Kā domāsim un runāsim, tā arī dzīvosim 0
Miera osta un Dieva azote ir mūsu Latvija!
Uz galdiem rindojas meža un dārza ogu ievārījumu burkas, bet rudens avenes vēl tikai zied, meži ir pilni sēņu, zāle – rasas un dārzi – ziedu. Smaržo tikko izsviests medus, gurķus un tomātus met pakaļ. Miglas mijas ar lietu, saules pieturās vēl ķeram iedegumu. Ir pati sulīgākā vasaras daļa – dabas un cilvēka darba augļu baudīšanas laiks. Vecvecāki beidzot var izbaudīt pilsētā dzīvojošo mazbērnu sabiedrību, brīnīties, cik tie šodien attapīgi un kustīgi. Neizpaliek arī visu laiku mūžīgais refrēns: “Kad mēs augām, tad gan…”
Kaut mēs apjēgtu, cik Latvija ir brīnišķīga vieta zem saules! Tik kaitinošas ir mūžīgās vaimanas par slikto laiku. Visu augustu jau no paša rīta to vien dzird – rudenīgi vēss, vasara tūlīt beigsies, temperatūra naktī pazemināsies līdz plus tik un tik grādiem. Protams, tūlīt atskan arī baidīšana ar pārtikas cenu pieaugumu un citu veidu pasaules galiem.
Pie mums vienmēr ir šausmīgs laiks: pārāk karsts, par daudz vai par maz līst, vējš par stipru, sniegs par dziļu. To visu klausoties, gribas teikt – aizbrauciet uz Keniju un Tanzāniju pie masajiem un tad parunāsim par grūto dzīvi Latvijā. Un arī par sīkstumu, ar kādu miljonu lielā masaju tauta turas pie savas zemes un patības.
Mums īstenībā ir tikai viena nelaime – mēs nenovērtējam un neturam godā to, ko mums devis Dievs un mantojumā atstājušas iepriekšējās paaudzes. Mums gan ģimenē, gan skolā hroniski pietrūkst tēvzemes mācības šā vārda visplašākajā nozīmē. Vai tiešām krīzes ir vienīgās bremzes, kas mums var likt apstāties un sākt domāt, pēc kādas nākotnes es triecos? Lai iekļūtu miljonāru sarakstā, gozētos uz glancēto žurnālu vāka, gulšņātu pieczvaigžņu hoteļos, kur mani apkalpos masaji vai paša tautieši? Lai kādai lepnībai un bagātībai mēs katrs ļautos, beigās taču tik un tā visi nonāksim kapsētā. Varbūt pat blakus tiem, kurus nicinājām.
Miera osta un Dieva azote ir mūsu Latvija! Kā domāsim un runāsim, tā arī dzīvosim. Ir jācenšas saglabāt skaidru skatu uz īstenību, tomēr acīs, sirdī un prātā ir jāpatur arī tās saulainā puse, jo dzīvojam taču tikai un vienīgi šajā laikā. Ēnas vienmēr ir bijušas un būs. Kādi, karu un tā sekas nepieredzējušie, iespējams, irgosies, dzirdot – galvenais, lai nebūtu kara. Tas tiešām ir galvenais. Kara laikā ļaudis nesapņo ne par ko citu kā vien par mieru.
Lai ziemā zobi nav jākar vadzī, vēl var pagūt ievākt, savārīt, izkaltēt, iesālīt un iemarinēt to, ko devušas cilvēka rokas un ko daba pienes par velti. Lai vadzī nav jākar dvēsele, priecāsimies, kad dabas un cilvēku rokām celtajās koncertzālēs skan mūzika, zeme vēl zied visās varavīksnes krāsās, debesu plašumi pilni gubu mākoņu un stārķu mātes pirms aizlidošanas uz ligzdas malas vēl nav nodejojušas atvadu deju.
