Bet agresīvas suņu šķirnes, nekontrolētas audzētavas? 10
“Ar to, ka ierobežosim atsevišķas šķirnes, neko nepanāksim. Vai viena traģiskā Babītes gadījuma dēļ tagad aizliegsim visus Bordo dogus, kuri, ja ir apmācīti, ir ļoti mīļi un nav agresīvi? Statistiski daudz vairāk negadījumu notiek ar izplatītākajiem vācu aitu sugas suņiem. Vai ierobežosim arī tos? Kas attiecas uz audzētavām, tad nav likuma, kas tās aizliegtu. Ja tiek turēti vairāk par pieciem vienas sugas dzīvniekiem, tad jāinformē Pārtikas un veterinārais dienests. Ja tiek ievērotas visas labturības prasības, tad suņus var audzēt,” teic L. Ansone.
Ideju par obligāto suņu skolu viņa vērtē atturīgi, tāpēc, ka valsts to finansiāli nevarētu nodrošināt. “Turklāt suņu skola neatrisinātu visas problēmas. Vai apmācības kā vienreizējs pasākums palīdzēs, piemēram, haskijam nesajukt prātā, kad tas atgriezīsies dzīvoklī, kur šo šķirni principā nevajadzētu turēt? Tāpēc esmu pārliecināta, ka vairāk jāstrādā ar sabiedrības izglītošanu,” domā L. Ansone.
Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) ir jomas uzraugošā institūcija, un tā Veterinārās uzraudzības departamenta veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa nenoliedz, ka varētu būt stingrākas suņu turēšanas prasības, bet to nebūs viegli izdarīt, jo dzīvnieku audzētāji noteikti iebildīs.
Arī PVD Juridiskās daļas juriskonsulte Ieva Vilkoviča uzskata, ka suņu turēšanas prasībām jābūt stingrākām, kā arī ir nepieciešama apmācība gan suņu īpašniekiem par dzīvnieku turēšanu un labturību, gan pašiem dzīvniekiem. “Jau pirms diviem gadiem PVD ir iesniedzis priekšlikumus Zemkopības ministrijai, ierosinot gan noteikt civiltiesisko atbildību, gan palielināt pašvaldību nodevas, gan noteikt speciālu apmācību dzīvniekiem un to īpašniekiem, kā arī palielināt administratīvos sodus,” saka I. Vilkoviča.
Par bīstamajiem – Satversmes tiesā
Likumos nav definētas bīstamās suņu šķirnes, un tās, pēc M. Riekstiņas domām, arī nevajag noteikt. Te gan jāpiebilst, ka 2001. gadā MK “Suņu un kaķu turēšanas noteikumi” tika papildināti ar punktu, kas aizliedza turēt, vairot un ievest valstī pitbulterjera, Argentīnas doga, Brazīlijas fila, Tosa inu un Amerikas Stafordšīras terjera šķirnes suņus un to jaukteņus viņu bīstamības dēļ, bet nākamajā gadā Satversmes tiesa noteikumus atcēla, jo valdība nebija ievērojusi procedūru – ja ir spēkā likums, tad nevar ar MK noteikumiem radīt tādus papildinājumus, kādi nav likumā. Minētie valdības noteikumu grozījumi tapa pēc tam, kad 2001. gada oktobrī Amerikas Stafordšīras terjers Rīgas rajona Muceniekos smagi sakoda 11 gadus vecu zēnu. Šis pats suns tā paša gada jūlijā Rīgā kādas mājas liftā bija sakodis deviņgadīgu zēnu. Speciālisti toreiz sprieda, ka šī Stafordšīras terjera kucīte bijusi “nelabojama” – saimnieks viņu izaudzinājis par niknu un apkārtējiem cilvēkiem bīstamu suni. Toreiz PVD gatavoja lēmumu par suņa konfiskāciju un iemidzināšanu, taču suņa saimnieks, atzīstot savu vainu administratīvajā pārkāpumā, kategoriski bijis pret suņa iemidzināšanu.
