Man ir kollēga, kas reiz bija jau visu, arī pašu ļaunāko izdomājusi. Un tad kā pie pēdējās cerības devās pie Danilāna. Bet Danilāns, pirms viņa vēl muti bija vērusi, lai stāstītu savu bēdu stāstu, pateicis: jums nav tas, ko jūs domājat! 21
Tā var būt. Ir tādi gadījumi bijuši. Cilvēks ir jāierauga un jāsajūt. Mūsu saruna nekad nebūtu tik brīva, ja mans prāts nesatvertu jūsu prātu un jūsu prāts nesatvertu manējo. Prāts nav tikai smadzeņu darbība. Tas kaut kā izlien ārā, atklājas caur acīm, kustībām. Tāpēc mēs varam tik labi sarunāties.
Jūs esat ne vien ārsts un pedagogs, bet arī vairāku grāmatu autors. Īstenībā nav daudz mediķu, kam būtu tik plašs sarakstīto darbu klāsts. Un grāmatām ir tik skaisti nosaukumi: “Pa gastroenteroloģijas džungļu takām”, “Zinību zibšņi medicīnas baltajos plankumos”…
Rīt kongresā būs vēl viens: “Pasen un nesen no gastroenterologu prātiem izvirdušie domu virpuļi”.
Ko jums nozīmē rakstīšana?
Būdams ilgi medicīnā, redzu, cik daudz aplamību ir mūsu mediķu galvās, gribu, lai mediķi apgūst īsto medicīnu, nevis tenkas. Urķējos pa literatūru, rādu un pierādu, mēģinu skaidrot vienkāršā valodā. Vienā brīdī pēkšņi sapratu, ka par medicīnu nav vienmēr jāraksta sausi. Ja nopietnus jautājumus var izskaidrot ar humoru, cilvēkiem jūsu teikto ir vieglāk uztvert. Taču aiz jokiem slēpjas dziļas domas. Pliku humoru nekur nelieku.
Kopā ar skolotāju profesoru Nikolaju Skuju esat uzrakstījis grāmatu “Praktiskā gastroenteroloģija un hepatoloģija”. Cik zinu, daudzi studenti no tās ir mācījušies, un tā joprojām ir populāra un pieprasīta.
Jā, esmu lepns par to. Rīt kongresā stāstīšu, ka jau tolaik atradu un aprakstīju kuņģa gļotādas endokrīnās šūnas. Toreiz mēs vēl nezinājām, kā tās sauc un ko tās dara, tagad es zinu, ka tās palīdz darboties insulīnam, kas viens pats ir par vārgu. Ja nebūtu šo šūnu izdalītā palīga, cukura diabēts būtu gandrīz visiem cilvēkiem.
Tomēr jūsu fundamentālais darbs ir triloģija par aknām.
Jā, “Hroniskas aknu slimības”, “Hepatīti” un “Aknu ciroze”. Tur ir viss par aknām, neparasti uzrakstīta bioķīmija, nekad agrāk neko tādu neviens – vismaz Latvijā – nav uzrakstījis. Es nešpikoju, es pats izdomāju. Redziet, bioķīmijas procesi noris sarežģīti. Es aprakstu, kurā šūnas daļā – vai nu kodolā, vai mitohondrijā, vai citoplazmā – kas notiek. Apskatītas tiek tiešām sarežģītas lietas. Taču pasniegts viss ir manā stilā – reizēm es rājos, reizēm kritizēju, reizēm pasmaidu – lai lasītājam vieglāk būtu saprast. Šīs trīs grāmatas ir četru gadu darbs. Kaut gan patiesībā – visa mūža darbs. Tajās ir apkopota gan literatūra, kas vākta no visas pasaules, gan paša pieredze. Redziet, esmu lasījis daudz grāmatu, ko rakstījuši ārsti teorētiķi. Gudri ārsti! Bet viņi ikdienā nav cīnījušies ar slimībām. Viņi pareizi raksta, bet ne tā, kā ir dzīvē. Manās grāmatās ir kā dzīvē.
