Ar steigu pie vīra! 0
Arvien biežāk sāku prātot, kā tikt projām no vecākiem. Negribu izklausīties lielīga, bet jaunībā biju pievilcīga meitene. Uzņēmumā, kurā tolaik strādāju par laboranti, notika balle, un tajā es iepazinos ar Aivaru. Viņš bija audzis daudzbērnu ģimenē un man šķita ļoti izskatīgs un jauks. Aivars kļuva par manu pirmo vīrieti, un nepilnu pusgadu vēlāk pieteicās Sandijs. Kad topošais tēvs uzzināja, ka esmu stāvoklī, pavēstīja – mani noteikti precēšot! Prasīju padomu mammai un vecmāmiņai, bet abas teica – tev pašai liela galva, Dagnij!
Piesardzīgu mani darīja tas, ka Aivars nelaida garām nevienu iespēju iedzert, bet pie stiprāka malka viņš nedaudz pieradināja arī mani. Reiz pastaigājoties, kad jau bijām drusku iestiprinājušies ar vīnu, mans nākamais vīrs, demonstrēdams varonību, lēkāja pa lieliem akmeņiem. Kāds no tiem apgāzās – un tieši viņam virsū! Nezināju, ko darīt, man bija milzu izbīlis un piedevām skurbulis, tomēr sadūšojos un izsaucu ātro palīdzību. Feldšerīte izrādījās mana klasesbiedra māte, un es kaunējos vēl vairāk. Aivaru aizveda uz slimnīcu, bet man atkal bija sevi jāpārvar, lai sadūšotos un par notikušo pavēstītu viņa mammai. Viņš pats slimnīcā uz skapīša turēja manu fotogrāfiju un bija ļoti laimīgs, kad apciemoju.
Kāzas notika mūsmājās, viss bija sarīkots ļoti šiki. Atnāca Aivara brāļi un māsas ar savām otrajām pusītēm, vedējos bija mana krustmāte un krusttēvs, bet brūtes brālis bija mana skolas laika pirmā nevainīgā mīlestība Varis. Pēc apprecēšanās ar vīru mētājāmies pa dažādām dzīvesvietām – pie maniem un viņa vecākiem, paši īrējām vienistabas dzīvoklīti. Kad Aivars uzkāpa uz korķa, es pat nakts vidū skrēju pie mammas – arī tad, kad jau bija piedzimis Sandijs.
