Kā cilvēks ieēd, ieelpo un caur ādu uzņem plastmasas nanodaļiņas, un ko tās nodara organismam?
32
Pēteris Apinis, ārsts
Sestā pasaules talka 16. septembrī veltīta nanoplastmasas un mikroplastmasas kaitīgajai iedarbei uz dabu un cilvēka veselību. Paldies Vitai Jaunzemei, kas aktualizējusi šo tēmu Latvijā. Biju domājis, ka šorīt atverot Latvijas portālus, tie būs pārpilni ar skaidrojošiem materiāliem, aicinājumiem ievērot piesardzību, samazināt vienreizēji lietojamās plastmasas patēriņu, bet nē – šādas informācijas pārpilnības Latvijas medijos neatradu.
Tad nu nolēmu apkopot un sadrukāt manis uzkrāto informāciju – kā cilvēks ieēd, ieelpo un caur ādu uzņem plastmasas nanodaļiņas, un ko tās nodara cilvēka organismam.
Plastmasa ir izturīga un grūti noārdāma – tieši tas padara to tik noderīgu sadzīves produktos –, ka tās sadalīšanās dabiskajā vidē ir praktiski neiespējama. Neviens organisms nespēj dabiski sadalīt plastmasas ķīmiskās saites, tāpēc katrs plastmasas priekšmets, kas netiek pārstrādāts, dzīves laikā tikai sadalās arvien mazākos gabaliņos. Mikroplastmasas un nanoplastmasas gabaliņus var atrast praktiski visur – okeānā, augsnē, cilvēku orgānos, zivju un kukaiņu orgānos, gaisā.
Mikroplastmasa atrasta arī Marinas dziļlejā – visdziļākajā Klusā okeāna daļā, un arī tur to apēd dzīvnieki. Ir gandrīz neiespējami izvairīties no plastmasas: tā atrodama konservu un ēdiena bundžu iekšpusē, izskalojas no ēdiena uzglabāšanas traukiem, slēpjas sadzīves putekļos un ir rotaļlietās, elektronikā, šampūnos, kosmētikā un neskaitāmos citos produktos. No plastmasas tiek izgatavoti tūkstošiem vienreizlietojamu priekšmetu – gan pārtikas preču maisiņi, dakšiņas, konfekšu iesaiņojumi utt.
Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem cilvēce uz zemeslodes saražojusi 8.3– 8.5 miljardus tonnu plastmasas (autora rīcībā ir dažādi literatūras avoti, kas sniedz nedaudz atšķirīgus skaitļus). Lielākā daļa no šīs plastmasas ir nonākusi izgāztuvēs vai vidē. Tikai 8–10 % no pašlaik izmantotās plastmasas tiek pārstrādāti. Vēl 12–16 % tiek sadedzināti, bet vismaz 3/4 netiek pārstrādāti, bet nonāk poligonos un vidē.
Katru gadu pasaules okeānos nonāk 12 miljonu tonnu plastmasas, vienkāršoti – katru minūti okeānā nonāk viena liela atkritumu mašīna. Daudz šīs plastmasas uz jūru aiznes upes. Ar pasaules lielāko upju ūdeņiem katru gadu jūrā nonāk 2,4 miljoni tonnu plastmasas. Plūdi dažādās pasaules valstīs, kā likums, atttiecas arī uz atkritumu poligoniem. Nesenie plūdi Lībijā izskaloja valsts lielākos atkritumu poligonus un milzumu atkritumu aiznesa uz Vidusjūru.
Sintētiskie materiāli (polimēri, mikroplastmasa vai plastmasa) ir galvenais globālais vides piesārņojums. Šo rindu autors uzskata, ka ķīmiskais piesārņojums ir nozīmīgāks zemeslodes apdraudējums par klimata izmaiņām.
Mikroplastmasa un nanoplastmasa
Ar mikroplastmasu apzīmē visu to sintētisko plastmasu un to izstrādājumu kopumu (cietas polimērus saturošas daļiņas, kurām var būt pievienotas piedevas vai citas vielas), kuru izmērs ir mazāks par 5 mm, kuri vai nu tieši nonāk vidē, vai arī vidē netieši veidojas, sairstot lielākiem platmasas priekšmetiem. Par mikroplastmasas lielo daudzumu pasaules okeānos pirmās satraucošās publikācijas parādījās 2004. gadā.
