Kā cilvēki uzņem svētceļniekus un palīdz? 0
Ingars Stepkāns, Pļaviņu draudzes prāvests: ”Mūsu 12 cilvēku grupiņa pirmo reizi iet svētceļojumā kā labdarības organizācijas “Caritas Latvija” pārstāvji. Šīs organizācijas mērķis ir sociālā kalpošana. Cilvēki mūs uzņem ļoti atsaucīgi.
Katru dienu divas stundas strādājām – rakām kartupeļus, cirtām krūmus, ar ķerrām vedām granti un aizbērām bedres piemājas ceļā. Sociālais darbs nav fiziska palīdzība vien. Bet arī sarunas un savstarpējā saprašanās. Cilvēki uzticēja mums savus priekus un bēdas; kopā lūdzāmies, stiprinot cerību labai nākotnei.”
Ilmārs Tolstovs, priesteris, studē Ļubļinas Katoļu universitātē: ”No Aizkraukles mūsu gandrīz pussimt cilvēku lielā grupa izgāja 4. augustā. Ar lielu pateicību pieminu katru vietu, kur esam bijuši un sirsnīgi uzņemti. Dažviet, redzot pamestas vietas un aizaugušus laukus, stipri sāp sirds. Bet tie cilvēki, kas palikuši laukos dalās ar to, kas nu katram ir. Pats labākais ir, ka cilvēkos nav pazudusi vēlme dalīties.”
Jurijs Gorbačevskis, Jelgavas Bezvainīgās jaunavas Marijas katedrāles priesteris: ”Mēs no mājām izgājām jau 31. jūlijā. Esam liela grupa – 75 cilvēki. Iecavā mums klāja galdu turienes Romas katoļu baznīcas draudze. Arī citur cilvēki uzņēma sirsnīgi, deva ābolus, kartupeļus maltītes gatavošanai. Dunavas saimnieks cienāja ar pienu un sieru. Mēs dāvinām svētbildītes, lūdzamies, dziedam.”
Marijušs Kempa, Aizputes draudzes priesteris: ”Cilvēki ļoti labvēlīgi uzņem svētceļniekus –maltīšu gatavošanai dod augļus, saknes, piedāvā akas ūdeni vai pat atnes to mums klāt. Mēs katru dienu lūdzamies un atceramies tos, kas mūs atbalsta.”
Marija Stefane, svētceļniece no Gulbenes draudzes: ”Cilvēki palīdz ļoti, un lielākoties no viņu labdarības arī dzīvojam. Sadāvināts tik daudz medus, ka salduma pietiek rītā, pusdienās un vakarā. Netrūkst arī piena, tomātu, gurķu, par augļiem pat nerunājot! Arī mēs cenšamies atdarīt par labo sirdi – šodien, piemēram, puiši iepriekš neplānotā talkā sakrāva vienai saimniecei sienu. Dāvinām piemiņai svētbildītes, dziedam. Cilvēkus ļoti aizkustina melodija “Nebīsties, tikai tici” un dziesma par to, ka nevienas rūpes Dievam nav par lielu.
Tā kā mūsu grupā iet mammas kopā ar divgadnieku, četrgadniekiem un piecgadnieku, neguļam teltīs, bet jau iepriekš esam sarunājuši naktsmājas zem jumta. Sirsnīgs paldies skolu direktoriem par atsaucību!”
Irina Januma, Rīgas svētā Franciska draudzes svētceļniece: ”Mēs ejam jau no 31. jūlija, un ikkatrā apmešanās vietā esam piedzīvojuši laipnu uzņemšanu. Cilvēki cienā ar to, kas katram dārzā izaudzis, – ar tikko spiestu jāņogu sulu, āboliem. Ļoti pateicamies skolu un tautas namu darbiniekiem, kuri ir devuši naktsmājas. Ļoti labos apstākļos nakšņojām sporta zālē Vestienas skolā, kur bija sildīts ūdens, lai varam nomazgāties dušā. Tāpat paldies saku Līčupes ļaudīm, Mētrienas tautas namam un citiem. Mums ir līdzi plītiņa un gāzes balons, bet Mētrienā to nevajadzēja izmantot, jo varējām gatavot ēdienu tautas nama virtuvītē.”
Uzziņa Aglonas bazilika – svētvieta, kurp dodas tūkstošiem cilvēku * Aglonā pirmo baznīcu dominikāņi uzcēla no koka 1700. g. reizē ar klosteri. Baznīcā mūki novietoja sev līdzi no Viļņas atvesto Dievmātes svētgleznu, kuras priekšā lūdzās paši un aicināja to darīt visus ticīgos. Izdziedināšanas dēļ sākās pirmie svētceļojumi uz Aglonu. 1768. g. tika sākta mūra baznīcas un klostera būvēšanu baroka stilā, ko pabeidza un iesvētīja 1780. gadā. * 1920. g. Aglonā tika konsekrēts pirmais latviešu izcelsmes bīskaps A. Springovičs, kurš Aglonas baznīcu izvēlējās par atjaunotās Rīgas bīskapijas katedrāli. Klosterī tika atvērts Garīgais seminārs, pēc gada – Aglonas katoļu ģimnāzija. * 1980. g. pāvests piešķīra Aglonas baznīcai “basilica minoris” – “mazās bazilikas” titulu. * 1993. g. 9. septembrī Aglonā kā svētceļnieks ieradās Romas pāvests Jānis Pāvils II. * 1995. g. Latvijas Saeima pieņēma likumu “Par starptautiskas nozīmes svētvietu Aglonā”. |
