Dāņu biznesa nacionālās īpatnības Latvijā. “Agro Dzelzava” par piena tirgu, zemes cenu un darba tikumu 3
Dzelzavas pagasta SIA “Agro Dzelzava” kopš 2007. gada augusta pieder trim Dānijas lauksaimniekiem, kuri ikdienas darbu uzraudzīšanai pirms četriem gadiem iecēla pārvaldnieku Renē Naigārdu – profesionālu lauku inženieri, kurš ieguvis arī diplomu vadības zinātnē. “Agro Dzelzava” pārvaldnieks intervijā salīdzina lauksaimniecības biznesa nosacījumus Latvijā un Dānijā, dalās saimniecības darbības pieredzē un stāsta par nākotnes iecerēm.
– Renē, pastāstiet par Agro Dzelzavas saimniekiem un par to, kāpēc viņi Latvijā nodarbojas ar lauksaimniecības biznesu?
– Agro Dzelzavas saimnieki ir trīs dāņu fermeri un viena šā īpašnieka dzīvesbiedre. Viņiem Agro Dzelzava pieder kopš 2007. gada augusta. Agro Dzelzava nodarbojas ar graudkopību un piena ražošanu. Otrs pilnīgi nesaistīts uzņēmums saimniekiem ir Dagdā. Tas nodarbojas ar graudkopību. Es Latvijā darbojos pēdējos četrus gadus. Esmu Agro Dzelzavas prokūrists.
Agro Dzelzavas saimniekiem Dānijā pieder fermas ar 200–300 slaucamajām govīm. Visi trīs strādā ar bioloģiskajām metodēm, katram pieder 400–500 ha zemes. Mums ir 550 govju, un mēs apsaimniekojam 1300 ha zemes. No šā zemes daudzuma nomājam aptuveni 300 ha zemes. Aptuveni 900 ha mūsu zemes var apstrādāt. Nedaudz platību vēl nav attīrītas no krūmiem. Aptuveni 40 ha platībā mums pieder mežs.
Jautājums par dāņu lauksaimnieku biznesa sākšanu Latvijā būtu jāuzdod pašiem saimniekiem. Manuprāt, vissvarīgākais iemesls, kāpēc viņi Latvijā nopirka fermu, bija cerība, ka pietiekami viegli varēs Austrumeiropas valstīs darboties ar uzņēmējdarbību. Nezinu, vai mūsu īpašnieki īpaši vērtēja un salīdzināja iespējas Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā. Daudzi dāņu fermeri sāka uzņēmējdarbību Baltijas valstīs pirms finanšu krīzes laika posmā no 2004. līdz 2008. gadam. Vissvarīgākais iemesls uzņēmējdarbības sākšanai bija zemes zemā cena salīdzinājumā ar tās cenu Dānijā, kur viens ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes maksā 25 000–35 000 eiro. Latvijā par šo naudu var nopirkt 10–12 reižu vairāk zemes. Pirkums saimniekiem bija kā piedzīvojums, turklāt īpašnieki redzēja šeit pietiekami labas biznesa iespējas.
– Kādas kultūras audzējat?
– Puse no zemes ir paredzēta lopbarībai, tur audzējam zāli un kukurūzu. Audzējam arī miežu maisījumu un zirņu maisījumu (50/50) ar zāles maisījumu. Tās ir trīs svarīgākās kultūras. Mums ir 340 ha zāles pļavu, kukurūza aug 200 ha platībā, pārtikas graudi 80–90 ha platībā. Šī daļa aizņem 650 ha mūsu zemes. Audzējam arī ziemas un vasaras kviešus, ziemas un vasaras miežus, rudzus, pupas un rapšus.
– Kādas šķirnes esat izvēlējušies?
– Zālei izmantojam sēklu maisījumu no DLF Trifolium. Izmantojam arī citus maisījumus, bet ar šo ir vislabākie rezultāti. Visvairāk audzējam kukurūzas ‘Nordic Star’ šķirni. Ik gadu vairāku ha platībā izmēģinām jaunu šķirni. Līdz šim neko labāku par ‘Nordic Star’ neesam atraduši. Kviešu šķirnes audzējam dažādas – galvenokārt vasaras kviešus ‘Licamero’, tā mums dod vislabākos rezultātus.
