Viltus ziņa. Kā Baltiju par “jefimkiem” pirka 27
Krievvalodīgajā informācijas laukā, nemaz nerunājot par sociālajiem tīkliem un interneta ziņu komentāru “kaujām”, ar apskaužamu regularitāti jau kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma tiek daudzināts nostāsts par to, kā 1721. gadā cars Pēteris I gluži mierīgā un komerciālā darījumā nopircis Baltijas valstu teritorijas no Zviedrijas kroņa. Ja vajadzētu sastādīt to kuriozo argumentu “topu”, kas pēdējo pārdesmit gadu laikā Krievijas medijos un brīžiem pat politiķu aprindās nemainīgi tiek daudzināti, lai pamatotu Krievijas pretenzijas uz Baltijas valstīm, tad pirmo vietu droši vien ieņemtu pieminētais.
Salīdzinoši nesen, 2017. gada maijā, krievvalodīgajā vietnē “201day.wordpress.com”, kas pozicionē sevi kā “tikai objektīvas informācijas” vēstures portāls, parādījās teksts, kas raksturo lietas būtību: “Lietuvieši, igauņi un latvieši nez kādēļ ir aizmirsuši, ka Pēteris I NOPIRKA viņus no zviedru karalienes Ulrikas Eleonoras ar visām zemēm, nekustamo īpašumu un pat mājdzīvniekiem. Un ne tikai nopirka, bet deva Baltijai BRĪVĪBU. (..) Jebkurš vēsturnieks apstiprinās, ka darījums tika noslēgts 1721. gada 10. septembrī (tā tekstā. – Red.)
Par Ingrijas, Karēlijas, Igaunijas un Vidzemes daļu Pjotrs Aleksejevičs samaksāja divus miljonus rubļu. Pēc tagadējā kursa, bez procentiem, tie ir ap 350 miljoniem dolāru.” Interneta plašumos pārpublicētā vai dažādu pārstāstu veidā šis “fakts” ir sastopams neskaitāmas reizes, bet īpaši uzbāzīgi to sāka tiražēt, kad 2015. gadā Baltijas valstu tieslietu ministri uzstājās ar kopīgu deklarāciju par PSRS okupācijas nodarīto zaudējumu aprēķināšanas un atgūšanas nepieciešamību, norādot uz Krievijas pienākumu uzņemties atbildību.
Nostāstu par “nopirkšanu” labprāt tiražē arī Latvijas krievvalodīgie mediji. Piemēram, “vesti.lv”, kur 2017. gada 26. oktobrī ievietots arī ar citur lasāmo krievu publicista Anatolija Vasermana paziņojumu, ka Latvija un Igaunija šobrīd esot “okupēta Krievijas daļa”, jo pēdējā tās 1721. gadā “iegādājusies” par diviem miljoniem dālderu, kurus Krievijas impērija dēvēja par “jefimkiem”. “Atgriešanās” varot notikt jebkurā brīdī, vajagot tikai sarīkot referendumu par izstāšanos no ES un “atgriešanos” Krievijas sastāvā, apgalvots rakstā.
Atmaskojums
Pakļaušana trijās kārtās
Igaunija, Latvija un Lietuva Krievijas impērijas sastāvā nebūt nenonāca vienā gadā un vienā rāvienā. Sludināt lietuviešiem, latviešiem un igauņiem “mēs jūs nopirkām” cita starpā nozīmē atzīt savu analfabētismu vēstures jautājumos. Koncentrējoties uz Latvijas gadījumu, jāatgādina, ka 18. gadsimta gaitā Krievijas impērija Latvijas teritoriju nevis nopirka kā Aļasku, bet pievāca pa daļām trīs savstarpēji atšķirīgos paņēmienos.
Rīga un Vidzeme kopā ar Igauniju tika atkarota Zviedrijai brutālajā Ziemeļu karā, kas ilga no 1700. līdz 1721. gadam (Rīga padevās pēc astoņu mēnešu aplenkuma 1710. gada 4. jūlijā, regulāro bombardēšanu, bada un mēra novārdzināta). No vēstures zināms, ka Pēteris I par “livoniešu” pievienošanu sāka domāt tikai pēc zviedru karaļa Kārļa XII sakaušanas Poltavas kaujā 1709. gadā – tas arī izskaidro, kādēļ kara sākumā Vidzemi tik barbariski postīja, bet iedzīvotājus dzina gūstā uz Krieviju. Iekarojumus Pēteris I nostiprināja 1721. gada 30. augustā Somijas pilsētiņā Nīstadē (Nīštatē) noslēgtajā Krievijas–Zviedrijas miera līgumā.
Savukārt “poļu Vidzeme” jeb Latgale jeb Inflantija zem Romanovu dinastijas kroņa nonāca 1772. gadā tā sauktās pirmās Polijas dalīšanas laikā. Prūsija, Austrija un Krievija vienkārši izmantoja Žečpospoļitas (Polijas un Lietuvas apvienotās valsts) iekšējās jukas un militārpolitisko vājumu, lai “kārtības atjaunošanas” vārdā atdalītu no tās kārotos zemes kumosiņus. Latgale bija to zemju sarakstā, kas iepatikās Krievijai. 1795. gadā pienāca kārta Polijas trešajai dalīšanai, tas ir, pilnīgai šīs valsts likvidācijai. Tajā reizē Krievija pievāca bijušo Polijas vasaļvalsti – Kurzemes un Zemgales hercogisti, kas jau tā kopš 18. gadsimta otrās desmitgades faktiski bija kļuvusi par Krievijas protektorātu.
