Uldis Šmits: Kā būs ar diviem procentiem? 4
Iespējams, aizsardzības nozarei būtu labāk, ja izšķirošās diskusijas par valsts budžetu noritētu pēc novembra svētkiem. Politiķi tad varbūt vēl atrastos zināma patriotiska pacēluma iespaidā, atcerētos 11. novembra krastmalā notikušo militāro parādi un mūsu augstāko amatpersonu svinīgās runas. Piemēram, Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas neapstrīdamo secinājumu, ka “nepieciešamība palielināt ieguldījumu valsts drošībā, tai skaitā kiberdrošībā, nav vis rītdienas vai parītdienas, bet jau šodienas jautājums”.
Tomēr īsi pirms svētkiem Saeimas galīgajā lasījumā pieņemtais budžets un arī likums “par vidējā termiņa budžeta ietvaru”, kas iezīmē perspektīvas dažus gadus uz priekšu, nekādi neliecina, ka Latvija tuvinās valsts aizsardzības koncepcijā noteiktajam – piešķirt aizsardzībai finansējumu divu procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta. To Latvija apņēmās, stājoties NATO. Pagaidām saistību izpilde ir atlikta līdz 2020. gadam, bet neizskatās, ka šis mērķis tiks sasniegts. Protams, vairākas Eiropas valstis rīkojas tāpat, un militārie budžeti gandrīz visur Eiropā krīzes dēļ ir apcirpti, taču tā nav Latvijas situācija. Tiesa, ministrs Artis Pabriks diskusijās ārvalstīs apgalvo, ka mēs savu aizsardzībai trūcīgi atvēlēto naudu tērējam ļoti lietderīgi, tāpēc “Latvijas armijai nav “tauku slāņa”, ir palikuši tikai muskuļi” un ka reformas tomēr turpinās. Tajā pašā laikā ir nojaušams zināms rūgtums, kad viņš pašmāju politiskajās auditorijās izklāsta mūsu atpalicību no Igaunijas, kura pamanās aizsardzībai atlicināt par simt sešdesmit miljoniem eiro vairāk nekā Latvija (2014. gadā pavisam plānojam ieguldīt šajā jomā 225,68 miljonus). Savukārt premjers Valdis Dombrovskis nesen intervijā “Latvijas Avīzei”, atsaucoties uz Pārresoru koordinācijas centra pētījumu, izteicās, ka sabiedrība un arī mediji “itin negatīvi” uztverot ar aizsardzības lietām saistīto izdevumu ierindošanu “prioritāšu saraksta augšgalā”. Bet, ja gribam kādreiz sasniegt minēto rādītāju – 2% no IKP, tad aizsardzībai būtu jākļūst par vienu no prioritātēm.
Ar uzstādījumu, ka armijai jādod pietiekami daudz naudas, vēlētājus šodien īpaši nepiesaistīsi. Varbūt tāpēc Latvijas partijas, ieskaitot t.s. latviskās, pārāk nenopūlas ar skaidrošanu, ka ieguldījums valsts aizsardzībā ir arī ieguldījums ārlietās. Vai ka tas var piesaistīt investīcijas vēl citās jomās, radīt darba vietas un kalpot moderno tehnoloģiju attīstībai. Patiesībā pilsoņi gluži labi izprot valsts aizsardzības un drošības jautājumu nozīmīgumu. Šaubas drīzāk ir par politiķu ieinteresētību un spēju tos risināt.