Ziemas kviešiem esam izmēģinājuši gandrīz visu piedāvājumu. Šajā gadā galvenās šķirnes būs ‘Magnific’ un ‘Creator’.
Lielākā daļa vācu un dāņu zemnieku audzē ‘Skagen’ ziemas kviešu šķirni. Manuprāt, ‘Skagen’ dod vislabāko ražu, tā nav jutīga pret kukaiņiem un slimībām. Aizpērn slapjuma dēļ nedaudz sējām šķirni ‘Toras’. Gadu agrāk vienādās platībās sējām ‘Skagen’ un ‘Magnific’ šķirnes. ‘Magnific’ deva labāku ražu nekā ‘Skagen’. Lai gan lietojām fungicīdus pēc pilnas programmas, ‘Skagen’ cieta no sēnīšu slimībām, bet ‘Magnific’ sējums bija gandrīz tīrs. 2018. gadā sējām 2017. gadā pirktās sēklas, jo tās slapjajā 2017. gadā nevarējām iesēt. Pirkām arī citas šķirnes. Šā iemesla dēļ nevar pateikt, kura ir vislabākā šķirne. ‘Magnific’ bijām mēģinājuši agrāk. Tā ir pietiekami laba. Šogad esam iesējuši četras ziemas kviešu škirnes: ‘Magnific’, ‘Creator’, ‘Toras’ un ‘Etana’. Pavisam ar ziemas kviešiem apsēti 265 ha zemes.
Ziemas miežu šķirni ‘Tenor’ izmēģinājām pērn. Rezultāti nebija sevišķi labi. Visticamāk, iemesls bija pārāk bargā ziema. Šosezon ‘Tenor’ sējām 8 ha platībā, 12 ha platībā sējām hibrīdšķirni ‘Mercurioo’. Pavisam ir apsēti 18 ha. Mums ir arī iesēta rudzu hibrīdšķirne ‘Livado’ 112 ha platībā.
Ziemas rapšus audzējam aptuveni 62 ha platībā, tostarp 45 ha sējām ‘Armstrong’ šķirni, pārējo platību aizņem šķirne ‘Alister’.
– Kādas ir ražas?
– Mums ir dažādu veidu augsne – mitrā augsne, zeme ar nelielu mālu piejaukumu, tāpēc ražas arī ir atšķirīgas. Sausā gadā kā pērn no mitrajiem laukiem var kult vislabāko ražu. Gadu agrāk, kad bija slapjš, raža visos laukos bija ļoti laba, tomēr nevarējām uzbraukt uz lauka un bija slikta graudu kvalitāte.
Vissvarīgākais uzdevums, izaicinājums mūsu saimniecībā ir ļoti vecās un ne pārāk labi darbojošās meliorācijas sistēmas, drenas. Nākamā problēma ir kaļķošana. Mēs to sākām pirms diviem gadiem. Runājot par ražas lielumu un nosacījumiem tās celšanā, ir jāvērtē šie divi iepriekš nosauktie rādītāji: meliorācijas sistēmas un kaļķošana. Mums govis ražo vircu, ir kūtsmēsli no teļiem, tie ir jāiestrādā augsnē, lai iegūtu vajadzīgo augsnes struktūru. Ja ir skāba augsne, raža nebūs laba. 2017. gadā, kad bija ļoti slapjš, kūlām vismaz 5 t/ha kviešu. Regulāri varam izaudzēt 8,5–9 t/ha lielu rudzu ražu. Mēs labāk audzējam rudzus nekā kviešus, jo rudzu audzēšanai ir mazākas izmaksas. Pērn sausajā gadā bija ļoti dīvaini – mums nebija daudz ziemāju. Parasti mums ir 200 ha ziemāju, pērn tos iesējām 40 ha platībā. Parasti rudzi aug 100 ha platībā, aizvadītajā sezonā šo kultūru neaudzējām. Šā iemesla dēļ ir ļoti grūti salīdzināt ražas. Rudzus audzējam vien divus gadus. Vajag vēl vienu gadu, lai secinātu, vai varam izaudzēt 8,5–9 tonnu ražu.
– Pastāstiet par lietotajām graudaugu audzēšanas tehnoloģijām.
