Dzemdību trauma ar smagām sekām 0
Dzemdības bija smagas, nomocījos 24 stundas. Kad nebija sāpju, iegrimu transam līdzīgā miegā, bet, atsākoties kontrakcijām, pamodos. Daktere Sandiju vilka laukā ar stangām un bļāva uz mani, ka es nespiežot, taču man spēks bija pilnīgi izsīcis. Daudz vēlāk kāda pazīstama daktere teica – ja būtu ķeizargrieziens, dēliņš būtu vesels, taču tolaik vēl nebija maksas medicīnas, ārstus nevarēja izvēlēties un vajadzēja samierināties ar notiekošo.
Sandijs nāca pasaulē decembrī, kad reti parādās saulīte. Dēliņš pamazām attīstījās, bet daudz lēnāk nekā citi bērni. Ārsti apgalvoja, ka viņam pietrūkst D vitamīna. Sākām to lietot, taču nekas neliecināja par izveseļošanos. Puisēnam bija bumbierveida galviņa. Palēnām sapratu, ka mans mazulītis ir citāds. Gājām atkal pie dakteriem, līdz psihiatre noteica īsto diagnozi – cerebrastēnija. Sandijam piešķīra invaliditāti, sāku saņemt pabalstu. Tas bija neliels atspaids ģimenei, bet es tūkstoškārt būtu izvēlējusies dzīvi vēl lielākā trūkumā, lai tikai dēliņš būtu vesels.
Vēlāk, lai apmeklētu citus speciālistus, izdevu ne mazums naudas. Ārsti izrakstīja dārgas zāles, bet es tvēros pie katra padoma kā pie vismazākā salmiņa – varbūt mans Sandijs kļūs vesels.
Vienlaikus man vajadzēja strādāt, lai nopelnītu iztiku. Darbā man īsti nebija ne brīvdienu, ne svētku dienu, tāpēc dēlu vedu pie saviem vai vīra vecākiem. Kad puika paaugās, mēģināju ievietot bērnudārzā, bet viņš neklausīja audzinātājas. Pirmajā pirmsskolas iestādē daktere turklāt viņam noteica tādu diagnozi, ka Sandiju nevienā citā bērnudārzā vairs neņēma pretī (vēlāk ārste atzinās, ka tā rīkojusies tīšām un ka uz to viņu pierunājušas audzinātājas). Pametu darbu un sāku strādāt citā bērnudārzā par auklīti tikai tādēļ, lai dēliņš varētu to apmeklēt, bet tas palīdzēja tikai kādu nedēļu, ne ilgāk.
