“Pilsēta pie upes” galvenā varoņa atveidotājs: Kā dzīvi var papostīt karš un valdošā vara 2
Pārsteigumu pirmajā filmēšanas nedēļā bija daudz, atzīst gaigalavietis DĀVIS SUHAREVSKIS, kurš tēlo galveno lomu – daiļkrāsotāju Ansi – režisora Viestura Kairiša jaunajā filmā “Pilsēta pie upes” (“Piļsāta pi upis”).
Filma top pēc Gunara Janovska romāna “Pilsēta pie upes” motīviem, un sarunā ar Dāvi šķiet – jā, Ansis varēja būt tieši tāds – jauns cilvēks, kurš mīl meitenes un dzīvi, ko uztver it kā viegli, taču šis vieglums ir ārējs, jo puisis zina, ka paļauties var galvenokārt tikai pats uz sevi. Ikdienā Dāvis gan mācās, gan strādā – otro gadu studē ķīmiju Latvijas Universitātē un strādā firmā “Madara Cosmetics”.
Kā tikāt pie lomas? Režisors Viesturs Kairišs galvenās lomas tēlotāju meklējis ilgāk par gadu.
D. Suharevskis: Feisbukā uzzinājis par aktieru meklēšanu filmai, aizsūtīju video pieteikumu kompānijai “Ego Media” un tiku uzaicināts uz kinoprovēm. Man nebija mērķa tikt galvenajā lomā, biju domājis – interesanti būtu filmā, kaut kur aizmugures plānā, paplašināt savu redzesloku. Video pieteikumā pieminēju arī, ka nodarbojos ar teātra sportu.
Vai teātra sports ir iecienīts improvizācijas teātrī “Ārprāts”, kur piedalāties?
Jā, teātra sports ir improvizācijas teātra veids, kurā notiek sacensība starp improvizētājiem – sacenšas divas komandas. Izrādes notiek galvenokārt “Četros baltos kreklos” un ir diezgan jautras. Man kumēdiņi patīk! Bija mums izrāde arī Dailes teātra Mazajā zālē.
Lasīju, ka 2014. gadā stāstnieku sacensībās tikāt pie titula “Stāstnieku karalis”.
Man ļoti patīk mutvārdu folklora un gan klausīties stāstus, gan stāstīt pašam.
Vai arī citi jūsu ģimenē ir stāstnieki un spēlē teātri?
Mēs ģimenē runājam visi, un skaļi. Pie mums, Gaigalavā, uz kapusvētkiem atbraucot, kādam svešākam cilvēkam varbūt ausis piekūst. Jo esam skaļi, temperamentīgi. Bet savējie jau pieraduši.
Māte Maruta arī spēlē amatierteātrī Gaigalavā, arī tēvam dzeja un teātris bija aizraušanās.
Romānā ir runa par Katrīnpili un Vecpili, kurās viegli atpazīt Jēkabpili un Krustpili, ņemot vērā arī to, ka rakstnieks Gunars Janovskis pats no 1941. līdz 1944. gadam strādājis par tulku Jēkabpils apriņķa valdē. Taču filma top Krāslavā un Ludzā.
Romānu esmu nopircis, taču neesmu paguvis izlasīt, no rokas rokā aizdodu saviem draugiem un kolēģiem. Jā, vispirms filmējāmies Krāslavā, pēc tam Ludzā. Paliku Ludzā vēl dienu ilgāk, jo vēlējos izmantot iespēju iepazīt pilsētu, aplūkot Lielo sinagogu, baznīcu. Parasti, kad domājam par skaistajām Latvijas pilsētām, pirmās nāk prātā Rīga, Sigulda, Kuldīga… Jā, nenoliedzami ļoti skaistas, bet mazās pilsētas Latgalē ir manai dvēselei tuvākas.
Kā pagāja pirmās filmēšanas dienas?