– Vircu galvenokārt izmantojam kukurūzai un zālāju audzēšanai. Mums tās pietiek aptuveni 700 ha platībai, ja vēlamies dot pilnu slāpekļa devu. Maksimālais atļautais ir 170 kgN/ha. Tas nozīmē 42 t/ha mūsu vircas mēslojuma. To vajag kukurūzai. Zālājiem vajag vēl vairāk, tāpēc mēs tos mēslojam arī ar minerālmēsliem, ar NPK, NS vai ar kaut ko līdzīgu. Pārējo visu rudenī dodam rapšiem. Visu labību rudenī miglojam pret nezālēm. Pavasarī izmantojam fungicīdus, dodam tos katrā auga attīstības pakāpē. Vispirms aizsargājam, kad augam izaug septiņas lapiņas. Pavisam miglojam trīs četras reizes gadā.
– Vai izmantojat precīzās sējas sējmašīnas?
– Nē, mums to nav. Sējam ar veco Kuhn sējmašīnu un ar Kockerling Ultima tradicionālo sējmašīnu. Mums ir GPS traktoriem. Neizmantojam precīzo mēslošanu, nav mums tādu ierīču. Viss lauks saņem vienādu mēslojuma devu.
Augsnes analīzes veicām, lai pārbaudītu augsnes skābumu – pH līmeni. Ja būtu iespējams, mums vajadzētu veikt analīzes vircai. Vajadzētu veikt lielu naudas ieguldījumu tehnikā, lai var ar šādām precīzām metodēm darboties. Vispirms pabeigsim visu platību kaļķošanu, tad varēsim sākt runāt par šo tēmu.
– Pastāstiet, kā notiek kaļķošana?
– Mūsu stratēģija ir ik gadu likt 2 t/ha lielu devu zālājiem. Zāli vienā laukā audzējam trīs gadus. Tas nozīmē, ka pavisam uzliekam 6 t/ha.
Aizvadītajā gadā jauno zāli sējām kopā ar citu labību. Vispirms sējām labību, tad zāli. Dodam 2 t/ha kaļķa. Pirmajā gadā, kad zāli nopļauj, dod atkal 2 t/ha, arī 2. un 3. gadā dod 2 t/ha lielu daudzumu. Zālāji mums aug 250 ha platībā. Vienam zālāju laukam, kas ražo trīs gadus, mēs iedodam 8 t/ha. Tas samazina skābumu līdz +0,8 pH. Tas nozīmē – ja ir lauks ar 5,8 lielu pH, tas ir vidējais lielums, tad beidzam ar 6,6 pH. Kad beidzam audzēt zāli, sējam ziemājus, galvenokārt rapšus. Ik gadu pārsējam 75 ha zālāju. Četru gadu laikā visa platība ir pārsēta no jauna. Tā mēs visus laukus apstrādājam. Pēc četriem gadiem, kopā uzliekot 8 tonnas kaļķa, var normāli audzēt labību un rapšus.
Ik gadu pH samazinās par 0,05–0,08. Nākamajos 10 gados ieguldīsim naudas līdzekļus visu lauku kaļķošanā.
– Ar kādu kaļķi kaļķojat?
– Pērkam to Dānijā no uzņēmuma Dankalk. Tas ir kā granulas, pulveris.
– Kāda vaina ir Latvijas kaļķim?
– Tam nav pārāk laba kvalitāte, jo vajag ilgu laiku, lai augsnē notiktu vajadzīgā reakcija. Dānijas kaļķakmens ir jauns, tas nav pārāk saspiests kā Latvijas kaļķakmens. Tas nozīmē, ka pirmajā gadā reaģē 75–90% kaļķa. Kad to iestrādā augsnē, efekts ir ļoti ātrs, tas notiek pirmajā gadā. Igaunijas kaļķim reaģē 50% produkta. Mūsu saimniecības augsnē pH līmenis ir zems, optimāli tam ir jābūt 5,8. Ja ir vairāk, nav problēmu, ja mazāk – rodas problēmas. Ja pH ir zemāks nekā 6, augam apstājas fosfora un kālija uzņemšana. Arī mikroelementus augs pārāk lielā skābuma dēļ nevar uzņemt. Saknes tad augam aug tuvu zemes virsmai. Pērn, sausajā laikā, saknes negāja uz leju pēc ūdens, jo augsne bija pārāk skāba.
