Imants Frederiks Ozols: Kā būt nebanāliem? Kroga dziesmas neatskaņo lielformāta koncertos 0
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tāpat kā valsts himnu neizmanto par fona mūziku rīta vingrošanai, arī kroga dziesmas neatskaņo lielformāta koncertos. Nodokļu nenomaksāšanu un līdzpilsoņu apzagšanu koruptīvos darījumos, savējo iebīdīšanā valsts un pašvaldību konkursos un Eiropas naudas sadalē nevar kompensēt, ar putām uz lūpām izkliedzot patriotiskus saukļus un uzstādot pie mājas visā ciemā lielāko sarkanbaltsarkano karogu. Tāpat arī Zaļā kursa reducēšana līdz salātu ēšanai, granulu apkures katliem, valsts piešķirtiem četrarpus tūkstošiem eiro jauna elektroauto iegādei un sprostos audzētu vistu aizliegumam – pat iztālēm nelīdzinās rūpēm par ekoloģiju, klimatu un zaļu dzīvošanu.
Tie visi ir banalitāšu piemēri. Jo kas tad ir banalitāte? Banalitāte būtu jebkurus svētkus saukt par Dziesmu svētkiem, ikdienā ēst Lieldienu krāsotās olas. Interesanti, ka banalitāte būtu gan visur – no rīta skrējiena līdz randiņam vakarā, no vietējās pašvaldības līdz kapu svētkiem – staigāt sporta biksēs, dārgās un modīgās svētku drānās iet pārgājienā vai kaitināt lauku radus. Tā ir jebkādas dziļākas jēgas iznīcināšana, visa būtiskā izņemšana, atstājot tukšas ārišķības.
Eirovīzijas dziesma un zaļā domāšana
Nupat daļa sabiedrības ar neizpratni reaģēja uz ziņu, ka Latvijas dalībnieki Eirovīzijas dziesmu konkursā palikuši ceturtie no beigām atlases pusfinālā. Portālam “Delfi” grupas dalībnieki februārī teikušies, cerot, ka nebūs nošāvuši greizi “ar dziesmu par zaļo domāšanu un vegānisku uzturu”. Bet vai dziesmas pirmā rindiņa – gaļas vietā es ēdu salātus un “vāverīti” (angļu “pussy” ir derogatīvs apzīmējums sievietes ģenitālijām) – patiešām vēsta par zaļo domāšanu? Paliksim malā dziedātāja attiecības ar “vāverīti”, salātu ēšana kā simbols veģetārismam vai vegānismam nav zaļā domāšana, bet individuālās ēdienkartes īpatnības. Tā ir raksturīga banalitāte un potenciāli pat bīstams vienkāršojums, kad šāda banalizācija kļūst par vispārēju normu.
Lai nodrošinātu attīstītās rietumvalstis ar bezgalīgu lapu salātu un citu zaļumu straumi visa gada garumā, Kenijā un arvien jaunās vietās Dienvidu puslodē tiek nodarīts pāri dabai; dažviet uz Rietumu tirgiem orientētā intensīvā saimniekošana burtiski izmaina hidroloģisko režīmu. Jaunajām lielsaimniecībām nodrošina irigāciju uz apkārtnes rēķina. Iepriekš zaļi apvidi pārvēršas tuksnesī, laupot vietējiem uztura un ienākuma avotu savās saimniecībās un piespiežot pārcelties uz citiem apgabaliem. Savulaik vācu raidsabiedrība “Deutsche Welle” pat pavērtēja, cik tad zaļa ir šāda vidusmēra eiropieša šķietami zaļā ēdienkarte? Secinājumi ir par pārsteigumu nepārsteidzoši – pārspīlējumi nodara vairāk ļauna nekā laba.
Pa kādam eksotiskam auglim apēst – nav nekādas vainas; to darījām un darīsim arī uz priekšu. It sevišķi, ja šiem augļiem ir gana ilgs uzglabāšanas termiņš, tie piegādāti lielos apjomos un iespējami dabai un ilgtspējīgai ekonomikai draudzīgā veidā. Taču lielākoties ēdienkartē būtu jābūt vietējiem produktiem, kas nākuši no iespējami tuva attāluma.
Kurpretim dažkārt par superpārtiku jeb “superfūdu” (angliski “super-food”) dēvētos avokado, kvinojas sēklas, augu gadu siltumnīcās vai Dienvidu puslodē augušo lapu salātu vietā labāk ēdienkartē tomēr iekļaut nedaudz vietējo zemnieku audzētās gaļas un pārpārēm vietējās produkcijas dārzeņus un augļus (lai cik arī ierobežots būtu to klāsts tik tālu ziemeļos, kur esam mēs).