Runāt par Kurzemes un Zemgales “nopirkšanu no hercoga par 1,4 miljoniem dālderu”, kā tas 2015. gadā izskanēja no Krievijas Valsts domes deputātu Valerija Raškina un Sergeja Obuhova mutes, nozīmē vienkārši muldēt. Pēdējais Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons bija Pēterburgas ieliktenis un imperatores Annas Ivanovnas favorīts, kas jaunās carienes Katrīnas II laikā gan krita nežēlastībā, tomēr vēlāk tika apžēlots un titulu atguva.
Ar savu ietekmes personu palīdzību hercogistē, ar dāsniem privilēģiju un muižu saglabāšanas solījumiem, “gan draudot, gan solot”, kā raksta vēsturnieks Arveds Švābe, Katrīna II panāca, ka 1795. gada martā hercogistes muižniecība “vienprātīgi lūdza” uzņemt Kurzemi Krievijā. Kur nu latviešu dzimtcilvēkiem, pat Bīronam neviens neko nejautāja! Kad hercogs uzzināja par intrigu rezultātu, viņš 1795. gada 17. martā pats atteicās no troņa. Par to viņa rūgtais biķeris tika mazliet saldināts – Katrīna II Bīronam tiešām apsolīja ikgadēju pensiju 69 tūkstošu dālderu apmērā un piešķīra vēl divus miljonus rubļu vienreizējas “sāpju naudas”. Turklāt ekshercogs drīkstēja no saviem Kurzemes īpašumiem uz muižām Vācijā pārcelt tik daudz dzimtļaužu, cik uzskatīja par vajadzīgu. Par kaut kādu Kurzemes “nopirkšanu” nebija ne runas.
Nīstades “darījums”
Atgriežoties pie 1721. gada Nīstades miera un “2 miljoniem jefimku”, ko Krievija it kā samaksājusi par Vidzemi, atliek vien palasīt šī līguma tekstu. Tā krievu valodas versijā 1992. gadā publicētajā arhīvu dokumentu krājumā “Zem Krievijas karoga” (“Под стягом России”) pie līguma 4. punkta skaidri teikts, ka “Vidzemes, Igaunijas un Ingermanlandes provinces un daļa Karēlijas karā ar ieročiem no sveju (Zviedrijas. – Aut.) kroņa iekarotas”.
Pēteris I tiešām sarunu gaitā bija piedāvājis zviedriem samaksāt divus miljonus dālderu jeb “jefimku” par Vidzemi un Igauniju, taču zviedri piedāvājumu kategoriski noraidīja. Summa arī bija smieklīgi maza, salīdzinot ar zaudēto zemju vērtību. Kā raksta Vidzemes zviedru laiku pētnieks vēsturnieks Edgars Dunsdorfs (1904 – 2000): “Zviedrijas pārstāvji protestēja, ka tādā gadījumā Baltijas provinču iegūšanas veids mainās – tās būs nevis zaudētas karā, bet pārdotas. (..) Izeju atrada, pārdošanas summu minot pantā, kas nokārtoja karaspēka evakuāciju no okupētās Somijas.” Proti, līguma 5. pantā divi miljoni dālderu tiek “apsolīti” kā kompensācija par zviedru zaudētajām Somijas teritorijām. Nav skaidrs, vai summu jebkad izmaksāja.
Kompensāciju pienācās maksāt pēc miera līguma ratifikācijas, taču Zviedrijas parlaments – Riksdags – līdz pat 1723. gadam Nīstades mieru apstiprināt atteicās, jo uzskatīja to par pazemojošu. Dunsdorfs atzīmē, ka parlaments, kurā bija zviedru muižniecības, garīdzniecības, pilsonības un brīvās zemniecības pārstāvji, to izdarīja tikai pēc tam, kad Pēteris I minētajā gadā sarīkoja demonstratīvu kara flotes braucienu no Kronštates uz Rēveli (Tallinu).
Zviedrija visu 18. gadsimtu nespēja samierināties ar Vidzemes un Igaunijas zaudējumu, plānojot atgūt teritorijas gan kara, gan diplomātisku spēļu un pat dinastisku laulību ceļā. Tamdēļ nākamo simts gadu gaitā Zviedrija un Krievija atkārtoti karoja Somijas teritorijā ar cerību, ka veiksmes gadījumā varētu gūt revanšu pie Baltijas jūras. Taču zviedriem nesekmējās. Par spīti visam, Stokholma turpināja sapņot par Vidzemi līdz pat 19. gadsimta sākumam. Šī stūrgalvība, starp citu, arī kalpo kā netiešs apliecinājums tam, ka traktēt 1721. gadu kā brīdi, kad pēc abpusējas vienošanās noticis kāds divu miljonu “jefimku” darījums, nozīmē vienkārši fantazēt.
Publikācija tapusi sadarbībā ar
