Pēc traģēdijas Babītē: Vai Latvijā vērtēs, vai cilvēks var turēt suni, kā tas ir Anglijā? 10
Traģēdija Babītē, kur 4. novembrī četri suņi nogalināja piecus gadus vecu meitenīti, kārtējo reizi satricināja sabiedrību un lika uzdot jautājumus: kā pasargāt sevi un savus tuviniekus no suņu agresijas? Kā cīnīties ar suņiem? Kā mīlēt suņus? Kā audzināt suņus? Kā audzināt sevi un savus bērnus? Lai izbēgtu no nelaimes. Atbildes uz šiem jautājumiem medijos sniedz speciālisti, arī katram no mums ir savas atbildes, tai skaitā man, suņa īpašniekam, mīļotājam un vienlaikus skrējējam, kas 30 gadu periodā (varat iedomāties, cik daudz suņu pa šo laiku noskrieto aptuveni 70 000 km laikā esmu sastapis…) piedzīvojis daudzu desmitu suņu uzbrukumus. Katram savas gudrības, kā tikt galā. Tāpat pietiekami daudz jau plašsaziņas līdzekļos rakstīts, ka īpaši uzmanīgiem ar suņiem jābūt ģimenēs, kur ir bērni. Piemēram, zoopsiholoģe Inga Cerbule minējusi – suns bērnu var uztvert arī kā konkurentu; suns nav cilvēks, nedomā līdzīgi kā cilvēks, tāpēc ir kļūdaini uzskatīt, ka “suns mīl manu bērnu tāpat kā es”; visbiežāk suņi sakož mazus bērnus situācijās, kad nav klāt neviena pieaugušā, tāpēc nevajag izaicināt likteni – ja saimniekam nav laika suni un bērnu uzraudzīt, abi ir jāizšķir.
Šajā rakstā vairāk par normatīviem aktiem, kas mūsu valstī regulē cilvēku attiecības ar suņiem. Vai ar tiem viss ir kārtībā? No sarunām ar speciālistiem izriet kopīgs secinājums – likumi un noteikumi vien nepalīdzēs, svarīgākais ir – pašu cilvēku izglītotība, izpratne.
Analizēju arī līdzšinējo tiesu praksi – kādu sodu saņem kodēju saimnieki. Pēdējos sešos gados pēc Krimināllikuma 230.1. panta kopumā ierosināti 644 kriminālprocesi. Tiesas spriedumos lasāms – cietušajiem sakostas rokas, kājas, zaudētas darbaspējas, vēl ilgi vajā bailes. Tiesa piespriež piespiedu darbus, liek kompensēt naudā, daži pat tikuši aiz restēm, piemēram, kāds suņa saimnieks dabūja 26 aresta dienas, jo pastaigā izvestais Stafordšīras terjers Rīgā sakoda kādu sievieti un sabojāja viņas 3000 eiro vērto ūdeļādas kažoku.
Šogad Valsts policija reģistrējusi 429 gadījumus, kad cilvēkus sakoduši dzīvnieki, kas vairumā gadījumu ir suņi. Pērn reģistrēti 494, 2014. gadā – 547 gadījumi.
Starp Eiropas saprātu un Krievijas bezprātu
Nodibinājuma “dzivniekupolicija.lv” vadītājā Ilze Džonsone uzskata, ka valsts ir bezspēcīga, daudzas lietas ir atstātas pašplūsmā, sabiedrības un aktīvistu ziņā.
“Suņus var turēt katrs, kam nav slinkums, bez jebkādām zināšanām un kontroles. Arī traģiskajā Babītes gadījumā tie bija četri vienas šķirnes, dārgi un ne tie miermīlīgākie suņi, kas prasa rūpīgu apmācību un uzraudzību. Notikušais un citi līdzīgi gadījumi ir cilvēku atbildība,” pārliecināta I. Džonsone.
Pēc viņas domām, kārtības uzlabošanai suņu turēšanas jomā pamatu pamats ir suņu obligātā reģistrācija. Tad jāveic tālākie soļi – jāmotivē suņu saimnieki apmācīt savus dzīvniekus un mācīties pašiem, kā arī sterilizēt dzīvniekus.
