Anda Līce: Kaut arī līdz kara beigām vēl varbūt ir tālu, mazo uzvaru garša atjauno cerību 38
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daudziem tas šodien varbūt vēl nav galvenais jautājums, jo tagad svarīgākais ir uzvarēt agresoru. Pēc kara beigām pirmajā brīdī ir milzīgs uzvaras prieks, pēc tam, kad sākas līdzenuma grūtības, prieks noplok kā šampanieša putas. Tāpēc ir regulāri jāatgādina pašiem sev savu varoņu vārdi un par kādu cenu iegūts miers, katrā tautā tam kalpo attiecīgā laika varoņi, piemiņas datumi, piemiņas vietas un vēstures liecības.
Ukrainā tagad, pēc Hersonas atbrīvošanas, šāds datums būs 11. novembris. Zīmīgi, ka šis notikums iekrita mūsu Lāčplēša dienā, un mēs to varējām svinēt kopā ar Latvijā dzīvojošajiem ukraiņiem. Kaut arī līdz kara beigām vēl varbūt ir tālu, mazo uzvaru garša atjauno cerību un dod jaunu spēku.
Redzot, kā hersonieši sagaidīja ukraiņu karavīrus, nebija iespējams novaldīt prieka asaras. Atgūtās neatkarības trīsdesmit gados mums tās jau bija aizmirsušās. Ir jābeidz brīnīties, kāpēc ne vienu vien jaunieti šādi datumi atstāj vienaldzīgu – paaudzēm mainoties, pieredze aiziet kopā ar tām, atmiņas izbalo, un veidojas tā saucamie baltie vēstures plankumi.
Gādāt, lai vēsturiskā atmiņa nepārtrūkst, ir valsts pastāvēšanas un tās drošības jautājums un viens no grūtākajiem ģimenes un skolas uzdevumiem. Ar to diemžēl netiek galā nedz viena, nedz otra. Skola zaudē laiku un paaudzes, turpinot neauglīgās izglītības reformas. Tas liecina, ka mēs nezinām vēsturi.
“Kā būs pēc tam?” tā šodien jautā gaišākie prāti visā pasaulē, jo vairs nebūs, kā bija. Pēc lielajiem vulkānu izvirdumiem un zemestrīcēm pirmā mainās pasaules ģeogrāfiskā karte – pazūd vai rodas jauni kalni un ezeri, pēc tam pārmainās klimats, augu un dzīvnieku valsts.
Ukrainas kaujas laukos šodien notiek demokrātijas un totalitārisma karš, kurā jau ir iesaistījusies visa pasaule. Šī sadursme bija neizbēgama. Demokrātija ar visām savām nepilnībām, kuras tagad mēs zinām, globālajā pasaulē ir labākais sadzīvošanas modelis, to var pastāvīgi atjaunināt, vispirms jau atbrīvojoties no korupcijas.
Saprotams, ja sabiedrība to patiešām vēlas un pieprasa. Ukraiņu filozofs Andrejs Baumeisters uzskata, ka pēc kara beigām Ukrainai vispirms būs jācīnās par cilvēkiem – lai viņi negribētu pamest valsti, bet tie, kas pametuši, vēlētos atgriezties. Ka ir bīstami veidot slēgtu – vienas kultūras, vienas domāšanas – sabiedrību, jo tādā sabiedrībā nevalda radoša atmosfēra. Vai šis nav arī mūsu jautājums?