Kaļķim esam naudu iztērējuši, tāpēc tam ir jāiedarbojas uzreiz. Ja dodam 2 t/ha devu zālājiem, ejam no pH 2,8 līdz pH 6 viena gada laikā. Ja dodam Latvijas kaļķi, kas uzsūcas 45% apmērā, augs ik gadu var saņemt vien 45% no iedotā kaļķa daudzuma. Tas nozīmē, ka jādod 4–5 tonnas/ha, lai iegūtu to pašu efektu ko ar 2 t/ha Dānijas kaļķa.
Ik gadu saimniecības vajadzībām pērkam 500 t Dānijas kaļķa. Dodam to visiem zālājiem. Vienu reizi trīs četros gados zālāju lauki saņem 2 t/ha kaļķa, tad tos iearam un nākamajos piecos gados kaļķošanu veikt nevajag.
– Aizvadītajos divos gados piedzīvojām īpašus dabas apstākļus. Vai tie ietekmēja saimniecības ekonomiku?
– Protams, ietekmēja. 2017. gada ražas daudzums bija pietiekami labs, kvalitāte bija slikta. Es teiktu, tā gada raža bija dārga, bija lieli kaltēšanas izdevumi, bija ilgs ražas vākšanas laiks – no augusta līdz 2018. gada martam, kad beidzām vākt kukurūzu. Mēs pēdējos 40 ha kukurūzas vācām ar kombainu. Saimniecība arī saņēma kompensāciju par bojā gājušo ražu. Daudz laika un darbaspēka bija jāizmanto, arī daudzas mašīnstundas – būtībā nekam. 2018. gadā bija vieglāk tāpēc, ka gadu agrāk rudenī nevarējām iesēt iecerēto ziemāju daudzumu, sausā vasara ziemājus ietekmēja mazāk nekā vasarājus. Pavasarī ik gadu vajadzēja apsēt 250–300 ha lielas platības. Pērn tīrumus apsējām aptuveni 800 ha platībā. Ražas bija zemas. Protams, mēs ietaupījām uz miglošanas rēķina, ar regulatoru nemiglojām, mazāk pesticīdu izmantojām. Šie ietaupījumi nesedza ražas zudumus.
Kūlums vasaras kviešiem bija 3 t/ha, nedaudz vairāk miežiem – 3,3 t/ha. Vienīgā kultūra, kas deva puslīdz normālu rezultātu, bija rapši – nokūlām aptuveni 3 t/ha. Viens lauks pat 5 t/ha deva. 2018. gads bija ļoti grūts mums kā graudkopjiem. Izauga arī neliela zālāju raža – 30% no tā, ko ieguvām normālā gadā.
– Vai lopbarības pietiks līdz nākamajai ražai?
– Skābbarības pietiks līdz nākamajai ražai. Kukurūzas raža bija lielāka, nekā cerējām. Mēs vācām par 5 t/ha vairāk nekā parasti un pietiekami labā kvalitātē. Pārdevām vēl kaimiņiem.
– Salīdziniet lauksaimnieka saimniekošanas nosacījumus Dānijā un Latvijā.
– Mūsu iespējas darīt to pašu ar tām pašām tehnoloģijām ir vienādas abās valstīs. Vissvarīgākā atšķirība starp Dāniju un Latviju ir klimats, dabas apstākļi. Es nāku no Alpo, kas atrodas Madonai līdzīgos platuma grādos. Latvijā klimats ir aukstāks ziemā un karstāks pavasarī. Vasara arī Latvijā ir nedaudz karstāka nekā Dānijā, bet Dānijā ir mitrāks.
– Un kādas ir ražošanas izmaksas ražas iegūšanai no viena hektāra?
–
Banku finansēšanas nosacījumi 1 ha zemes pirkumam ir atšķirīgi – mums ir jāmaksā 10 reižu vairāk par 1 ha zemes nekā Latvijā.
Dānijā ir lielākas ES subsīdijas nekā Latvijā. Darbaspēks ir lētāks Latvijā, tomēr viena un tā paša darba veikšanai Latvijā vajag vairāk strādnieku. Iemesls – kad es šeit sāku strādāt, šķita, ka tikpat daudz darba stundās var izdarīt ļoti maz.