Starp citu, pārtikušie rietumvalstu pilsētu patērētāji radījuši mākslīgu pieprasījumu pēc kvinojas, kādēļ šī agrāk lētā pamatbarība galvenokārt Andu kalnu iedzīvotāju uzturā kļuvusi pašiem vietējiem par dārgu bet zemes izpērk lielas lauksaimniecības kompānijas. Agrākie zemnieki šķiras no saviem laukiem, sadala naudu starp ģimenes locekļiem un īsā laikā kļūst par nabadzīgiem piepilsētu graustu rajonu iemītniekiem. Bet bagātīgu laistīšanu prasošais avokado vietumis radījis īstu ekoloģisku katastrofu.
Tiesa, tā nebūt nav pirmā reize, kad Dienvidu puslode apmierina Eiropas un Ziemeļamerikas pārtikas modes radītu pieprasījumu, rezultātā radot nelīdzsvarotas un nediversificētas ekonomikas struktūru ar lielu korupcijas un sarunātu lēmumu risku. Savulaik ekoloģiskās katastrofas un pat cilvēku nāvi pārstrādāšanās un nežēlīgas attieksmes dēļ radīja kaučuka vākšana un plantācijas, cukurniedru, banānu, kafijas un kakao ieguve. Šīs agrāko laiku koloniālisma rētas nav sadzijušas vēl arvien. Tā nav nejaušība, ka daudzās agrāk koloniālajās valstīs valda milzīgu apmēru korupcija, vara un nauda atrodas nelielas elites rokās ar lielu nabadzību un nekādām nākotnes izredzēm lielajam iedzīvotāju vairumam. Starp citu, mēs šīs sekas pat redzam ekonomisko bēgļu veidā, kas, tēlaini izsakoties, palaikam pieklauvē arī pie mūsu durvīm vai arī uzkavējas ar dzeloņstieplēm norobežotā telpā uz robežas ar Baltkrieviju.
Sekas redzamas arī Latvijas laukos
Taču ir arī citas sekas, kas redzamas, izbraucot no Rīgas robežām, aprunājoties ar lauku iedzīvotājiem un ieklausoties lauku sociologos – mainās arī mūsu lauksaimniecības struktūra un apdzīvotība. No vienas puses, arvien lielākas saimniecības ar šauru specializāciju, augsti tehnoloģisku ražošanas procesu ar minimālu darbaroku iesaisti. No otras puses, arvien vienveidīgāka vietējā produkcija, kas turklāt bieži dodas eksportā uz tālākiem tirgiem (spilgts piemērs ir graudkopības nozare Latvijā), kamēr veikalos rindojas desmitiem un simtiem importa preču ikdienas pārtikas grozā. Ja šādi vienmēr būtu bijis arī Itālijā un Francijā, tad nebūtu nedz viņu izslavēto sieru, nedz vīnu, nedz eļļu un dažādu gaļas izstrādājumu daudzveidības. Kaut gan arī tā tiek zaudēta. Francijā jau runā par īpašu politiku, lai nepazaudētu oriģinālās sieru šķirnes un citu produkciju, kuras avots vairākās paaudzēs ir vietējo zemnieku saimniecības.
Kaut gan pašreizējais stāvoklis lauksaimnieciskajā ražošanā ļauj veidoties arī ļoti turīgiem uzņēmējiem – kāds transporta nozares uzņēmējs stāstīja, ka viņa klienti – lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji – piebraukuši ar jaunāko “Lexus” auto (19. gs. beigās šādus latviešu saimniekus dēvēja par lauku baroniem vai barūnām, sk., piem., A. Deglava triloģiju “Rīga”), tomēr vienlaikus lauku vide kopumā kļūst arvien mazāk pievilcīga, cilvēku skaits samazinās, līdz kamēr jāslēdz arī vietējā skola, pasts; uz lielāku centru jāpārceļ administrācija, bet ģimenes ārsta vietā degunu tādā vietā pabāž labi ja ārsta palīgs. Šajā ziņā mediji nereti izkropļo skatu, stāstot par vienu vai otru lauku māju atdzimšanu, aizmirstot pateikt, ka agrāk ražojoša saimniecība pārvērsta turīgo pilsētnieku lauku īpašumā, kur dzīvība tikai vasarā (vai kovida mājsēdes laikā). Nedz vietējo tirgu, nedz ciema drēbi tas neatdzīvina.
Salāti un vegānisms – ir tikai viens pavisam neliels un izolēts piemērs tam, cik daudz satura nodzēš banalitāte, kas, kā jau ar tām nereti mēdz būt, visbiežāk nav pat ļauni domāta. Vienkārši šķita stilīgi un atbilstīgi laikam. Bet vārdi jau nav “tikai” vārdi, tie ir kā vilciena vagoni, kuriem nebūtu jābrauc tukšiem. Kad diskusija pārstāj būt banāla un kļūst jēgpilna, tās gaitā notiek svarīga viedokļu apmaiņa un kļūst iespējama svarīgu mērķu uzstādīšana un sasniegšana.