Mūsdienās mēs vairāk runājam par nanoplastmasu. Definīcijas mēdz būt atšķirīgas, bet šo rindu autors pieturēsies pie principa, ka nanoplastmasa ir daļiņas, kuru izmērs ir no 1 nm līdz 1 μm.
Mēģināšu vēl iedalīt mikroplastmasu primārajā un sekundārajā. Par primāro definēsim plastmasas mikrodaļiņas, kas pievienotas tieši produktiem (personīgās higiēnas līdzekļiem, visbiežāk skrubjiem, tīrīšanas līdzekļiem, krāsām u.c.). Bez tam par primārām mikroplastmasas daļiņām sauksim tās daļiņas, kas rodas, lietojot plastmasas izstrādājumus, un kas tieši nonāk vidē mikroplastmasas veidā. Sekundārā mikroplastmasa ietver visas mikroplastmasas daļiņas, kas vidē veidojas lielu plastmasas daļu lēnas sabrukšanas rezultātā. Tas var notikt visdažādāko ārējo ietekmju rezultātā, piemēram, ultravioleto staru, baktēriju vai berzes ietekmē. Galu galā mūsu ekosistēmās rodas miljoniem mikroplastmasas daļiņu. Atkarībā no to sastāva tās ātri vai lēni izplatās ūdenī, augsnē un gaisā.
Latvijas gadījumā bīstamākais ir plastmasas maisiņš, kas tiek aizpūsts pa vējam, sabirzt mikroplastmasas vai vēlāk – nanoplastmasas daļiņās, līdz paliek zemē vai aizplūst uz jūru. Dabiskajos ūdeņos nanoplastika ne tikai mijiedarbojas ar izšķīdušām organiskām molekulām un joniem, bet arī var saistīties ar koloīdiem, piemēram, māla daļiņām vai koloidālām organiskām vielām. Nanoplastmasas agregātu veidošanās var notikt, nanoplastmasas un māla daļiņām savienojoties procesā, ko sauc par heteroagregāciju. Daļiņu stabilitāti un agregācijas uzvedību nosaka to ķīmiskā daba.
Līdztekus nanotehnoloģijām, kur inženierijas radītās nanodaļiņas mēdz agregēties klasteros līdz pat vairāku mikrometru lielumā, arī nanoplastmasa dabā var spontāni agregēties kopā un pastāvēt kā lieli koloīdi dažu simtu nanometru lielumā. Papildu mazākas plastmasas daļiņas saistās ar šiem lielākajiem koloīdiem. Šie dinamiskie procesi, kas saistīti ar spontānu nanoplastmasas heteroagregāciju un dezagregāciju, ir galvenie faktori, kas nosaka tās reaktivitāti, toksicitāti, risku videi un organismiem.
Plastmasas atkritumi un sekundārie atvasinājumi ir divi galvenie mikroplastmasas un nanoplastmasas avoti.
Plastmasas atkritumus galvenokārt veido polivinilhlorīds, polistirols, polipropilēns un polietilēns. Mikroplastmasa un nanoplastmasa nonāk vidē no plastmasas sadalīšanās, šķiet, ka visvairāk – no veļas mazgāšanas ar notekūdeņiem, kā arī automašīnu riepu nodiluma. Sintētisko tekstilizstrādājumu (piemēram, neilona, poliestera un akrila) mazgāšanas procesā izdalītās mikrošķiedras visnozīmīgāk veicina nanoplastmasas piesārņojumu notekūdeņos, un nanodaļiņas pārlieku netiek aizkavētas Bolderājas notekūdeņu attīrīšanas stacijā – tās nonāk Baltijas jūrā, no tās – daļēji – Atlantijas okeānā.
Plastmasa un mikroplastmasa uzkrājas tā dēvētajos atkritumu plankumos, kur okeāna straumes saplūst. Veidojas milzīgas (kontinentu lieluma) atkritumu salas, īpaši Klusajā okeānā.