Pirmā diena bija ļoti emocionāla, jo filmējām Anša tēva bēres – ļoti skaistā Krāslavas kapsētā pie Daugavas. Man ir fantastiski, pieredzes bagāti kolēģi – Agnese Cīrule, kura spēlē Naigu, Gundars Āboliņš, kurš spēlē Bernšteinu. Protams, vaicāju viņiem padomu. Agnese teica, ka neko nevajag tēlot, vajag rīkoties tā, kā pats atbilstīgā situācijā. Emocijas jāizlaiž caur sevi, un tā arī darīju. Mēģināju atsaukt atmiņā, kā esmu juties, kad nomiris tuvinieks. Atbrauca aktrise Brigita no Čehijas, kura spēlē ebreju meiteni Zislu. Sadzīvē sarunājāmies angliski, bet filmā viņa savu tekstu ierunās latgaliski, tāpat kā mēs, pārējie.
Rakstnieks ar Anša dzīvi ļoti veiksmīgi un simboliski parāda laiku, kad Latvijā mainījās varas: Ansim jāpārkrāso izkārtnes pilsētā vispirms pēc Ulmaņa nākšanas pie varas, pēc tam – 1940. un 1941. gadā.
Jā, vispirms izkārtnes pārkrāsojam zaļas, vēlāk – sarkanas, pēc tam brūnas. Scenāriju esmu pārlasījis vairākas reizes, taču cenšos netraktēt pats; daudz klausos un paļaujos uz to, ko man pateiks režisors. Galvenajam varonim filmā ir divas mīlestības – ebrejiete Zisla un latviešu meitene Naiga. Filmā bieži vien tiek atainota saikne starp divām kultūrām – ebreju kultūru un latgaliešu kultūru.
Vai esat ko lasījis papildus tam, ko skolā mācīja par trīsdesmitajiem un četrdesmitajiem gadiem Latvijas vēsturē?
Man bija ļoti labas vēstures skolotājas gan pamatskolā, gan vidusskolā; es viņām patiku, un viņas man arī. Apmēram varu saprast, kā toreiz kas notika, bet daudz kas no skolas vēsturē mācītā ir aizmirsies.
Ko jūs par šo filmu pastāstītu, piemēram, universitātē sastaptam studentam, kurš atbraucis no citas valsts apmaiņas programmā?
Filma ir par cilvēku dzīvi un to, kā šo dzīvi var papostīt karš un valdošā vara. No vēstures zinām konkrētus faktus: ienāca padomju karaspēks, vēlāk nacistiskās Vācijas karaspēks, tad atkal – PSRS okupācija. Zinām, cik šausmīgs bija holokausts. Bet dziļāk neaizdomājamies (visdrīzāk, lai sevi pasargātu, emocionāli neplosītu) par to, ka ikkatram cilvēkam, ko nogalināja, bija sava dzīve un ka šī dzīve tika izpostīta. Muzejos redzam faktus, vēstures ainu un priekšmetu ekspozīcijas un dažkārt tās uztveram bezkaislīgi. Bet šī filma parāda, kas ir aiz vēstures lappusēm un kā tika salauzta cilvēku dzīve. Ludzā savulaik bija astoņas sinagogas, vairāk nekā puse tās iedzīvotāju bija ebreji. Tagad palikusi tikai viena sinagoga. Šādi fakti ir skumji, traģiski. Bet, tos zinot ne tikai ar prātu, bet arī emocionāli gūstot filmu, citu mākslas darbu sniegto pieredzi, paši varam kļūt empātiskāki ikdienas saskarsmē ar līdzcilvēkiem.
Par ko vēl domājāt, lasot scenāriju?
