņu, taču šo melno domu, protams, neīstenoju.
Tad Sandijs atrada kādu baptistu draudzi, viņu pat iesvētīja. Tā bija skaista diena viņa īsajā mūžā – dēls pārnāca mājās ar lielu ziedu klēpi un staroja. Cerēju, ka pievērsīsies ticībai un viss būs citādi, tomēr tā nenotika.
