Kā Čērčils 2. Pasaules karā Gibraltāra pērtiķus izglāba 1
Leģendārais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils iegājis vēsturē ar to, ka, no britu viedokļa skatoties, tieši viņš uzvarēja karu, jo stājās premjerministra amatā tieši dienā, kad nacistiskā Vācija okupēja Franciju – 1940. gada 10. maijā, un tieši Čerčils radīja britos pārliecību, ka ir iespējams pretoties vāciešu uzbrukumiem.
Lielo kauju paēnā palicis kāds cits Čērčila kara laika darbs, proti, – Gibraltāra pērtiķu glābšana, raksta “Express.co.uk”.
Kā zināms, Gibraltārs ir Apvienotās Karalistes aizjūras teritorija Pireneju pussalas dienvidu daļā, mazs klintsrags, kuram vienā pusē ir Spānija, bet otrā plešas Vidusjūra. Spānija vairākkārt pieprasījusi Gibraltāru sev, taču Anglija negrasās no klinšainā īpašuma atteikties. Ticējums vēsta, ka Gibraltārs piederēs britiem, kamēr vien tur dzīvos kaut viens no savvaļas pērtiķiem – magotiem.
Taču 1942. gadā Čērčils saņēma satraucošas ziņas, ka magoti “biedējoši strauji” izmirst. Sākumā administrācijas ierēdņi vainoja aukstumu – kā zināms, Otrajā pasaules karā iekrita dažas no 20. gadsimta aukstākajām ziemām. Taču pērtiķu dzīvē nekas pozitīvi nemainījās arī vasarā.
1944. gada augustā Čērčils norīkoja savu privātsekretāru Džoku Kolvilu noskaidrot apstākļus. Kolvils aizrakstīja Gibraltāra pārvaldniekam, tas vainoja gripas izplatību un apgalvoja, ka no Āfrikas jau ievesti vairāki eksemplāri bara papildināšanai.
Noskaidrojās, ka magotu saimi apdraud bara vadonis, agresīvais Tonijs, kurš bija paradis savus “padotos” vest uzbrukumā vietējo iedzīvotāju mājām, kur viņi laupīja pārtiku. Tas izraisīja iedzīvotāju dusmas, turklāt arī pats Tonijs sava bara locekļus mēdza bez žēlastības nogalināt.
1944. gadā barā vairs bija atlikuši tikai 15 pērtiķi. Tika nolemts Toniju nošaut. Viņa vietu ieņēma sešus gadus vecais Pats – šķiet, veiksmīgi, jo šobrīd Gibraltāru apdzīvo jau 160 pērtiķi.
Ziņas par Čērčila līdzdalību “Gibraltāra pērtiķu lietā” uzgāja Šefīldas Halemas universitātes Mūsdienu leģendu centra vadītājs Deivids Klārks. Viņš secina: gluži kā parasti cilvēki, arī Čērčils bijis māņticīgs. Bet, ja māņticība attiecas uz valsts daļu, kaut arī nelielu, varbūt ir vērts to ievērot?
