Andrejs Ermuiža: Kā cīnīties pret putinisma ideoloģiju 0
Andrejs Ermuiža, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Notikumi, kas izvērsušies kopš šā gada 24. februāra, likuši mums daudz ko pārvērtēt savos uzskatos par attiecībām pasaules un Latvijas sabiedrībā. Kā gan varēja notikt, ka 21. gadsimtā Krievija bez iemesla atļaujas ar karaspēku iebrukt kaimiņvalstī, slepkavot iedzīvotājus un uzspiest nepamatotus ultimatīvus kapitulācijas nosacījumus, tādus kā “demilitarizācija”, “denacifikācija”, atteikšanās no sadarbības ar rietumvalstīm, krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešana utt. Putins tam bija jau ilgi gatavojies un izteicis pieņēmumu, ka ukraiņu tauta nemaz nepastāv, bet ir tikai atšķēlusies krievu tautas daļa, kas jāpievieno Krievijai ar spēku.
Rodas jautājums, kā gan mūsdienās varēja rasties tāda galējas cilvēku un tautu necieņas ideoloģija, kas līdzīga savulaik bankrotējušām Hitlera un Staļina ideoloģijām? Šī ideoloģija balstās uz Krievijas kā Otrā pasaules kara uzvarētājas cildināšanu un tās pārākuma deklarēšanu, pēc Džordža Orvela terminoloģijas apgalvojot, ka krievu tauta “ir vienlīdzīgāka” par citām tautām. Kā tas noticis, ka 70% tautas it kā atbalstot Putinu? Vai tam iemesls ir tikai autoritārais režīms, kas 22 gadu laikā pāraudzis totalitārismā? Liekas, ka tomēr iemesli ir dziļāki.
Pats par sevi autoritārisms nemaz nav lielākais ļaunums, ja vien tā pamatā nav agresīvi un noziedzīgi mērķi un Rietumu demokrātijas pastāvēšanas būtiskākā nosacījuma – cilvēkcieņas – neievērošana. Piemēram, lai gan Latvijas ulmaņlaiku periodu uzskata par autoritāru režīmu, tomēr tad tika saglabāta cilvēkcieņa, neatkarības nodrošināšana un uz progresīviem mērķiem balstīta valsts attīstība.
Noziedzīgajiem totalitāriem režīmiem to agresīvo mērķu realizācijai gan nepieciešama autoritāra valsts pārvalde, valsts dienestu bezierunu paklausība diktatoram un tautas nozombēšana, ko panāk, pilnībā kontrolējot masu saziņas līdzekļus un likvidējot jebkuru opozīciju. Putina režīms savas ideoloģijas atbalstam pakļāvis arī pareizticīgo baznīcu.
Totalitārās ideoloģijas balstās uz tā saucamās klišejiskās domāšanas izplatību, kad tiek veidoti iznīcināmā ienaidnieka klišejiski tēli jeb kategorijas, piemēram, “kulaks”, “buržujs”, “tautas ienaidnieks”, “zemcilvēks”, “nacionālists”, “banderovietis” un citi, ko it kā vajag ienīst vai likvidēt. Rodas jautājumi – kā cīnīties pret šādu klišejiskās domāšanas izplatību Latvijā, lai novērstu sabiedrības sašķeltību, un vai mums pietiks tikai ar Krievijas nepatiesās informācijas kanālu bloķēšanu, ņemot vērā, ka visu dezinformāciju nekad nevarēs nobloķēt?
Liekas, ka vienīgā izeja ir radīt un ieviest tautā sapratni par to, kas ir klišejiskā domāšana un kāds ir tās absurdums, lai cilvēki, sastopoties ar to, prastu to kritiski izvērtēt un nepakļauties tai. Visi ir jāiepazīstina ar labi zināmo Orvela grāmatu “1984” un jāpārliecina par klišejiskās jeb slinkās domāšanas kaitīgumu un absurdumu.
Jāsaprot, ka, izvairoties no klišejiskās domāšanas, katrs cilvēks jāvērtē nevis pavirši, piesaistot viņu kādai klišejai, bet gan pēc viņa konkrētas rīcības un uzskatiem, piemēram, vai viņš lepojas ar “Georga lenti”. Arī Latvijas sadzīvē un politikā klišejiskā un slinkā domāšana ir plaši izplatīta, lai gan ne tās agresīvākajā veidā. Piemēram, jāsaprot, ka krievs ne vienmēr ir Putina atbalstītājs un latvietis ne vienmēr ir patriots. Nelietis vai cienījama persona var būt kā viens, tā otrs.
Kā otru piemēru var minēt izplatīto mītu par to, ka tikai demokrātija vienmēr ir laba un var atrisināt visas valstiskās problēmas, bet autoritārisms vienmēr ir kaitīgs. Demokrātijas priekšrocība, bet reizē arī trūkums ir mērķu dažādība un līdz ar to arī ilgstošs to saskaņošanas process, ja dalībnieku daudz un turklāt daži nav kompetenti.
Nedrīkst būt tā, ka saskaņošanai tiek izvirzīti absurdi mērķi, piemēram, tādi, kas saistīti ar valsts pastāvēšanu, kā tas bija 2012. gadā balsojumā par otro valsts valodu. Tāpat pareiza rīcība Ukrainā bija tagad uz laiku iesaldēt dažu partiju darbību. Vai to nevajadzētu darīt arī mums attiecībā uz Latvijas Krievu savienību?
Kā piemērs nepamatotai demokrātijas slavināšanai ir joprojām politkorekti noklusētais mīts par pirmskara aizsargu organizāciju kā Ulmaņa režīma balstu un viņu piemiņas noklusēšana, lai gan bijušie aizsargi bija vieni no galvenajiem cīnītājiem pret komunisma ideoloģijas izplatību Latvijā, kā arī kara un pēckara pretošanās kustības dalībniekiem. Bijušās aizsargu organizācijas un tautas līdzdalības organizēšanas pieredze var būt aktuāla pašreizējai Zemessardzei, reaģējot uz pašlaik saspringto starptautisko situāciju.
Uzskatu, ka viena no lielākajām kļūdām, ko valdība pieļāva kovida krīzes sākumā, bija nepietiekama daudzuma dalībnieku apmācība un aktīva iesaiste inficēšanās novēršanas procesā, bet paļaušanās galvenokārt uz ierēdņiem un aizliegumiem. Arī tagad bieži uzsvars tiek likts uz NATO spēku iesaisti, kas, bez šaubām, ir ļoti svarīgi. Bet, kā liecina Ukrainas pieredze, daudz svarīgāka ir plaša tautas dalībnieku sagatavotība aktīvai pretestībai okupantiem, ko nepieciešams veikt savlaicīgi.
