Anda Līce: Daudzos lēmumos ir loģikas trūkums, bet ierēdņi nespēj savas kļūdas atzīt 23
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tie, kam ir pāri pusmūžam, dzirdot vārdu “katarakta”, vislabāk zina, ko tas nozīmē. Tā ir acs caurspīdīgās lēcas apduļķošanās, kuras rezultātā mēs zaudējam redzes asumu un uz slikto pusi izmainās arī apkārtējās pasaules krāsas. Pateicoties mūsdienu medicīnai, apduļķotās lēcas ir iespējams nomainīt ar mākslīgajām. Var teikt – cilvēks iegūst jaunas acis, un pasaule atkal uzmirdz sen aizmirstās krāsās un toņos.
Katarakta ir laba metafora, kad runa ir par dzīves redzējumu vispār.
Piemēram, salīdzinot jaunības ideālus ar savām vērtībām šodien, izrādās, ideāli bieži tā arī ir palikuši neaizsniegti, varbūt tāpēc mēs vairāmies tos šodien pat pieminēt. Vai arī samiernieciski sakām: “Nu, bija tāds jaunības dullums.” Atmodas gadi bija nepieredzēts ideālu ziedēšanas laiks, un visi, kas tajā piedalījās un ir vēl šajā saulē, tagad var salīdzināties. Nevis ar kādiem citiem, bet paši ar sevi. Tagad ir īstais laiks to darīt, par to parūpējās Covid-19, ieslēdzot mūs pietiekami šaurā telpā un noliekot priekšā spoguli.
Bet spogulī var neskatīties, un to var sadauzīt. Kā to tagad daudzi arī dara, gānoties sociālajos tīklos, visdažādākajos protesta mītiņos un akcijās, klaji ignorējot likumus un noteikumus, tādējādi it kā cīnoties pret pasaules netaisnību.
Bet ir vēl kāds veids, kā vairīties ielūkoties patiesībai acīs, – drudžaina rosīšanās un darbības imitācija, ko tik labi bijām apguvuši padomju laikā.
Privātajā sektorā tas tik viegli neiet cauri, sabiedriskajā – gan.
Daudzos pieņemtajos lēmumos ir vērojams loģikas trūkums. Ierēdņi nespēj savas kļūdas kaut vai ar novēlošanos atzīt. Es par to brīnos ik reizi, ejot veikalos garām ar strīpainām lentēm apvilktām sadzīves precēm, kuras nedrīkst tirgot, it kā tās būtu īpaši bīstamas. Loģikas nekādas, toties cīņas ar pandēmiju imitācija – gan.
Cilvēki par to ir neizpratnē, tāpat kā par ierosinājumu tieši šajā laikā Rīgas domniekiem pacelt algas.
Pamatīgas psihoemocionālas traumas piedzīvo tie bērni un viņu vecāki, kuriem zemo ienākumu dēļ attālinātai mācībai nav pieejams labs interneta pieslēgums un trūkst nepieciešamo piederumu. Nav bijis diskusiju par to, ko, izņemot ķeksīšus izglītības ierēdņu pārskatos, dos šī nepilnīgā un saraustītā izglītība.
Atgriežoties pie redzes jautājuma, gribas cerēt, ka vismaz kādai ļaužu daļai pandēmija būs nomainījusi lēcas, un cilvēki spēs lūkoties ne tikai uz savu, bet dzīvi kopumā kā caur nomazgātu logu un ainavu saskatīt skaidri. Un ziema būs nevis dzelteni pelēka, bet atkal balta.