Patiesībā globālie pētījumi par plastmasas apriti globālajā barības ķēdē ir ciešumcieši saistīti ar hidrobioloģiju, un tieši ūdens bioloģijas pētnieki šo jomu pārzin vislabāk. Mikroplastmasas un nanoplastmasas daļiņas ir atklātas dažādu zivju sugu zarnās, žaunās, aknās un smadzenēs. Mikroplastmasa barības ķēdē virzās no viena trofiskā līmeņa uz nākamo, izraisot bioakumulāciju. Tā kā mikroplastmasas daļiņas nesadalās, tās saglabājas jūras organismu gremošanas sistēmās visā barības ķēdē, radot negatīvu bioloģisku un fizisku ietekmi uz jūras dzīvniekiem. Lielajām zivīm un jūras putniem (īpaši lielajām, kas akumulē visu mazākajos barības ķēdes dalībniekos uzkrāto plastmasu), šo daļiņu uzkrāšanās galu galā var izrādīties letāla.
Cilvēkam, gardu muti apēdot mencu aknas, tiek gana daudz nanoplastmasas, īpaši polistirola, kas var radīt reproduktīvās funkcijas traucējumus, oksidatīvo stresu, kuņģa un zarnu trakta disfunkciju, augšanas kavēšanu un traucējumus, kā arī neirotoksicitāti.
Toksikoloģiskie pētījumi liecina, ka plastmasas daļiņas cilvēka kuņģa un zarnu sistēmā negatīvi ietekmē gremošanu, bet īpaši traucē imūnsistēmas darbību.
Kā cilvēks uzņem nanoplastmasas un mikroplastmasas daļiņas?
Galvenokārt trīs ceļos – apēdot, ieelpojot vai caur ādu (ceturtais ceļš, kaut minimāls, ir intravenozi, intraarteriāli, intratekāli ievadot zāles ar plastmasas injekciju špricēm un sistēmām).
Cilvēki ir hroniski pakļauti zemas koncentrācijas nanoplastmasas iedarbībai, savukārt visi trīs iedarbības ceļi – norīšana, ieelpošana un saskare ar ādu – veicina nanoplastmasas kopējo klātbūtni cilvēka organismā.
Globālajās publikācijās notiek karstas diskusijas un tiek aprakstīti visdažādākā veida, moderni pētījumi par to, cik bīstama mikroplastmasa ir cilvēkiem, dzīvniekiem un videi. Katrai mikroplastmasas daļiņai ir individuāls sastāvs, ko nosaka iepriekšējie ražošanas, izmantošanas un sadalīšanās procesi. Mikroplastmasas daļiņas mēdz piesaistīties ļoti kaitīgiem mikropolutantiem, piemēram, plastifikatoru, smago metālu, peticīdu vai farmaceitisko līdzekļu atliekām. Tas palielina mikroplastmasas radītā fizikālā un toksikoloģiskā kaitējuma risku cilvēkam, dabas organismiem un ekosistēmām.
Šogad publicētā pētījumā aprēķināts, ka, tikai ēdot, dzerot un elpojot, katrs amerikānis katru gadu norij vismaz 74 000 mikroplastmasas daļiņu. Savukārt plaši apspriestā pētījumā, ko pēc Pasaules Dabas fonda pasūtījuma veica Austrālijas Ņūkāslas uuniversitātes pētnieki, tika aprēķināts, ka cilvēki nedēļā uzņem aptuveni 5 gramus plastmasas – aptuveni tikpat daudz, cik viena kredītkarte.
Ir pierādījumi, vismaz dzīvniekiem, ka nanoplastmasa var šķērsot membrānas, kas aizsargā smadzenes no daudziem svešķermeņiem, kuri nokļūst asinsritē; tātad plastmasas nanodaļiņās krājas arī cilvēka smadzenēs. Ir daži pierādījumi, ka caur mātes caur placentu nanoplastmasa var sasniegt augli.