Tomēr galvenā atšķirība no Dānijas ir tā, ka mums saimniecībā viss ir jādara pašu spēkiem. Darbinieks, kas Agro Dzelzavā ir atbildīgs par traktortehniku, pārbauda arī eļļas daudzumu un citus rādītājus. Dānijā ļoti daudz pērk servisa pakalpojumus no ārpuses. Protams, tā ir iespēja, to var darīt arī Latvijā, tomēr tas ir pārāk dārgi. Dānijā būtu pārāk dārgi, ja šāds darbinieks strādātu saimniecībā. Salīdzināsim – par eļļas maiņu vienas stundas samaksa ar visiem nodokļiem Latvijā ir vidēji 10 eiro, Dānijā – vismaz divreiz dārgāk. Ja mēs uzticam šo darbu servisa darbiniekiem – par stundas darbu ir jāmaksā 50–70 eiro. Dānijā tikpat daudz. Varu izvēlēties.
Piena fermas uzturēšanas izdevumi, graudu audzēšana – izmaksas Latvijā ir ļoti līdzīgas tām, ko tērē Dānijas zemnieki. Ja man Dānijas saimniecībā būtu 1300 ha zemes, tās apsaimniekošanai vajadzētu trīs darbiniekus. Latvijā mums ir astoņi darbinieki. Bet mums ir arī citi darbi. Dānijā kāds tīrītu ceļu no sniega, Latvijā tas ir jādara mums pašiem. Mums viss Latvijā ir jādara pašiem. Nomājam zāles un kukurūzas smalcināšanas kombainu, bet citus darbus darām paši. Agro Dzelzavā pavisam ir 22 darbinieki.
– Nereti Latvijas saimnieki norāda uz grūtībām apzinīgu darbinieku piesaistē. Iemesls ir darba tikuma zudums un slikti paradumi. Kā vērtējat savus darbiniekus un risināt šo problēmu?
– Mums ir ļoti strikta alkoholisko dzērienu lietošanas politika. Ja notiek iedzeršana darba laikā vai cilvēki ierodas pēc brīvdienu uzdzīves darbā, mēs viņiem otro iespēju vairs nedodam. Devām gan vienam vissvarīgākajam darbiniekam vairāk nekā divas iespējas. Darbā ir jābūt stingri noteiktā laikā, un arī darbs jāveic stingri norādītā laikā. Piemēram, govju slaukšana. Esam priecīgi, ka visi 22 darbinieki ierodas darbā precīzi noteiktā laikā vai arī brīdina par aizkavēšanos objektīvu iemeslu (aukstums, slikts ceļš u. c.) dēļ. Lielākā daļa darbinieku dzīvo ne vairāk kā 10 km attālumā no saimniecības. Rudenī divi darbinieki saslima, nevarēja strādāt. Vajadzēja krietnu laiku, lai atrastu cilvēkus, kas gribētu darboties fermā viņu vietā. Tas ir risks, daudz kas ir mainījies pēdējos 3–4 gados.
Kad sākām šeit darboties, gandrīz ik mēnesi cilvēki nāca un meklēja pie mums darbu. Patlaban ir klusums. Bezdarba līmenis Latvijā kritās no 13 līdz 6–8%. Puse no šiem 8% darbu atrada, otra puse nekad to neatradīs. Šī bezdarba krituma tendence ietekmē arī darba algas lielumu. Mums darbiniekiem ir jāmaksā vairāk, nekā maksā mūsu konkurenti. Un mēs to darām.
Latvijā nav izveidojusies laba lauksaimniecības darba kultūra – ja strādā fermā, lielākā daļa strādnieku ir darbam neapmācīti cilvēki. Viņi paši ir kaut ko iemācījušies, un arī mēs viņus mācām. Rietumeiropas valstīs un Dānijā darbiniekiem fermā ir lauksaimniecības izglītība.
Tas nozīmē – kad mēs Latvijā zaudējam kādu darbinieku, varam darbā pieņemt citu, tomēr ne ar zināšanām. Ja ir daudzu gadu pieredze, tas nenozīmē pietiekamas zināšanas. Mēs galvenokārt jūtam to ar lopkopību saistītajā darbībā. Iemācīties vadīt traktoru un uzraudzīt citas iekārtas ir daudz vieglāk. Saprast, kā augs attīstās, ko tam vajag, sekot līdzi tā attīstībai – tas ir ļoti grūti. Var vadīt lopbarības izdales mašīnu, bet novērtēt govs un teļu veselības stāvokli, kāpēc tiem ir vajadzīgs kāds papildu atbalsts – šādu kompetenču nav.
