Kā dzīvot tālāk? Skarbs dzīvesstāsts ar beigām ne kā pasakās… 0
Mammīt, lūdzu, nepiedzeries!
Pret Dagniju (viņas un citu personu vārdi ir mainīti) liktenis bija skarbs jau kopš agras bērnības: tēvs dzēra, bet māte, nevarēdama izturēt vīra pļēgurošanu, arī pati arvien biežāk ieskatījās glāzītē, lai gan bija skolotāja. Lai tiktu projām no vecākiem, Dagnija agri apprecējās. Laulībā piedzima puisītis Sandijs, kurš dzemdību traumas dēļ kļuva par invalīdu uz mūžu. Tagad Dagnijas dēls jau atdusas kapos, bet viņai pašai pārdzīvojumu dēļ ir nepārejoša depresija. Kā dzīvot tālāk? – Dagnija vaicā, uzticēdama savu dzīvesstāstu 36,6 °C lasītājiem.
Diezin vai tēvs mani mīlēja. Mamma un vecmāmiņa gan, taču arī šīs jūtas es nesauktu par lielām. Cik atceros, tēvs vienmēr dzēra. Man pat nācās viņu vilkt no sētas uz otrā stāva dzīvokli, kad bija kļuvis pagalam ļengans. Gulēja sētsvidū kā līķis, bet man bija kauns no kaimiņiem.
Tēvs mani bieži pēra, arī par tiem nedarbiem, ko pastrādāja mana māsa Solveiga. Jaunākā, tāpēc visizlutinātākā. Tēvs ar jūrnieka sik-snu rokā skrēja man pakaļ apkārt lielam galdam. Kad noķēra, sita, bet man nereti izdevās izmukt un ieslēgties bēniņos vai tualetē. Tur varēju nosēdēt kaut vai dienām ilgi, jo baidījos atgriezties dzīvoklī. Mani pažēloja tikai vecmāmiņa, kuru tēvs necieta un kurai reizēm uzbļāva: “Kaut tu, vecene, agrāk nomirtu!”
Vecmāmiņa bija mājas labais gariņš un vienīgā, kam varēju uzticēt savas bēdas. Viņa gatavoja ēst un uzkopa, tāpēc mammai tikpat kā nebija mājas darbu. Atceros, ka mūsmājās bieži notika ballītes. Tad sanāca ap divdesmit cilvēku – radi, draugi, kaimiņi. Godiem gan mamma gatavoja cienastu, bet pamazām viņa sāka iet tēva pēdās – dzēra. Svinības mūsmājās ieilga līdz vēlai stundai, un mēs, bērni, dabūjām redzēt, kā vecāki piedzeras. Dažkārt kopā ar viņiem gājām uz ballēm citviet. Arī tad man vajadzēja teikt: “Mammīt, lūdzu, nepiedzeries!”
Alga mammai nebija sevišķi liela, un pudelei ne vienmēr pietika, tāpēc sūtīja mani uz aptieku pēc kliņģerīšu vai māteru pilieniem. Kad atnesu, pudelīti iztukšoja vienā rāvienā, uzdzerdama ūdeni. Aptiekā vienmēr jutos neērti, jo regulāri pirku spirtu saturošas tinktūras. Domāju, ka aptieķnieces mani ievēroja, tāpēc pudelītes deva retāk. Citreiz pažēloja, bet bieži vien aiz muguras aprunāja. Bet mamma par vienu gājienu uz aptieku man maksāja rubli. Tā bija liela nauda, sakrādama varēju nopirkt kaut ko vērtīgāku.
