Kā Brigita Krūmiņa Japānā kabuki neredzēja 0
– Jā, Pūk! – vai atceraties Sivēna balsi multiplikācijas filmā “Vinnijs Pūks”, ko latviski ieskaņoja Rīgas kinostudijā? Vai atceraties skaistu, figūrīgu dāmu zīda kleitā, kas Streiča filmā “Teātris” dejo tango restorānā (un efektīgi darbojas epizodēs arī citās Rīgas kinostudijas filmās)? Jā, tā ir BRIGITA KRŪMIŅA – režisore, scenāriste, pedagoģe, fotogrāfe, japāņu valodas un kultūras skolas “Gengo” vadītāja, japāņu- latviešu vārdnīcas sastādītāja. Kāpēc to visu pieminu? Tāpēc, ka aizrautība ar Japānas kultūru viņu kārtējo reizi aizveda uz Japānu. Taču tur notika kaut kas ārkārtējs – Brigita piedzīvoja savu otro dzimšanas dienu, bet to izturēt palīdzēja viņas daudzie talanti un draugi. Brigitas stāsts.
Jau kādus divdesmit gadus sapņoju nokļūt uz klasiskā japāņu teātra – kabuki izrādēm Šikoku salā. Biļetes uz šo teātri dabūt ir tikpat kā neiespējami. Ko tikai visu es un mans audzēknis Viktors, kurš jau divdesmit gadus dzīvo Japānā un raksta doktora darbu, neizdomājām, lai tiktu pie biļetēm, bet nekā. Un beidzot šopavasar biļetes rokā! Protams, jābrauc! Izbraukšanas dienā Rīgas kinostudijas kolēģis, arī Viktors, atnāk mani iesēdināt mašīnā, lai dotos uz lidostu, un saka – tu neizskaties labi, nebrauc!
Pirms tam rīkoju haiku konkursu bērniem, tur žūrijā bija Misiņa bibliotēkas direktore Venta Kocere, multfilmu režisore Roze Stiebra, rakstnieks Juris Zvirgzdiņš. Pēc konkursa skatos bildes – johaidī! Viņi visi izskatās pēc cilvēkiem, bet man ģīmis asfalta pelēks. Labi, dzīvošu ar šādu ģīmi, nodomāju, galu galā kabuki teātra aktieriem ir vēl baltākas sejas. Un Viktoram, kurš mani negrib laist uz Japānu, saku – liecies mierā! Ja es neredzēšu kabuki ar biļetēm, ko dabūju ar milzu grūtībām, turklāt manā mīļajā Šikoku salā, kur pati esmu uzstājusies un dzejoļus lasījusi, tad dzīvot nav vērts! Turklāt savu dzīvību uz ceļošanas laiku esmu apdrošinājusi par 84 eiro! Un tas, kā vēlāk izrādījās, bija prātīgi darīts.
Vārdu sakot, ierodos Japānā, jūtos ļoti labi. Latvijas vēstniecībā, kur strādā brīnišķīgs vēstnieks Normunds Penke ar sievu arhitekti Daci Penki, atdodu bērnu darbus – haiku. Pēc tam ātri vien dodos uz savu iecienītāko suši ēstuvi. Uzēdu zušus un nāku atpakaļ. Uz vēstniecību ved augstas kāpnes. Esmu uznākusi augšā, bet neko sliktu vēl nejūtu. Man ir uzklāta gulta un dodos gulēt, vienīgais, ko redzu pa logu – raupjš plūmes stumbrs un violets plūmes ziediņš. Nodomāju – tas jānofotografē. Nākamajā dienā ar Viktoru, manu bijušo Japānas skolas audzēkni, bijām sarunājuši braukt uz grāmatu tirgu. Japānā līdzās kabuki man ir vēl otra aizraušanās – senās grāmatas. Grāmatu pārdevējiem patīk, ka es tur nāku un runājos, un atvedu viņiem no Latvijas ko garšīgu. Es tur jūtos labi, jo tur ir tādi izdevumi! Lai dotos uz grāmatu tirgu, man ir jāceļas augšā. Mēģinu piecelties un… nevaru! Viktors beidzot mani pieceļ sēdus un jautā, kas par lietu. Es saku – viss kārtībā, bliežam uz grāmatu tirgu! Viņš atbild – nekādas grāmatas, bliežam uz poliklīniku! Vēstnieka kundze Dace mūs mierina, ka pirmo izrādi izlaidīsim, un gan jau, ja viss būs labi, varēsim braukt uz otro. Viltīgā, viņa jau zināja, ka es nekur netikšu! Vēstnieks uz mani bargi paskatās, izsauc ātro palīdzību, un šie mani ved prom. Bet smieklīgākais – nekad japāniski nebiju redzējusi uzrakstu “Reanimācija”. Tā nu mani tur ieved. Vienā brīdī dzirdu, dakteri