“Šobrīd nekādi netiek regulēta dzīvnieku audzētāju atbildība. Bet šī būtu tā personu grupa, kuriem vajadzētu būt īpaši apmācītiem, tostarp par konkrēto suņu šķirni, par dzīvnieka uzvedību, riskiem un citiem faktoriem. Jebkurš suns, kas ir smagāks par pieciem kilogramiem, nesaprātīga cilvēka rokās var kļūt par bīstamu ieroci. Diemžēl pašlaik sagatavotajos Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumos paredzēts izslēgt kārtību, kādā suni atzīst par bīstamu, turpmāk atstājot šo jomu vispār bez regulējuma. Mēs noteikti rosināsim izstrādāt atsevišķu likumu par bīstamiem suņiem, speciālām to turēšanas prasībām, jo cilvēku drošība ir prioritāte. Suņa īpašniekam, kas tur nevaldāmu, savai ģimenei un sabiedrībai bīstamu suni, ir jāuzņemas pilna atbildība: gan morālā, gan materiālā, gan juridiskā,” secina I. Džonsone un piebilst, ka vasarā Minhenes parkos redzējusi, ka bērni skraida un spēlējas kopā ar dažādu saimnieku suņiem. “Vai kaut ko līdzīgu mēs varam iedomāties Latvijā? Mēs saskarsmē ar suņiem esam kaut kur pa vidu starp Eiropas saprātu un Krievijas bezprātu.”
Viens ir likums, otrs – dzīve
Turpretim organizācijas, kuru var uzskatīt par visaptverošāko no daudzajām kinologu un suņaudzētāju struktūrām (tajās apvienojušās 38 organizācijas), Latvijas Kinoloģijas federācijas prezidente Vija Klučniece uzskata, ka Latvijas normatīvie akti esot ļoti labi. “Cita lieta, ka jāuzlabo to izpilde un kontrole. Pārtikas un veterinārā dienesta darbs ir šausmīgs – pieci inspektori uz visu Rīgu. Ja norāda uz kādu problēmu, tad bieži atbilde skan: mums nav laika ar to nodarboties,” saka V. Klučniece.
Viņa gan pukojas par valsts attieksmi suņu īpašnieku izglītošanā – sabiedriskajā TV un radio neesot neviena profesionāla raidījuma par šo tēmu, skolās neko nemācot. Visa atbildība gulstoties uz nevalstiskajām organizācijām, bet diemžēl arī starp tām gadoties neprofesionālas, esot cilvēki, kas bez pamata uzdodoties par kinologiem.
Lauksaimniecības datu centrā ir reģistrētas 24 šķirnes suņu audzētāju organizācijas (arī Kinoloģijas federācija ir starp tām). “Normatīvie akti ir tikai dokumenti. Svarīga ir cilvēku atbildība. Es nevaru piespiest nevienu iet un mācīties vai dresēt savu suni. Šajā interneta laikmetā katrs pats ir liels gudrinieks, sagrābstās informāciju pa malām un domā, ka visu zina. Bet suns ir ar instinktiem un jādresē, turklāt regulāri un visu viņa mūžu. Kamēr cilvēki, tostarp arī kinologi, nesapratīs, ka suns ir liela atbildība, kas jāuzņemas, nekas nemainīsies,” domā Latvijas Rotveileru īpašnieku kluba vadītāja Natālija Dagajeva.
Arī Latvijas Suņu audzētāju apvienības prezidente, veterinārārste Laila Plīta uzskata, ka ikdienā viss notiek ne jau pēc normatīviem aktiem, bet dzīves likumiem. “Pilnīgi skaidrs, ka visi lielie suņi ir jāapmāca. Kā to panākt? Nav bīstamu suņu, ir bīstami cilvēki, kas nespēj izvērtēt savus suņus. Jebkuru suni var izveidot gan par bīstamu ieroci, gan par mīļu draugu. Tāpat katram cilvēkam jāsaprot, kādu suni viņš var turēt,” teic L. Plīta.
