Kā brauksim uz “brīvu tirgu” 2
Jāpamēģina laikam to tehnisko apskašu diskusiju noapaļot. Nomierināties un braukt tālāk. Ar labiem un drošiem auto.
Konkurences padome problēmas izpētē ieguldījusi patiešām lielu darbu. Viņu “Tirgus uzraudzības noslēguma ziņojums” (atrodams internetā) aizņem veselas 68 lappuses (pielikumus neskaitot), turklāt ietver visdažādākās atsauces un “linkus”, kuru apjoms ir vēl daudzkārt lielāks. Varens sacerējums, kuru šajā steidzīgajā pasaulē diemžēl izlasīs tikai nedaudzi profesionāļi.
Es pacentos. Plašāku redzējumu ieguvu. Bet tūlīt teikšu, kas šajā bagātībā atbaida.
Šaubīgi argumenti
Vairākas neprecizitātes, tendencioza interpretācija. Par pakalpojuma pieejamību Rīgā, piemēram. Nu nedrīkst sabērt vienā čupā lielas un mazas apskates stacijas un aritmētiski sadalīt tām visus auto. Mūsu pilsētas vienīgā apskates stacija ir tik jaudīga kā desmit vai vēl vairāk KP globālajā aritmētikā ieskaitītās. Tā dienā spēj apkalpot vairāk nekā 1000 auto. Tātad vismaz 250 gada darbdienās ne mazāk kā 250 000, kas ir gandrīz pietiekami. Rindas nebūt nav baigi garas un neērtas, ja vien negadās laika izvēles neveiksme. Ja gadās – neviens taču neliedz braukt prom un atgriezties veiksmīgāk. Nevienam rīdziniekam līdz Antenas ielai nav daudz tālāk par kilometriem 15, kas konkrētā gada nobraukumu būtiski nepalielina.
Otra sadaļa, kas liek smīnēt, ir par pakalpojuma cenu. Matu skaldīšana. Kāda būtiska nozīme ir plus vai mīnus pieciem eiro gadā, ja viss autoprieks šajā periodā izmaksā vairākus tūkstošus? Principiāla? Konkurence cenu samazinās? Gaidi ar maisu… Nu nemēdz taču prece mazā bodītē būt lētāka kā “Rimi”.
Apskate servisā?
Vilinoši. Bet – pat tas pats KP pētījums liecina, ka nemaz tik izplatīts šāds kontroles veids Eiropā nav. Decentralizēta “test-and-repair” sistēma (sastāv no liela skaita, bet samērā maza apjoma pilna servisa stacijām, kas veic gan transportlīdzekļu testēšanu, gan remontdarbus; valsts nodarbojas tikai ar tirgus dalībnieku akreditāciju un uzraudzību) faktiski darbojas tikai Nīderlandē un Igaunijā. Visur citur ir vai nu Latvijas centralizētajai kontroles sistēmai līdzīgas, vai dažādi “hibrīda” modeļi, kas cenšas vairāk vai mazāk kontroli no remonta tomēr nodalīt. Vācijā, piemēram, noteiktos laikos uzaicinot uz remonta staciju neitrālu kontroles inspektoru (valsts ierēdni).
Kā vajadzētu Latvijā? Tradicionāli aptaujāju mūsu tuvākos ekspertus – “Gada auto” žūrijas biedrus. Viedokļi spuraini. No kategoriski esošo sistēmu aizstāvošiem un vien detaļās uzlabot gribošiem (Linda Rumka, žurnāliste, Oskars Irbītis, tieslietu eksperts, Boriss Sebjakins, žurnālists) līdz servisu plašākas tiesības, kompetenci un objektivitāti aizstāvošiem (Ivars Caune, Uldis Rolis un Raimonds Volonts – servisu īpašnieki). Pa vidu pustoņi. Roberts Jansons (TV “Tavs auto”) pieļautu apskates servisos automobiļiem, kas jauni pirkti Latvijā un vēl ir garantijas laikā, Uldis Hmieļevskis (Liepājas SEZ) domā, ka apskates ir iespējamas īpaši akreditētos servisos, bet obligāti papildināmas ar regulārām pārbaudēm uz ceļa, kādas jau tagad reižu reizēm veic CSDD. Raitis Mazjānis (“Rīgas satik-sme”) atgādina, ka, saskaņojot procesu ar CSDD, jau tagad ir iespējamas un notiek tehniskās apskates pašā transporta uzņēmumā. Ilggadējs autotirdzniecības un remonta profesionālis Agris Staņēvičs atceras, ka autorizētie dīleru servisi jau sen bijuši gatavi šāda pakalpojuma sniegšanai, taču nav uzklausīti. Bet uzņēmējs Juris Petuhovs apskatītes un uzlīmītes vispār sauc par smieklīgu formalitāti un lieku resursu šķiešanu. Labs, normāls auto īpašnieks savus ratus uzturot labā kārtībā neatkarīgi no kontrolēm un represijām…
Lasītājs ierosina
Šā vai tā – pateicoties KP grūdienam, “tirgus atvēršana” šajā jomā ir sākusies. Tā nebūs ne ātra, ne vienkārša. Un ļoti gribētos, lai apspriežamo risinājumu skaitā būtu kāds ļoti vienkāršs variants, kurš izpeldēja (patiess pārsteigums un prieks) no interneta anonīmo komentāru parasti visai duļķainajām dzīlēm.
Esošo apskates staciju slodzi un pakalpojuma cenu gandrīz dubulto atkārtotās apskates. Saņemu, piemēram, trīs konkrētus aizrādījumus un atļauju kustēties vēl mēnesi, lai tos novērstu. Kustos arī – pa detaļu bodēm vai servisiņiem, tad atpakaļ uz Antenas ielu, kur saņemu uzlīmi. Šajā procesā nu tiešām tiek nelietderīgi tērēts laiks un nauda. Te nu tiešām var rasties aizdomas par pašreizējo apskates veicēju tīšu “otrreizējo klientu” un papildu peļņas veidošanu.
Bet vai nevarētu tā – “slimības lapu” saņēmis, nobildēju to un nosūtu savam servisam. Tas sagatavo nepieciešamās detaļas un nosaka vizītes laiku. Izārstēts nevis braucu vēlreiz uz formālu pārbaudi, bet mans serviss (akreditēts, bet vieglākā formā, nekā būtu vajadzīgs pilna apskates procesa veikšanai) sūta veiktā remonta apstiprinājumu uz CSDD datu bāzi, kurā tā kalpo par pamatu veiksmīgas apskates fakta fiksēšanai. Ja nepieciešams – var darbu veicējam prasīt detaļu iegādes dokumentus, tā uzlabojot nodokļu iekasēšanu. Uzlīmi varu saņemt pa pastu. Vai varbūt tā tiešām nemaz nav vajadzīga – kontrolēs uz ceļa taču arī tiek lietoti datori un internets…