Dažas no šīm nanoplastmasas daļiņām potenciāli var izdalīt bisfenolu un ftalātus. Ir zināms, ka bisfenoli ietekmē hormonus, un ir pētījumi, kas saista bisfenolu iedarbību ar vīriešu un sieviešu auglības samazināšanos; arī ftalāti izraisa hormonu darbības traucējumus, un ftalātu prenatālā iedarbība ir saistīta ar zemāku testosterona līmeni vīriešiem, īpaši jaundzimušajiem.
Arī polistirols, kas atrodama plastmasā un dažos pārtikas iepakojumos, ir saistīta ar vairākām veselības problēmām, tostarp nervu sistēmas problēmām, dzirdes zudumu un vēzi. Nanoplastmasas daļiņas var uzkrāt arī polihlorbifenilus, kas novājina imūnsistēmu un ir kancerogēni.
Desmit ieteikumi – kā mazāk apēst un ieelpot plastmasas nanodaļiņas, kā saudzēt savu veselību:
1. Nelietojiet plastmasas traukus mikroviļņu krāsnī! Vispār nesildiet ēdienu plastmasas traukos! Ir zināms, ka no karstas plastmasas pārtikā izdalās ķimikālijas.
Mikroviļņu krāsnī daudz vieglāk (pārtikā) izdalās bisfenols un ftalāti, kas pievienoti plastmasai;
2. Vairāk ēdiet svaigu pārtiku! Veikalā nesaiņojiet pārtiku vēl vienā plastmasas plēvē vai maisiņā! Jo svaigāks ir produkts, jo mazāka iespēja, ka tas jūs pakļaus nevēlamu ķīmisko vielu iedarbībai, īpaši salīdzinājumā ar visu, kas jau ir iesaiņots plastmasā;
3. Dzeriet filtrētu krāna ūdeni! No plastmasas pudeles mikrodaļiņas nonāk ūdenī, parasti šajās pudelēs ūdens satur visamaz divreiz vairāk mikroplastmasas nekā krāna ūdens. Diemžēl arī krāna ūdens nav ideāls. Ūdens filtri gandrīz pilnībā atfiltrē mikroplastmasu.
Interesanti – ir pētījumi, kas pierāda, ka alus, kas pildīts plastmasas pudelēs, satur vismaz 10X vairāk toksisku vielu un nanoplastmasas, nekā alus, kas pildīts stikla pudelēs;
4. Neuzticieties vienreiz lietojamajiem traukiem un kafijas krūzēm!
Rīta kafijas tasīte, kas iepildīta vienreizlietojamā krūzītē, palielina personīgo mikroplastmasas patēriņu. Lielākās daļas šo papīra krūzīšu oderējums ir izgatavots no plastmasas, kas tiek uzskatīta par drošu, taču ir pierādīts, ka no tās noplūst estrogēniem līdzīgas ķīmiskās vielas. Savas krūzes ņemšana līdzi uz darbu vai ceļā samazina arī atkritumu daudzumu;
5. Izvairieties no īpaši kaitīgas plastmasas!
Visa plastmasa ir kaitīga, bet produkti ar pārstrādes kodiem 3, 6 un 7 ir kaitīgāki par citiem, tie satur ftalātus, stirēnu un bisfenolus. Plastmasaa ar kodiem 3 un 7 ir arī daudz grūtāk pārstrādājama. Ja šie izstrādājumi ir marķēti kā “bioloģiski tīri” vai “zaļie trauki”, tie nesatur bisfenolus, bet tas nenozīmē, ka nesatur ftalātus. Īpaši ieteicams mazu bērnu vecākiem izvairīties no šāda veida plastmasas, jo bērni mēdz visu, tai skaitā plastmasu, bāzt mutē;
6. Pārdomājiet savuus veļas mazgāšanas paradumus; rodiet mazāk piesārņojošu mazgāšanu!
Sešdesmit procenti no visa apģērba materiāla šobrīd sastāv no neilona, poliestera, akrila un citām sintētiskajām šķiedrām. Šie audumi ir populāri to daudzpusības, pieejamības un izturības dēļ, kas nodrošina aizsardzību aukstā laika apģērbiem un elpojamību sporta apģērbiem; tomēr katra no šiem materiāliem izgatavotā prece mazgāšanas laikā izdala simtiem tūkstošu mikroplastmasu.