Par dzīvi runājot: ko par mūsu laiku liecina kaites, ar kādam pie jums vēršas pacienti?
Nekad agrāk cilvēki Latvijā nav dzīvojuši tik ilgi kā tagad. Es ar lekcijām daudz braukāju pa Latviju, redzu, ka zeme ir sakārtota, cilvēki kopumā neslīgst depresijā. Nevar salīdzināt ar to, kā bija manā jaunībā, kad par darba uzvarām cīnījāmies. Kāds jauns vīruss parādās, bet tā tas ir bijis vienmēr. Tagad biežāk sastopamas tās slimības, kas raksturīgas vecumam. Man drīz būs astoņdesmit pieci…
Pag, pag, vai tiešām?
Patlaban man ir septiņdesmit pieci, bet cik tad tur līdz astoņdesmit pieciem, drīz būs! (Smejas.) Es dziedu un gadus neskaitu. Un meitenes man patīk, tā arī pierakstiet. Tomēr dzīve ir skaidri pierādījusi, ka dažas slimības biežāk ir sastopamas veciem cilvēkiem, nevis jauniem briežiem. Tāpēc tagad daudz vairāk tādu slimību, jo vairāk vecāku ļaužu. Agrāk tā nebija.
Kad sākas vecums?
Vecums nav fizisks jēdziens. Vecums sākas, kad cilvēks pats nolemj, ka ir vecs. Ja sāk skaitīt, kad viņš mirs. Es esmu jauns. Es brīnos par saviem līdzaudžiem, kas čīkst un pīkst. Nevienam nav dots zināt, cik ilgi vēl būsi te. Tad kāpēc bēdāties par to, kas ar mani notiks rīt? Par ko man raudāt? Es izvēlos dzīvot. Tāpēc nav jāskaita gadi.
Jāskaita nevis gadi, bet svētības!
Tieši tā! Bet ir tādi, kas rēķina, cik viņiem vēl atlicis šajā saulē. Es neskaitu. Cik būs – visi mani. Tā ir dabiska lieta. Dzīvo ilgi, cepuri kuldams, un esi jauns visu mūžu!
Un vēl man ir kāda kategoriska nostāja, par ko pūlos stāstīt pa visu Latviju. Ārsts viens nevar izārstēt pacientu. Nekas nesanāks. Ārstam un pacientam jādarbojas kopā. Ir svarīgi, lai pēc sarunas ar ārstu pacients saprastu – ar acīm, prātu un sirdi –, ka es viņam patiešām gribu palīdzēt. No sirds gribu palīdzēt. Ne par ko citu es nedomāju. Ja cilvēks to saprot un mēs strādājam abi kopā, aina sāk mainīties. Ja sadarbība neveidojas, nekādas tabletes nepalīdzēs. Nodaļās bieži rāj radus un draugus, kas atnākuši ciemos, kad ārsts ir pie slimnieka. Bet es jautāju pacientam: vai gribi, lai parunājam kopā ar tavu draugu vai sievu? Man pret to nav iebildumu, visu izlemj slimnieks.
Pirms dažām dienām atnāk pie manis jauka slimniecīte: profesor, piedodiet, jūs man pirms mēneša izrakstījāt zāles, es tās nopirku, bet lietojusi neesmu. Vīrs mani rāj, kā tad tā, kāpēc es neklausot profesoru. Ziniet, ko es viņai atbildēju? Pasveiciniet vīra kungu, priecājos, ka viņš arī piedalās, bet paskaidrojiet, ka profesora Danilāna nostāja ir šāda: lietot vai nelietot zāles ir pacienta izvēle. Jūs varat tās zāles nelietot, es tādēļ nebūšu pikts. Mēģināšu vēlreiz paskaidrot, bet nepavēlēšu. Noteicējs esat jūs, nevis profesors. Atveseļošanās notiek tad, kad cilvēks pats saprot, ka viņam to vajag.
