Lai apdzītu smago uz šosejas, vajadzīgs puskilometrs tukšuma pretējā joslā 70
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā pa Latvijas ceļiem braucam šodien, to zina katrs. Ļoti dažādos ātrumos, ļoti dažādi tulkojot satiksmes noteikumus un vēl dažādāk izturoties pret lielākiem vai mazākiem to pārkāpumiem. Un lasām par avārijām vai pat iekuļamies tādās paši. Slikti. Kur izeja?
Jāsaka godīgi – pat nu jau gadu desmitiem šo problēmu pētījis un aprakstījis, kategorisku programmu piedāvāt nevaru. Tādēļ turpmāk teikto lūdzu nemēģināt izmantot kā universālu recepti.
Pašiem vien nāksies mācīties izdzīvot ar visām kaitēm, bet tikai un vienīgi par diezgan jau veca, daudz pieredzējuša stūrētāja “improvizāciju par tēmu”.
Ievērojam burtiski
Ja nu tomēr mēs visi pamēģinātu vienkāršāko paņēmienu, uz kuru turklāt spiež policija un CSDD, mediju stāsti par traģēdijām, gluži cilvēciska vēlme būt labam un neiekulties nekādās nepatikšanās. Ne juridiskās, ne fiziskās. Pamēģināsim beidzot ievērot CSN punktuāli un pedantiski! Skat, kas no tā iznāk…
Pa diezgan šauru (platu mums maz) šoseju brauc smagais. Un brauc tieši tik ātri, cik viņš to drīkst darīt (brīnumi!) – 80 km/h. Šim ar man atļautajiem 90 km/h tuvojos es un iekārtojos aizmugurē ar drošu distanci, kura pēc autoskolās mācītās aritmētikas būtu 40 m, bet kura noteikumos tomēr nav atrunāta precīzi, un tādēļ drīkstu to improvizējot samazināt līdz 30, 20 varbūt pat 10 metriem.
Gaidu tukšumu pretimbraucošo plūsmā. Cik lielu tukšumu man vajag? Pretējā joslā būs jāpavada laiks, kas nepieciešams, lai lēno apsteigtu vismaz par 30 metriem.
Mans ātruma pārsvars, nepārkāpjot atļautos 90, būs tikai un vienīgi nepilni trīs metri sekundē. Tātad 10 sekundes. Vismaz. Bet ja pretī kāds brauc ar tiem pašiem 90, mūsu abu tuvošanās ātrums būs 50 m/s. Vajadzīgs puskilometrs tukšuma…
Bet tādu tukšumu gandrīz nav. Piektdienu novakarēs, brīvdienās, vasaras jaukajā saulē – nav nemaz.
Kas man atliek (noteikumus šodien nepārkāpju nemaz, ne par mata tiesu!)? Iekārtoties astē.
Drīz aste smagajam izaug, aiz manis būs vēl daži tādi paši pieklājīgie, godīgie (bailīgie?), un tam trešajam, lai no kolonnas tiktu ārā, jau “jānokož” nevis 30, bet 150 metri. Neiespējami. Ja vien…
Nē! Nepārkāpsim! Brauksim rātnā rindiņā ar ātrumu, kādu Dievs devis lēnākajai kompānijas sastāvdaļai. Tas būs droši.
Kuģis pilnīgā drošībā ir vienīgi tad, ja tas pietauvots ostā. Bet, neba nu šādam mērķim tas būvēts.
Un kaut kā nevaru noticēt, ka tāda ir mūsu nākotnes braukšana uz Ventspili. Bezpersoniska un vienveidīga konveijera plūsma vismaz trīs stundu garumā…
Pārkāpjam “nebūtiski”?
Tā pati bildīte rāda, ka, uz pavisam īsu mirkli paātrinoties līdz 110, enerģiski, droši paātrinoties ar visu jaudu, ko mums devusi modernā autobūve (nekādu piekto pārnesumu, ceturto vismaz vai pat trešo!), es iegūstu pārsvaru nevis 3, bet 9 m/s, un varu veikt apdzīšanu dažās sekundēs un pavisam nelielā plūsmas spraudziņā.
Tā dara (to māk izdarīt) daudzi. Manuprāt, labs risinājums. Tiesa, mirkli tu formāli esi “ārpus likuma”, un nez vai kaut kur Eiropā likumdevēji būs tik drosmīgi, lai šādu manevru legalizētu.
Citu ceļu iet daudzu valstu satiksmes uzraugi. Par šādiem (korekti veiktiem) manevriem ārpus apdzīvotām vietām vienkārši nesoda. Starp citu, kaut ko līdzīgu mana arī pie mums.
Labi. “Augoni” uz ceļa neizveidoju. Bet tas jau nenozīmē, ka to neradīs citi.
Tie, kuri nemāk ne lēmumus pieņemt, ne braukt aktīvi, tie, kuri situācijas novērtēšanas vietā visu uzmanību koncentrē tikai un vienīgi uz spidometra bultiņu – ka tik tā par mata tiesu nepārkāptu maģisko 90.
Un visvairāk tie, kuri ielien apdzenamajam pakaļā un no turienes neredz neko, tomēr nespēj nomierināties un atmest domu par apdzīšanu, bet nervozi dīdās, staipa kaklus un kā dziļi personisku apvainojumu uztver jebkuru kolēģu mēģinājumu tikt atpakaļ pie ātruma ap 90. Viņi ne tikai “neēd” paši, bet neļauj to darīt citiem, neatstāj vietiņu, kurā pirms kārtējā lēcieniņa iekārtoties citam, spēcīgākam.
Un aste smagajam izaug. Un es vairs nevaru tikt no tās gala ārā bez paātrinājuma, kas nekādi neiekļaujas vērtējumā “nebūtisks pārkāpums”.
“Panesās”…
Un tad “panesas”… Ja aukstasinīgus, enerģiskus, bet prāta limitētus manevrus varam uzskatīt par plūsmas drošībai nekaitīgiem un tās kopējo ātrumu palielinošiem, tad azartu, zirgspēku demonstrēšanu, pie kā šī burzīšanās noved morāli trūcīgākos, nākotnē redzēt gan negribētos.
Kādi tur 110 vai 120 apdzenot. Tik tālu daudzviet pieaudzis plūsmas vidējais ātrums, kas labos ceļa un laika apstākļos, ar labiem auto pat uz diezgan slikta ceļa pats par sevi vēl nebūtu nekas briesmīgs.
Bet arī te daudziem gribas lēnākajos sastrēgumos iesāktos kariņus un “meistarības” demonstrējumus turpināt. Līdz klajai un acīmredzamai plānprātībai.
Lieliskas ainiņas šausmu filmai “Psihopāts pie stūres”…
Kā tad īsti brauksim tuvākajā (jo tālajā mums būšot ātrgaitas ceļi, kur “izlaist tvaiku”) nākotnē?
Man ir sava recepte. Jums katram jāraksta sava. Jo vispārēju satiksmes noteikumu zināšanu un ievērošanu nez vai varam sagaidīt. Policijas kontroles un prevencijas spēki ir niecīgi. Stacionāro fotoradaru izvietojums visiem zināms, un to iedarbība lokāla.
Neko vairāk, šķiet, nedos arī ilgi solītās vidējā ātruma kontroles zonas. Pašiem vien nāksies mācīties izdzīvot.
