Kā bērnam var palīdzēt osteopāts 0
Osteopātija no mazpazīstamas alternatīvas metodes pārtop populārā medicīnas virzienā. Aizvien biežāk ģimenes ārsti, neirologi, okulisti, ginekologi, vecmātes un arī pediatri pacientiem iesaka vērsties tieši pie osteopāta, lai iespējami saudzīgi ārstētu radušās kaites. Maiga aprūpe īpaši nepieciešama trauslajiem zīdainīšiem un bērniem.
Osteopātijā ķermeni skata kā kopumu, integrētu sistēmu, teic osteopāte Anda Polna. Svarīgi, kā cilvēks tajā jūtas, kā iekļaujas ikdienas un darba vidē. Ja ikdiena ir piesātināta sliktiem notikumiem, nervu sistēma saņem šo negatīvo informāciju, rodas nomāktība, kas atspoguļojas cilvēka sejā, izskatā, uzvedībā, stājā, kustībās. Viss uzskaitītais ir osteopāta galvenais informācijas avots. “Vēroju jau to, kā pacients ienāk pa durvīm. Tad vērtēju, kā viņš apsēžas, kādu pozu ieņem. Šīs nepiespiestās darbības nereti ir vissvarīgākā informācija,” stāsta ārste.
Svarīgs katrs posms
A. Polna ārstē gan pieaugušos, gan bērnus, bet lielākoties darbojas ar mazākajiem pacientiem. Bērna attīstībā ir vairāki nozīmīgi posmi, un katram no tiem ir savas fizioloģiskās īpatnības. “Man ir svarīgi redzēt zīdaini visos atslēgas attīstības posmos: kad viņš sāk velties, rāpot, sēdēt un staigāt. Šajā laikā bērns sāk ķermeni turēt vertikāli, un jāvēro, kā viņš pielāgojas gravitācijas spēkam, kāda veidojas gaita,” stāsta osteopāte un norāda, ka līdzsvara traucējumus nereti rada it kā nevainīgi kritieni, traumas, atsišanās pret kādu cietu virsmu. Tāpēc svarīgi pieskatīt bērnu, jo jebkura neveikla kustība var atstāt sekas. Īpaši jāsargā pakauša rajons un seja.
Visbiežāk var novērot, ka jaundzimušie ir raudulīgi, grūti nomierināmi, ir zarnu kolikas, zīšanas, rīšanas vai elpošanas problēmas, asimetriskas gulēšanas pozas, mierīgi guļ tikai mājās. “Dažreiz man parāda fotogrāfiju, kā bērns guļ, un varu jau noteikt, kas par vainu,” teic ārste. Problēmas vēlams novērst pēc iespējas ātrāk. Ja neko nemaina, vēlāk tās mēdz samilzt.
Lai gan zīdainis nevar pateikt, kas viņam sāp, viņš to lieliski parāda. “Katram pacientam jārod individuāla pieeja. Pirmajā vizītē ievācu anamnēzi. Uzdodu jautājumus: kā noritējusi grūtniecība, kā māmiņa jutusies šajā periodā, kādas bijušas slimības, traumas, cik daudz izjutusi stresu, kādas bijušas dzemdības, kā jaundzimušais uzvedies pēc tam. Ja zīdainis ir mierīgs, viņu var noguldīt, bet ir situācijas, kad viņš saraujas kūniņā, atļaujas būt tikai mammas klēpī vai pie krūts. Kad bērns apzinās svešu cilvēku, mēdz vairāk bīties. Gada vecums ir robeža, kad bērns kļūst apzinātāks un komunicēt kļūst grūtāk. Jāatrod, ar ko piesaistīt uzmanību, radīt interesi,” stāsta ārste.