secina – nu, neko. Es saku – kā tad, uztaisa mani par kosmisko kuģi un tagad laidīs gaisā, vai ne? Un pēkšņi atskan sievietes balss: re, viņa joko, tad jau vēl dzīva! Un iepļaukā man seju, lai pārbaudītu. Piecas dienas dakteri ar mani ņēmās. Piecas dienas Viktors bija reanimācijā man blakus, ja gadījumā pasaku kādu vārdu, ko ārsti nesaprot. Pēc tam pārējās trīsdesmit piecas viņš nāca pie manis uz slimnīcu, kad vien varēja. Jau pašā sākumā nolēmu – ja reiz netiku uz teātri, vērošu, kas notiek Japānā parastā valsts slimnīcā – attiecības starp cilvēkiem, darbu un tā organizāciju, manieres, kas ieaudzinātas. Un es vienkārši kaifoju. Man bija divas medmāsas ar augstāko izglītību. Viņas bija tik draudzīgas, garāmejot pakutināja manu kāju lakotos nagus, tink, tink, tink! Viņām kabatā allaž bija paslēpts kaut kas jauks. Man viņām arī. Ja naktī vai agri no rīta nāca likt sistēmu, viņas tā maigi pieskārās ar roku. Dakteris Saito gribēja ar mani braukt no slimnīcas uz kabuki. Dzirdēju, kā viņš koridorā saka kolēģiem – ja viss būs labi, es ar viņu aizbraukšu uz to teātri, lai taču viņa reiz noskatās, tad viņai kļūs labāk. Bet dakterim atveda vēl četras tādas kukažiņas. Pa kuru laiku? Tās bija fantastiskas tantes, tādi tipāži, par katru varētu rakstīt garus gabalus. Es viņas fotografēju. Piemēram, Tomita – maziņa, maziņa, svēra 34 kilogramus, bet neko negribēja ēst. Medbrālis viņai piedraudēja – ja neēdīsi, kļūsi kā lineāls. Viņa bija ar mieru, lai tikai nav jāēd. Ārsti visādi pūlējās, lai uzturētu veco sieviņu pie dzīvības. Kad pēc kāda laika mūsu sūtnis jautāja, kā slimnīcā jūtos, teicu, ka man radies iespaids – šeit katrs japānis ir svarīgs, ka tikai viņš ilgāk nodzīvotu. Japānas slimnīcā bija tāda cilvēcības atmosfēra, kādu sen nebiju baudījusi. Tomēr, kā jau visās slimnīcās, arī tur bija garlaicīgi. Vakarā slimnīcas radio spēlēja tādus vieglus blūzus, fokstrotus. Izeju no palātas un soļoju fokstrota ritmā uz koridora otru galu – solis, solis, pagrozu dibenu, pagriežos un… aiz manis sastājušies kādi divpadsmit veci onkulīši un tantītes ar brillītēm, pidžamiņās, kusdami aiz laimes. Es viņiem saku – tagad griežamies apkārt un ejam uz otru pusi. Pēkšņi skatos – stāv mūsu galvenais ārsts ar visu savu svītu un saka – redz, cik labi, balerīna, tieši nāku tev asintiņas ņemt! Viņš zināja, ka es šausmīgi baidos no visādām injekcijām un asiņu ņemšanām. Viņš iegāzās pie manis gultā, piespieda manas rokas, kājas, kas varētu spirināties. Un es varēju vienīgi vaimanāt – vai, kā sāp, vai, kā sāp, šauuusmas, asinssūcējs! Kopš tās reizes dakteris mani sauca par balerīnu, bet es viņu par asinssūcēju. Pēc mēneša šķiršanās bija bēdīga, jo bijām ļoti sadraudzējušies un japāņiem netipiski apskāvāmies ar dakteriem un māsiņām.
Atceļā lidoju ar “Finair”. Tik tiešām finieris, kā tautā šīs lidmašīnas pareizi dēvē. Pat biznesa klasē sēžot, ceļgali un sāni man bija zili. Kā tur lido, teiksim, mūsu dūšīgais aizsardzības ministrs vai Valsts prezidents?
Uz Rīgas lidostu man pretim bija izsaukta ātrās palīdzības brigāde, kas nogādāja mājās un jautāja, kas mani nesīs uz trešo stāvu. Teicu – nu, kā – kas? Putniņi, kaķīši!
Pēc reanimācijas – manas otrās dzimšanas dienas 17. aprīlī Japānā, man ir mainījies raksturs. Brīnos par cilvēkiem, kas uzvedas kā idioti, jo tam vairs nav laika. Pamostos, un man ir skaidrs, ko visu dienu darīšu, kā izturēšos pret cilvēkiem un dzīvi.
