Prioritātes, alternatīvas un labais piemērs 2
„Mūsdienās, kad pieaugušajiem ir tik daudz iespēju, būtiski izvērtēt, kas ir svarīgāks, jo nav iespējams paspēt visu – brīnišķīgi pagatavot maltīti, sakopt māju, labi izdarīt darbu un papildu kursos apgūt jaunu valodu. Bērns no vecākiem paņems ne jau konkrētās izvēles, bet attieksmi pret darāmo. Attieksme ir tā, kas garantē panākumus, vienalga, kādu aktivitāšu jomu bērns izraudzīsies, ļaujot viņam izvēlēties, kas ir darbības prioritāte. Tāpat jāuzsver, ka vecākiem nolieguma vai aizlieguma vietā jāprot piedāvāt alternatīvas. Bieži dzirdēts: bērns sēž tikai pie datora vai TV. Kādi ir rīcības modeļi šajā situācijā? Pilnīgs aizliegums, liekot pārtraukt iesākto un nepiedāvājot neko citu vietā, protams, nestrādās. Arī, norīkojot darīt darbus, kas ir noderīgi vecāku sadzīvē, bet nav interesējoši bērnam, nav cieņpilns pasākums. Labais piemērs – piedāvāt darīt kaut ko kopā,” turpina profesore Ancāne.
„Mūsu dzīves uzdevums ir lēnām, pakāpeniski un stabili apgūt dažādas prasmes un zināšanas, piemēram, prasmi sevi apkopt, aizstāvēt, prasmi mācīties un vēlmi to darīt, kā arī prasmi veidot ilgtermiņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Šīs lietas veselā ģimenē bērns automātiski paņem no vecākiem. Savukārt, ja pieaugušajiem pašiem šo prasmju nav, ir bezcerīgi un aplami iedomāties, ka kāds varēs to savos bērnos „ieaudzināt”. Ir iespēja piespiest ar varu bērnu izlikties, ka viņš grib mācīties, bet, ja pašam vecākam nebūs zinātkāras attieksmes pret pasauli, tad to prasīt no bērna pēc būtības nav iespējams,” uzskata profesore.
„Aizmirstiet par bērnu „pienākumiem”! Bērnam vienīgā nepieciešamība ir, lai vecāki justos priecīgi, ar dzīvi apmierināti un darbīgi. Dzīvojiet tā, izbaudiet dzīvi, lietas, attiecības, ēdienu, mākslu, izdzīvojiet problēmu pārvarēšanas grūtos brīžus un tiem sekojošos gan gandarījuma, gan bēdu momentus. Un bērni darīs to pašu – sirsnīgi dzīvos un atspoguļos jūsu dzīves dzīvošanas prasmi,” rezumē profesore Gunta Ancāne.
