Kad sapratāt, ka medicīna ir jūsu aicinājums? 21
Pirmais un galvenais: abi vecāki skaidri noteica, ka jāmācās, par to divu domu nav. Ģimenes apspriedēs tika runāts, īpaši mammas māsai tā šķita, ka es būtu ļoti jauks mācītājs. Bet man par mācītāju īsti negribējās. Un tad notika tā. Mums blakus dzīvoja vēl viens puika, Jāzeps vārdā. Kādu dienu viņš kopā ar lielajiem rok mirušai tantītei kapu. Darbs jau iet uz beigām, lielie vīri pagājuši malā, lai iestiprinātos, Jāzeps vēl paurķējas ar lāpstu, līdz nejauši uzrokas vecajam zārkam. Bet tas bija satrunējis, ielūza, un puika krita. Nu cik viņš tur krita, nebija jau liels tas kritiens, bet viņš šausmīgi nobijās, jo šķita, ka krīt ellē. Ellē neiekrita, bet pēc tam smagi saslima ar reimatismu. Es gāju viņu apciemot, nesu grāmatas. Viņš nomira. Tad nolēmu, ka gribu kļūt par ārstu.
Medicīna man patika. Mani aizsūtīja uz feldšeru skolu, bet pirmajā gadā netiku. Biju par jaunu, man tobrīd tikai trīspadsmit gadi bija. Vecāki, abi skolotāji, tēvs arī skolas direktors, ņēma mani līdzi uz darbu jau no piecu gadu vecuma. Labāk lai skolā iet nekā kandžu dzer. Mamma mācīja pirmo klasi, tēvs trešo. Pirmo klasi es beidzu, neoficiāli, protams, piecos gados, bet sešos man ar pirmklasniekiem nav ko darīt, garlaicīgi, eju pie tēva uz trešo klasi. Vielu, domājams, apguvu labi, jo no Preiļiem bija atbraukuši inspektori, stingras tantes, bērni visi krietni nobijušies, vai, vai, vai! – sēž tantes klasē un pārbauda, uzdod jautājumus. Lauku bērnelīši kautrējas, neceļ roku, izņemot vienu – tas mazais sešgadīgais puika atbild uz visiem jautājumiem. Tētis saņēma labu atsauksmi, bērniem dziļas zinības, īpaši 3. klasē tam mazajam puikam. Lai gan tobrīd es oficiāli pat nebiju skolnieks.
Tā nu iznāca, ka 7. klasi beidzu trīspadsmit gados, bet feldšeru skolā tik jaunus neņēma. Tad es Maltā mācījos 8. klasē, zinādams, ka pēc gada iešu uz feldšeru skolu. Maltas skolā man patika, tur bija teātris, ar sportu varēja nodarboties, dzīvoju pie krustmātes. Pavasarī nokārtoju eksāmenus un iestājos feldšeru skolā.
Tur bija ļoti pozitīva gaisotne. Bet ir arī tāda epizode. Trešajā kursā ir obligāts noteikums – katram jāpieņem divdesmit piecas dzemdības. Traki. Eju dežurēt pa naktīm, bet neviena nedzemdē. Es vecmātei, kas mani tur pieskata, lūdzu, vai nevarētu man kādas dzemdības pierakstīt, jo man līdz eksāmenam divdesmit piecas jāsavāc. Bet viņa man gluži pamatoti nolasa morāli: mediķis kaut ko tādu nedrīkst pat iedomāties! Vēlāk es dažus bērniņus tomēr pieņēmu, tiesa, divdesmit piecu nebija, taču citas vecmātes kaut ko man tur pierakstīja. Pabeidzu feldšeru skolu ar zelta medaļu, drīkstēju uzreiz startēt Rīgas Medicīnas institūtā. Un sagadījās tā, ka bioķīmijas eksāmenā man blakus sēž tā pati vecmāte, kas mani audzināja. Es ķīmiju zināju ļoti labi. Mammai māsa ķīmiķe, neticēja, ka dažos mēnešos iemācīšos, tas mani nokaitināja, un es iemācījos, niknums man reizēm palīdz. Un nu es redzu, ka mana blakussēdētāja nemāk savu uzdevumu atrisināt. Cauri ir ar viņu, nenokārtos eksāmenu. Izrēķināju savu uzdevumu un tad izrēķināju arī viņas, meitene nokārtoja eksāmenu un iestājās medicīnas institūtā. Kopš tā laika iegaumēju divas lietas: ne vienmēr jādara, kā noteikumos teikts, var būt arī niansītes. Bet galvenais – nedrīkst turēt ļaunu.
Un kā jūs izvēlējāties savu specializāciju?
Sākumā gribēju kļūt neiroķirurgs. Ziniet, kāpēc? Man patika nosaukums “nei-ro-ķi-rurgs”. Skan kā mūzika. Kad vēlākos kursos tikām līdz tam, sapratu, ka tā smalkā knibināšanās galīgi neatbilst manam raksturam. Sīkie nerviņi jāliek kopā – nē, tas neiet krastā! Atteicos. Tad vienu brīdi domāju kļūt psihiatrs. Bet tas man ir par ilgu. Ja tik gari pļāpā, kļūstu nemierīgs. Arī ķirurģija man nepatika, jo tur cita domāšana – kolīdz kas, vēders vaļā. Profesija vajadzīga, bet nav mana. Man patīk, kur vairāk jādomā, jaunības gados biju šahists.
Jums taču ir pirmā sporta klase šahā!
Jā, biju meistarkandidāts. Tāpēc nolēmu kļūt terapeits. Es ātri saprotu, kas notiek, atrodu īsto vainu. Man ir liela patika, ka pēc daudziem ārstiem es tomēr protu noteikt pareizo diagnozi. Es neparasti priecājos, ja cilvēkam kļūst labāk, esmu laimīgs, kad cilvēks ir izārstēts. Protams, ir arī tādi, ko nevar izārstēt, ar to mediķim grūta dzīve. Tomēr medicīna – to sapratu jau feldšeru skolā – man ir sirdslieta un aicinājums.
