Mirkļi un sajūtas, ko izprotat vien paši 0
Redzēt, kā pieaug mazulis, arvien vairojoties viņa prasmēm un iemaņām, ir brīnišķīga laime, kas vecākus no tiesas satuvina. Brīži, kuros priecājaties par katru jaunāko bērniņa veikumu, ir intīmi un, visticamāk, izprotami un gaidīti vien jums diviem. Šādi “noslēpumi” un kopīgie prieka mirkļi vairo tuvību un mīlestību arī vecāku starpā.
Spēja vienam otru izprast
Nav noslēpums, ka nereti grēkojam un, komunicējot ar mīļoto, atsevišķas lietas uzskatām par pašsaprotamām. Tā rezultātā piemirstam, ka, lai vai kāds varonis arī nebūtu mūsu vīrietis, viņš taču neprot lasīt mūsu domas! Savukārt, ģimenē ienākot mazulim, diskusijas un pārrunas par ikdienas pienākumiem un citiem būtiskiem jautājumiem kļūst krietni biežākas, pārim atklātāk runājot arī par savām izjūtām, vēlmēm un vajadzībām, apgalvo Robinsone.
Ko nozīmē – būt partneriem?
Lai gan, esot ilgstošās attiecībās, viens otru mēdzam dēvēt par partneriem, patiesībā šī vārda izpratni gūstam vien tad, kad ģimenē ienāk mazulis, uzskata terapeite. No ikdienas, kurā, piemēram, no rītiem ceļoties, atlika vien vienoties, kurš pirmais ies dušā, pēc ģimenes pieauguma rīta pirmajā cēlienā, gluži kā komandai, jāpamanās sadalīt jaunos darbus un pienākumus. Šādā situācijā skaidri kļūst redzamas tās partnera īpašības, kas, ideālā gadījumā, viņu no tiesas padara par ābola otro pusīti un atbalstošo plecu, uz ko paļauties un ar ko rēķināties.
Dvēseles radinieks
Lai vai cik mīlošas, harmoniskas un lieliskas nebūtu attiecības, tieši pēc mazuļa ieviestajām ikdienas korekcijām kļūst skaidrs, vai konkrētais cilvēks patiesi ir tā persona, bez kuras dzīve vairs nav iedomājama. Šeit attiecību terapeite min ne tikai aizkustinājumu, kas vecākus pārņem, apzinoties, ka viņu mīlestības rezultātā radīta jauna dzīvība, bet arī attiecībās valdošo komandas garu, kas stiprina dvēseli ikdienā.
Kā apgalvo psihoterapeite Daces Jubase, bērna piedzimšana ir brīnums, īpaši, ja tas ir gaidīts, divu mīlošu cilvēku izlolots bērns. Bet tas ir arī milzīgs pārbaudījums pāra attiecībās. Kad diādiskās attiecībās ienāk trešais, tādu attiecību, kādas bijušas iepriekš, nekad vairs nebūs. Daļā gadījumu tās kļūs stiprākas, nobriedušākas, nekā pirms bērna piedzimšanas.
Pirms bērna ienākšanas ģimenē uzmanība tiek veltīta savam partnerim, tā arī tiek gūta no partnera. Līdzvērtīgās, cieņpilnās attiecībās pastāv princips – dots pret dotu. Diādiskās attiecībās savas vēlmes un vajadzības, kā arī otra vēlmes un vajadzības tiek apmierinātas. Ienākot trešajam, šis “dots pret dotu” izjūk. Zīdainītis ir bezpalīdzīgs, pilnībā atkarīgs no saviem vecākiem. Viņš prasa nedalītu uzmanību un rūpes. Bērns pieprasa tūlītēju savu vajadzību apmierināšanu. Bērna veselīgai attīstībai ir nepieciešama beznosacījuma mīlestība. Vecāki savas vēlmes un vajadzības noliek otrajā plānā. Tieši šī spēja bērna vajadzības likt pirmajā vietā nosaka to, cik pāris būs labi vecāki. Vecāki savam bērnam dod vairāk nekā viens otram.
Piedzimstot bērnam, pārim ir jāspēj ieņemt un pieņemt jaunā – vecāku – loma. Bieži pāri ir radījuši ilūziju, ka bērniņa piedzimšana īpaši neko nemainīs dzīves ikdienā. Sastopoties ar realitāti, var rasties satraukums un apjukums, kā tikt galā ar visiem jaunajiem pienākumiem, kā būt labam vecākam, sievai vai vīram, sievietei vai vīrietim.
Šajos pirmajos mēnešos tēva loma ir rūpēties gan par jauno māmiņu, gan par zīdainīti. Tas ir laiks, kad emocionāli sieviete ir ļoti ievainojama viņas hormonālo svārstību dēļ. Grūtniecības laikā, pateicoties sievietes hormonālajām izmaiņām, jaunā māmiņa tiek sagatavota tam, lai viņa tīri intuitīvi (jūtu līmenī) spētu izjust un saprasties ar zīdainīti, līdz ar to, bērniņam piedzimstot, viņa spēj uztvert, izjust savu mazuli, spēj izveidot emocionālo kontaktu.
Vīrietī šādas hormonālas pārmaiņas nenotiek. Sākumā tēvam ir grūtāk saprast, izprast jaundzimušo, piemēram, vai viņš tagad raud, jo grib ēst, vai raud, jo grib gulēt. Jaunais tētis to spēj izprast, izjust tikai ar laiku. Ja sieva vīram pārmet, ka viņš nesaprot, kas bērnam ir vajadzīgs, vīrietis var justies kritizēts, nesaprasts, vainīgs. Var rasties domas, ka viņš tēva lomai neder, tāpēc vīrietis vispār neiesaistās bērna audzināšanā. Līdz ar to visi ar bērna aprūpi saistītie jautājumi var tikt uztverti kā sievas atbildība – viņa jūtas pārgurusi, nesaprasta un atstumta, tas var radīt aizvainojumu, dusmas, vainas izjūtu. Rezultātā pasliktinās pāra attiecības.
Pirmo mēnešu laikā, iepazīstot bērniņu, aprodot ar jauno situāciju, kad ir izveidojies dienas ritms un situācijas kļūst paredzamākas, pāris spēj adaptēties jaunajā situācijā, spēj ieplānot laiku viens otram. Ja kāds no pāra (vai abi) nespēj savas vajadzības pakārtot bērna vajadzībām, ir grūtības adaptēties jaunajā situācijā. Var parādīties greizsirdība uz bērnu par partnera uzmanību un rūpēm, kāds no partneriem var justies nesaprasts, pamests novārtā. Pāra kā sievas un vīra savienība neizbēgami sašķobās – līdz pat tās šķiršanai. Bet, ja pāris spēj pieņemt jauno lomu, tiek galā ar spriedzi, spēj dot beznosacījuma mīlestību bērnam, turpina mīlēt, cienīt un rūpēties par otru un arī par sevi, attiecības kļūst stiprākas un nobriedušākas, nekā tās bijušas pirms bērna piedzimšanas.
