Kā ciešanas dziedina dvēseli 0
Katrs no mums dzīves laikā sastopas ar ciešanām, kuras ir izraisījis kāds zaudējums. No tām izvairīties diemžēl nav iespējams. Ciešanas ir pretējs dvēseles noskaņojums baudai. Ciešanu pamatā var būt gan fiziskas sāpes, gan spēcīgi, sāpīgi emocionāli pārdzīvojumi, ko izraisa vientulība, neveiksmes, pazemojums, kļūdas, nodevība, nosodījums, tuvinieku zaudējums, atšķirtība no mīļotā un daudzas citas situācijas, kas ievaino un sāpina. Kādiem etapiem jāiziet cauri, lai dvēsele taptu dziedināta? Par to stāsta psiholoģe, psihoterapeite ZANE KRŪMIŅA.
EMOCIJU ENCIKLOPĒDIJA
– Iekšēji atgūties no pārciesta zaudējuma mums palīdz sēras. Sēru gadījumā nākas iziet cauri veselam pārdzīvojumu ciklam. Pirmais etaps ir noliegums – cilvēks it kā atsakās noticēt notikušajam. Jo spēcīgāks noliegums, jo izteiktākas, grūtāk izturamas zaudējuma sāpes. Posmā, kad zaudējums tomēr apzināts, iestājas nākamā fāze – dusmas. Tās var būt vērstas uz visu pasauli, likteni, kādu konkrēti, cenšoties atrast vainīgo sāpīgajai situācijai. Dusmas ļauj nedaudz mazināt sāpes – jo ir aktīvi uz āru vērstas emocijas. Dusmu etapam seko kompromisa fāze. Šajā posmā rodas iracionāla doma – varbūt vēl nekas nav zaudēts – ja es pacentīšos, labošos – visu vēl ir iespējams mainīt. Nereti cilvēks šajā brīdī pievēršas reliģijai, caur to it kā vēloties izpirkt savu iedomāto vainu. Nākamā ir depresīvā fāze – vēlreiz sastopoties ar ārkārtīgi spēcīgu skumju pārdzīvojumu. Dusmas ir pārgājušas, cerības zudušas, kompromisi, kas izmainītu notikušo, nav bijuši efektīvi – iestājas emocionālu sāpju periods – viens no smagākajiem posmiem sērošanas procesā, kad apkārt notiekošais var kļūt mazsvarīgs, nesaistošs, dzīve šķist bezjēdzīga, skumju pārplūdināta. Emocionāli izdzīvot šo laiku var palīdzēt taktiska un empātiska līdzcilvēku attieksme, vietā un laikā sniegts atbalsts, kas spējīgs mazināt ciešanu intensitāti. Pamazām zaudējums tiek apzināts un akceptēts, un iestājas pēdējais sērošanas posms – pieņemšana. Cilvēks samierinās ar notikušo un pamazām atgūst spēju turpināt dzīvot. Skumjas vēl ik pa brīdim atgriežas, bet atgriežas arī prieks par dzīvi. Zaudējums vairs nav emocionāli asiņojoša brūce, tas ir apdzijis – rēta palikusi redzama (visdrīzāk uz visu mūžu), bet tā vairs nav tik skaudri sāpīga. Pārdzīvotais, laikam ejot, zaudē savu intensitāti, atmiņā ataust atsevišķas emocijas, ir skumjas, nožēla, bet tās vairs nav spēcīgas emocionālas ciešanas. Šis ir atjaunošanās laiks, kad cilvēks mazāk sāk kavēties pagātnē un vairāk rodas iespēja skatīties uz rītdienas pusi.
Sēru etapi un to intensitāte katram var būt atšķirīga – to būtiski ietekmē zaudējuma nozīmīgums konkrētajam cilvēkam un viņa personība. Ir iespējama iestrēgšana kādā no posmiem, kad dzīvesprieka atgūšana bez profesionālas palīdzības nav iespējama, jo īpaši tad, ja pagātnē redzami vairāki neizsēroti zaudējumi.
