Smalkmaizītes – citiem 0
Būdama skaidrā prātā, mamma mani un māsu apmīļoja un algas dienā pacienāja ar smalkmaizītēm, bet tēvs mēdza nest kūkas. Bieži vien māsa, luteklīte, viena pati dabūja garšīgo nesumu, bet es kļuvu greizsirdīga.
Kad mamma strādāja par skolotāju, viņa šim darbam veltīja visu savu mīlestību, radot vēl vienu iemeslu manai greizsirdībai. Pie viņas mājās nāca audzēkņi, kuriem mācībās gāja grūtāk. Tie mammai bija mīļāki, viņa pat nesa šiem bērniem tēju un smalkmaizītes. Taču skolas gadus labāk neatcerēties. Mācījos turpat, kur mamma strādāja, un citi skolotāji reizēm man pārmeta, ka viņa atnākusi uz stundām iedzērusi.
Laikam jau tad mani sāka mākt depresija. It kā no visa baidīdamās, skolā biju klusa kā pelīte. Klasesbiedri mani par to apcēla, bet es pie sevis nolēmu – nekad nelietošu alkoholu!
Vēlāk no mammas alkohola smārds vairs nenāca. Izrādījās, ka viņa dzer saujām tablešu, ar kurām apreibinājās. Aptiekā droši vien bija blats, jo kā gan citādi bez ārsta receptēm dabūtu zāles. Pēc darba viņa bieži vien ilgi gulēja, visapkārt gultai radot īstu haosu. Vecmāmuļa jau bija padarījusi visus mājas darbus, tāpēc varēja apkalpot savu meitu. Viņai netrūka dzīves rūdījuma – bija smagi strādājusi kokapstrādes kombinātā, vēlāk par sētnieci lielā kultūras iestādē. Jāpiebilst, ka mamma kādreiz šajā iestādē bija grāmatvede. Pēc vecmāmuļas stāstītā, tur viņai bijusi liela mīlestība – kāds kolēģis. Vēlāk pat klīdušas runas, ka es esot mammas darbavietas mīlestības bērns, nevis sava tēta atvase. Atskatoties šķiet, ka ar māsu nudien bijām ļoti atšķirīgas.
Vecmāmuļa aizgāja 91 gada vecumā. Kad viņas vairs nebija, orģijas mūsmājās sita patiešām augstu vilni. Mamma sāka dzer vēl biežāk un arvien stiprākas dziras. Nedaudz vēlāk viņa saslima ar nieru nepietiekamību, par ko, šķiet, izbrīnīts nebija neviens.