Par mīlestību. Ansis ir ļoti izteikts mīlestības cilvēks. Viņam ir Zisla un Naiga, un abas tuvas. Dzīvē jau nav tā, ka, vienas attiecības beidzot, tās arī tūliņ beidzas. Nepiekrītu domai – kolīdz no acīm prom, tā no sirds ārā. Zisla aizbrauc, nevienam neko nepasakot, un Ansis paliek neziņā. Pirmās mīlestības jūtas ir ļoti spēcīgas. Amerikāņu neiroantropoloģe Helēna Fišere ir izveidojusi pētījumu par mīlestību, un mīlestība saistīta ar tiem pašiem smadzeņu centriem, ar kuriem atkarības. Var noreibt no ķīmiskām vielām, var arī no mīlestības. Mans varonis ir dziļš, ļoti asprātīgs un dzīvības, mīlestības pilns cilvēks.
Pieminējāt, ka spēlējat kopā ar Gundaru Āboliņu.
Jā, viņš spēlē vienkārši pasakaini un apbrīnojami. Tik labi var sajust, ka Gundars zina, ko viņa varonis Bernšteins domā!
Vai jau nācās izbaudīt, ka Viesturs Kairišs ir prasīgs režisors?
Jā! Taču filmas temats ir tik ļoti svarīgs, ka citādi nemaz nevarētu. Gribētos, lai filma izdodas skaista un cilvēkiem atmiņā paliekoša.
Es ikvienam ieteiktu noskatīties Viestura Kairiša filmu “Melānijas hronika” – tā ir smaga, taču par tādu vēstures posmu, par kuru daudz nerunājam. Manuprāt, katram Latvijas cilvēkam ir kāds radinieks, kurš ticis izsūtīts.
Jūs dziedat folkloras kopā “Ceidari”. Ko šis vārds nozīmē?
Latgaliski “ceidari” ir tie aplīši, ko redzat ap ūdenī iemesto akmeni.
Ja būtu jāiesaka saviem vienaudžiem no ārzemēm, kas no Latvijas kultūras notikumiem noteikti jāapskata, ko jūs nosauktu?
Aicinātu aizbraukt uz latgaliešu mūzikas festivālu “Muzykys skrytuļs”, kas šogad notiks jūlija vidū Līksnā. No Dziesmu un deju svētkiem man visvairāk patīk deju lielkoncertu grandiozais vēriens. Savulaik ar skolas deju kolektīvu pats tajos piedalījos.
Ieteiktu aizbraukt uz Brīvdabas muzeju. Nosvinēt Jāņus īstos laukos, kur iekurt skaistu ugunskuru. Nosvinēt Ziemassvētkus un ieraudzīt, cik tumša Latgalē, Kurzemē vai Vidzemē ir gada garākā nakts, jo tad var saprast, kāpēc tā svinam saulgriežus un mīlam gaismu. Un kāpēc latvieši kļūst pavasarī tik priecīgi, jūtot, ka nu ir gals tai ziemai. Vēl iesaku garā maija vai jūnija vakarā sēdēt pie ūdens un baudīt krēslu, kad ilgi ir ne tumšs, ne gaišs.
Viesturs Kairišs: “Upe mani valdzināja.”
Kā radās doma par filmu “Pilsēta pie upes”, un kāpēc izlēmāt, ka filma būs latgaliešu mēlē?
Viesturs Kairišs, režisors: “Kad iestudēju operu “Valentīna”, man pateica, ka holokausta tēmai Latvijā ir pieskāries Gunars Janovskis romānā “Pilsēta pie upes”. Izlasīju romānu, un tēls – upe ar kuģīti – mani fascinēja, jo tā ir pasaules modeļa metafora. Sākumā mans filmas projekts netika finansiāli atbalstīts, bet upe valdzināja un turpināju attīstīt šo ideju. Gunars Janovskis romānā nesauc Jēkabpili vārdā, bet apzīmē kā pilsētu “N” Austrumeiropā. Jēkabpilī ir sacelti dambji, tur upe filmēšanai nederēja. Krāslavā jūtu to Latgales ainavu, var teikt, zemapziņas līmenī, un, tā kā filmējam Latgalē, izlēmām, ka runājam latgaliešu valodā.”