Papildus tam – apģērbā būtu jāizvairās no sintētiskām šķiedrām un jāizvēlas dabiski materiāli, piemēram, vilna, zīds un kokvilna; kopumā nevajadzētu pirkt apģērbu tukai skapja pildīšanai.
Nebūtu slikti veļas mazgājamajā mašīnā uzstādīt šķiedru uztvērējfiltru, lai mikroplastmasa netiktu izskalota kopā ar izlietoto ūdeni. Drēbju žāvēšana gaisā samazina mikroplastmasas veidošanos, salīdzinot ar veļas žāvētājiem;
7. Lietojiet kosmētiku bez plastmasas un skaistumkopšanas līdzekļus bez mikrodaļiņām!
Mikroplastmasa atrodas produktos, ko mēs izmantojam ķermeņa mazgāšanai. Dažos losjonos, zobu pastās un sejas/ķermeņa skrubjos, tiek izmantota plastmasa.
Mikrošķiedru – redzamu plastmasas daļiņu, ko izmanto pīlingam – izmantošana aizliegta kopš 2015. gada, taču uzņēmumi ir atraduši veidus, kā šo noteikumu apiet. Pārbaudiet produktu sastāvdaļu sarakstus, lai pārliecinātos, ka tajos nav iekļauta plastmasa, tostarp tādi termini, kas ir plastmasas sinonīmi, piemēram, “akrilāta kopolimērs”.
8. Aizstājiet tējas maisiņus ar beramo tēju!
Uzvārot plastmasas tējas maisiņu, dzērienā nonāk 11,6 miljardi mikroplastmasas un 3,1 miljards nanoplastmasas. Lielākā daļa tējas maisiņu sastāv no aptuveni 25 % plastmasas, un pat tie, kurus pārdod kā papīra maisiņus, parasti ir salīmēti kopā ar polipropilēnu, kas ir plastmasa;
9. Samaziniet mājsaimniecības putekļu daudzumu! Regulāri ar putekļsūcēju tīriet telpas! Mikroplastmasa nokļūst mūsu organismā arī ar gaisu. Miniatūrie mikroplastmasas gabaliņi ir mazi, tie bieži vien ir sajaukti ar putekļiem zem mūsu gultas, telpu stūros. Mājsaimniecības putekļi var saturēt ķīmiskās vielas, tostarp ftalātus, per- un polifluoralkilvielas un antipirēnu. Regulāra putekļu slaucīšana un putekļu sūcējs var novērst šo mikroplastmasu uzkrāšanos un to ieelpošanu mājsaimniecības iemītnieku organismā. Tīrīšanai būtu izmantojams putekļu sūcējs ar HEPA filtru. Šis pasākums ir īpaši nozīmīgs, ja mājās ir zīdaiņi vai mazi bērni;
10. Atbalstiet Eiropas un Latvijas valsts politiku, kuras mērķis ir ierobežot vienreizlietojamo plastmasas izstrādājumu izmantošanu!
Mēs jau katrs varam ierobežot savu mikroplastmasas lietošanu un iedarbību, taču, lai patiesi cīnītos pret plastmasas piesārņojumu, ir nepieciešami plaša mēroga risinājumi. Izmantojiet savu balsi, lai amatos ieceltu politiķus, kuri par prioritāti izvirzīs iedzīvotāju veselību, reāli risinās plastmasas piesārņojuma krīzi, proti – būs zaļi ne tikai vārdos, bet arī darbos.
Domājiet plašāk! Atsevišķi cilvēki var veikt pasākumus, lai ierobežotu plastmasas iedarbību, bet plaša mēroga risinājumi ļauj samazināt izmantoto plastmasas daudzumu kopumā. Patērētājiem vajadzētu izvēlēties produktus, kas iepakoti stikla, nevis plastmasas iepakojumā, pēc iespējas izmantot atkārtoti lietojamus neplastmasas traukus; tādējādi atbalstīt politiku, kas ierobežo vienreizlietojamas plastmasas izmantošanu.