– Kādas govju šķirnes attīstāt?
– Patlaban mums galvenokārt ir Holšteinas melnraibās govis. Ir arī palikušas dažas Latvijas brūnās šķirnes govis. Sākumā īpašnieki Latvijas brūno vietā audzēja Zviedrijas un Dānijas sarkanās šķirnes, lai saglabātu krāsu. Pēdējos četrus gadus uzlabojam vien Holšteinas melnraibo šķirni, kas ganāmpulkā patlaban veido 60% lielu īpatsvaru. 25% īpatsvaru veido krustojumi, un 15% liels ir Latvijas brūnās šķirnes īpatsvars.
– Cik laktāciju ir govīm?
– To ir maz tāpēc, ka 2017. gada septembrī ganāmpulkā notika saindēšanās. To izraisīja skābbarība. Šā iemesla dēļ nebūs vairāk kā trīs laktācijas. Piena devējas slaucam divas reizes dienā. Mums ir DeLaval slaukšanas karuselis 50 govīm, visa ferma ir aprīkota ar DeLaval iekārtām. Visa ganāmpulka izslaukšanai vajag 2,5–3 stundas ilgu laiku. Patlaban mums ir 450 slaucamās govis, dzīvnieku daudzums ganāmpulkā ir 520. Guļvietas mums ir klātas ar salmiem un kaļķi.
– Kādu lopbarību barojat?
– Saistībā ar zemo zāles ražu barības maisījumā ir 75% kukurūzas, 25% zāles, graudi un skābbarība. Arī soju un rapšus barojam. Labība ir no mūsu pašu laukiem.
Vidējais izslaukums no govs ir 25–26 litri piena dienā. Mums ir ļoti liels tauku un olbaltumvielu daudzums. Mūsu mērķis ir līdz augustam sasniegt 30 kg vidējo izslaukumu no govs dienā. To esam iecerējuši paveikt vien ar menedžmentu un pareizu barošanu.
Pienu pārdodam Food Union. Esam apmierināti. Agrāk astoņus gadus pārdevām Smiltenes pienam. 2016. gadā pēc piena krīzes mainījām pircēju. Togad no augusta līdz oktobrim notika karš par piena piegādātājiem – tajā iesaistījās Smiltenes piens, Valmieras piens un Latvijas piens. Arī no Igaunijas saņēmām piedāvājumu. Mums vienmēr ir bijis žēl Latvijas piena tirgus. Tas ir ļoti nervozs tirgus, cena strauji kāpj un krītas. Ir grūti kaut ko plānot. Ja vienu mēnesi zaudē 3–4 centus par kilogramu, nevar rēķināt un plānot nākotnes darbības. Visu laiku ir jābūt rezervē noliktai naudai.
Mēs diskutējām par modeli, kas ir ļoti tuvs Dānijas un Vācijas modelim. Tas paredz priekšapmaksu, kad vienojamies ar piena pircēju par nākamā mēneša gaidāmo cenu. Kad mēnesis ir beidzies, skatāmies, kāda ir bijusi vidējā cena visiem reģiona piena pārstrādes uzņēmumiem.
Dažkārt mēs iegūstam no šāda modeļa, saņemam papildu naudu, Dzelzavas pagasta SIA Agro Dzelzava kopš 2007. gada augusta pieder trim Dānijas lauksaimniekiem, kuri ikdienas darbu uzraudzīšanai pirms četriem gadiem iecēla pārvaldnieku Renē Naigārdu – profesionālu lauku inženieri, kurš ieguvis arī diplomu vadības zinātnē. Agro Dzelzava pārvaldnieks intervijā Agro Topam salīdzina lauksaimniecības biznesa nosacījumus Latvijā un Dānijā, dalās saimniecības darbības pieredzē un stāsta par nākotnes iecerēm. dažkārt pircējs iegūst papildu labumu.
Vienojāmies tāpēc, ka Igaunijas piena tirgus ir ļoti līdzīgs Rietumeiropas piena tirgum. Cenas kāpj un krītas lēnām. Mums ir vienošanās, ka bāzes cenu vienmēr salīdzinām ar vidējo piena cenu Igaunijā. Ja vidējā cena Igaunijā ir 32 centi/kg, mēs saņemam 31 centu lielu avansa maksājumu. Kad janvāra vidū zinām vidējo decembra cenu, veicam cenas korekciju.
