Kā dzīvot ilgi un laimīgi? Anatolijs Danilāns par vienkāršām un sarežģītām lietām 21
Mēs iepazināmies restorānā “Kombucha”, kurp abi bijām atnākuši kājām – katrs no sava pilsētas gala. Toreiz tur notika viņa lekcija par ilgu un laimīgu dzīvošanu. Arī uz šo sarunu, kas risinās viņa kabinetā Stradiņos, esam nākuši kājām. Labs fons sarunai par veselību un laimīgu mūžu. Turklāt viņš – Rīgas Stradiņa universitātes profesors, gastroenterologs, pētnieks un vairāku grāmatu autors Anatolijs Danilāns – par nopietnām un sarežģītām lietām runā ar smaidu, lai – kā pats saka – vieglāk būtu teikto uztvert un saprast.
Mēdz teikt, ka cilvēki, kas spēj saglabāt bērnības sajūtu, nenoveco. Vai vismaz dara to daudz lēnāk par citiem. Kas jums pirmais nāk prātā, atceroties zēna gadus?
Esmu dzimis un audzis dziļos Latgales laukos. Viena no spilgtākajām atmiņām: skraidījām ar puikām pa pagastu, un pēkšņi uz mūsu smilšu ceļa es pirmo reizi mūžā ieraudzīju opelīti. Cik skaists tas bija! Tur kungi sēdēja, šķiet, ādas sēdekļos, tā smarža man ļoti patika. Mēs ar puikām jozām pakaļ, cerēdami to opelīti panākt.
Un vēl tāda epizode. Sanākuši lielie čaļi, kam gadi septiņpadsmit astoņpadsmit, un es, kam kādi deviņi vai astoņi. Jau toreiz mēs nodarbojāmies ar sportu. Bija tur metāla arkli, puiši tos cilāja, cik nu reižu kurš var. Kad lielie bija beiguši mačoties, es nolēmu pamēģināt, cik tas arkls smags. Pielīdu, tāds mazs knīpa, un pacēlu. Vēl tagad atceros to brēcienu: viņš pacēla!
Un vēl es celtnieks bērnībā biju. Man ļoti patika būdas, Latgales dziļumos man bija daudz tādu, tiesa, laika gaitā visas nojukušas. Bet vai kur jauki bija tajās dzīvot! Meža vidū – no zariem un kokiem, tur bija pat uz kā sēdēt.
Vai blēņas arī darījāt?
Es jau bērnībā biju dezinfektors. Reiz ar kaimiņu puiku Jāni, abiem kādi četri vai pieci gadi, palikām divi vien mājās. Un te nu skatos – mūsu istabā tapetes drusku atļukušas. Mums ar Jāni skaidrs, ka tur dzīvo blaktis, kas nav laba lieta, tāpēc visas istabas aplaistījām ar ūdeni. Vecāki atbrauc, krīt izmisumā. Mēs skaidrojam: iznīcinājām blaktis. Nezinu, vai pirms tam blaktis mums bija, bet pēc tam nebija gan. Tomēr noslānīja mūs abus divus.
Kā piedzēros, gribat dzirdēt?
Protams!
Varbūt tas palīdzēja man turpmāk nedzert. Nu jau mums ar Jāni gadi pieci vai seši, atkal, palikuši divi vien, inspicējam māju. Un zem grīdas – lauku mājās no sāna var palīst apakšā – atrodam divas pudeles kandžas, pa puslitram katra. Zinājām, ka pieaugušie to labprāt lieto, nolēmām nosvinēt. Jānis vienai pudelei galā, es otrai, no kakliņa. Lēnā garā izdzērām. Sākumā nekas, bet tad sāku manīt, ka jāaiziet pa savām darīšanām. Un te notika brīnums – es bikšeles paģērbu nost, nokārtojos, bet tad – jo vairāk ģērbju bikšeles mugurā, jo vairāk lienu no tām ārā. Jānis, kas turpat rāpo, saka: Anatol, tu, lūdzu, neuztraucies, es tev bikses uzģērbšu! Es viņa akcentu vēl tagad atceros! Viņš bija draugs līdz galam. Bet neuzģērba vis, abi aizmigām ar plikiem dibeniem. Tādus mūs vecāki atrada. Jāni uz slimnīcu aizveda, bet man pat paģiru nebija. Toties vēlāk, kad paaugos un spēlēju kāzas, ļoti labi tiku galā, nevilka šņabi dzert, laba skola bija.