Taču PVD ir tiesības konkrētus suņus noteikt par bīstamiem, no kā gan dienests grib atteikties, jo tas esot laikietilpīgs un neefektīvs process, kā arī dārgs. Lai noteiktu suni par bīstamu, jāizveido komisija un jāsāk ilgs process (ilgākais bijis septiņus gadus…), kura izmaksas ir virs 1000 eiro, un vienīgais, kas tiekot panākts, ka par bīstamu atzītam sunim jāvalkā sarkana kaklasiksna, uzpurnis un tas jāved pavadā. Loģiski, ka PVD inspektori nespēj veikt katra bīstamā suņa uzraudzību ik dienas. No 2008. līdz 2015. gadam (ieskaitot) PVD izskatījis 197 šādus iesniegumus, no kuriem 42 gadījumos suns atzīts par bīstamu.
“Sunim var noteikt sterilizāciju, kā arī iemidzināšanu. Pa visu šo laiku tā piespriesta tikai vienam sunim – bokserim, kas nokoda astoņus mēnešus vecu bērnu, kurš bija pierāpojis pie suņa bļodas (2012. gada septembrī boksera šķirnes suns nāvējoši sakoda astoņus mēnešus vecu meitenīti, kura bija pierāpojusi pie suņa bļodas, kad dzīvnieks ēda. Suņa zobi bija saplosījuši lielos asinsvadus un artērijas tā, ka neiroķirurgi vairs nevarēja palīdzēt. Dzīvnieks ģimenē bija dzīvojis jau ilgāku laiku, iepriekš agresiju nebija izrādījis. Tomēr PVD atzina šo dzīvnieku par bīstamu un pieprasīja saimniekam nodrošināt suņa iemidzināšanu. – Red.). Visos pārējos gadījumos suns paliek, kur bijis, un viss atkarīgs no saimnieka. Mūsuprāt, vairāk jāvēršas pret saimnieku, kā tas ir daudzās Eiropas valstīs: jāvērtē, vai cilvēks vispār var turēt suni, kā tas ir Anglijā; Spānijā potenciāli bīstamu suņu saimniekiem jāiet kursos un jāmaksā lielāka nodeva; Vācijā saimniekam, kura suns kādam uzbrucis, jākārto eksāmens; jāpalielina naudas sodi, kas dažās valstīs var sasniegt ne tikai vairākus simtus, bet pat tūkstošus eiro,” rosina M. Riekstiņa.
Neviens likums nevar pasargāt no nelaimes
Normatīvie akti ir astoņi, kas regulē gan suņa turēšanas kārtību, gan suņa saimnieka tiesības, pienākumus un atbildību, gan suņa labturības prasības, gan arī kārtību, kādā suni atzīst par bīstamu un nosaka īpašus turēšanas noteikumus: “Dzīvnieku aizsardzības likums”, “Veterinārmedicīnas likums”, MK noteikumi “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai”, MK noteikumi “Kārtība, kādā suni atzīst par bīstamu, un prasības bīstama suņa turēšanai”, MK noteikumi “Labturības prasības sporta, darba un atrakciju dzīvnieku turēšanai, apmācībai un izmantošanai sacensībās, darbā vai atrakcijās”. Atbildība par suņu nodarītajiem miesas bojājumiem un materiālajiem zaudējumiem paredzēta Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Krimināllikumā un Civillikumā.
“Konkrētā Babītes traģiskā gadījuma sakarā ir grūti komentēt normatīvo aktu kvalitāti, jo neviens likums nepasargās no nelaimes, ja cilvēks neapzināsies savas darbības sekas un nedarīs visu iespējamo, lai nepieļautu nelaimi,” man saka juriste, doktorante, biznesa augstskolas “Turība” ekoloģisko tiesību pasniedzēja Inese Bāra. “Paralēli tiesību normām vēl ir arī cilvēka ētiskā attieksme pret suņa turēšanu, savas ģimenes un sabiedrības drošību, pienākumiem, kas jāievēro, turot suni. Jau šobrīd atbildīgs suņa saimnieks ir reģistrējis savu suni, izgājis vispārējās paklausības apmācību, sterilizējis suni, ja negrasās no tā gūt pēcnācējus, regulāri vakcinē to pret trakumsērgu. Pie šādas attieksmes risks, ka suns kādam uzbruks, nodarot miesas bojājumus, ir ļoti zems.”