– Kādas problēmas redzat Latvijas piena lopkopībā?
– Mums ir grūtības attīstīt fermu. Latvijā un Dānijā likumi nemaz nav tik atšķirīgi. Ja vēlas attīstīt fermu, jāvaicā atļauja kaimiņiem. Ja ir saimniecības attīstības plāns, ir notikusi sabiedriskā apspriešana, pašvaldības iedzīvotāji piekrīt, ka šī iecere ir vajadzīga vietējai sabiedrībai, procesu var virzīt tālāk. Mums ir zeme, viss ir kārtībā, vēlamies dzīvnieku daudzumu palielināt no 550 līdz 1000 govīm. Vēlamies nodrošināt labākus apstākļus teļiem, patlaban tie atrodas padomju laika būvēs. Ja gribam brīvo turēšanu, ir vajadzīgas papildu izmaksas. No jaunās kūts būvniecības, kas iecerēta blakus vecajai kūtij, ieguvējs būtu arī pagasts – mēs ar smagajām mašīnām neizbraukātu ceļu uz veco kūti. Tomēr viens kaimiņš bloķē mūsu izaugsmes ieceres īstenošanu.
Zinu, ka mēs Latvijā neesam vienīgie lauksaimnieki, kuru izaugsmi bloķē kaimiņi. Kā dānis nevaru saprast, kāpēc politiķi nevar izveidot vietējos attīstības plānus saimniecību un rūpniecības izaugsmei. Tad veidotos jaunas darba vietas. Mums vajadzētu papildu piecus darbiniekus ieceres īstenošanas gadījumā. Būtu vairāk naudas no nodokļiem valsts un pašvaldības maciņā. Nesaprotu, kāpēc viens kaimiņš var bloķēt reģiona izaugsmi.
Ja tas notiktu, piemēram, Dānijā, šim kaimiņam varētu piedāvāt pārdot viņa saimniecību/zemi par normālu cenu un vēl ar aptuveni 20% lielu uzcenojumu – kā kompensāciju par neparedzētu pārcelšanos uz citu dzīvesvietu. Bet iepriekš gan pārbaudot, cik lielā mērā apstiprinās viņa izteiktie pārmetumi. Dānijā atradīs kompromisu vienmēr, nesaprotu, kāpēc Latvijā tas nav iespējams. Tomēr te darbojas Latvijas likumi, mums tie ir jāievēro.
Secinu, ka biznesa vide lauksaimniekam Latvijā nav tik draudzīga kā Dānijā.
Mūsu mērķis patiešām ir sasniegt 1000 govju ganāmpulku un uzbūvēt jaunu kūti teļiem nākamajos divos trīs gados, jo būve, kur tie patlaban atrodas, neizturēs ilgāk par pieciem gadiem.
Varam ieguldīt naudu vecajā fermā, paildzināt tās mūžu līdz 10 gadiem. No tā neiegūs apkārtējā vide. Fermas betona grīda ir sliktā stāvoklī, novietne atrodas tuvu pilsētai, var būt jūtamas smakas.
Nākotnē atteiksimies no graudu audzēšanas. Lauksaimniecības zeme šeit vairāk ir piemērota zālājiem un kukurūzai, nevis labībai. Mēs, protams, graudus šeit audzējām desmit gadus, vislielākā raža bija 2017. gadā, kad bija ļoti mitrs. Iespējams, ar kaļķošanu un labākām meliorācijas sistēmām mēs varam turēt kviešu ražu 6,5 t/ha līmenī. Nedomāju, ka vairāk.
– Vai ar šādu ražību var pelnīt?
– Ja redzēsim, ka rudziem ir labāki rentabilitātes rādītāji nekā kviešiem, audzēsim tos. Mēs no viena ha kuļam 9 tonnas rudzu. Tiem nepatīk vien ūdens, mitrums. Ja var izaudzēt 9 t/ha rudzu, iegūstot 150 eiro/t, un 6,5 t/ha kviešu par 165 eiro/t, varam aprēķināt, ka izdevīgāki ir rudzi. Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc vēlamies sasniegt 1000 govju ganāmpulku, – tad varēsim savu zemi izmantot graudu audzēšanai lopbarībai mūsu govīm.
Foto; Uldis Graudiņš
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops februāra numurā
