VIEDOKLIS 1
Mārtiņš Cimermanis, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs:
“Šāda pieeja reģiona attīstības stratēģijas plānošanā, ņemot iniciatīvu savās rokās un pašiem saprotot, ka slīcēja glābšana ir pašu rokās un ka laiks sākt peldēt, ir ļoti atbilstoša arī Latvijas reģioniem. Mums ir reģioni, kuru attīstība vairāk balstīta uz žēlabainu lūgšanu centram: “Palīdziet mums!” Neuzņemties kļūt par donora novadu un baidīties, ka vairs nesaņems naudu no pašvaldību izlīdzināšanas fonda, ja kļūs labāk, ir ļoti, ļoti degradējoši cilvēku apziņai.
Kas gan var skanēt vēl sliktāk, kā “īpaši atbalstāmie”, “mazāk labvēlīgie”, “depresīvie” u. c. aforismi, kurus lieto centra attīstības plānotāji, uzskatot, ka kāds Rīgā zina labāk, kā tiem tur dzīvot, strādāt un pat domāt. Mēs esam pazaudējuši sapratni par to, kas ir mūsu patiesās vērtības katrā Latvijas zemes nostūrī, kā dēļ vispār dzīvojam un strādājam šajā zemītē. Vērtības, kas mums liktu cerēt, ka būs labi, vērtības, kas ne vienmēr ir mērāmas naudā!
Latvijā jāvienojas par sasniedzamajiem rezultātiem un jārada vīzija, kuru atbalstīs vairākums. Ne tā kā Nacionālajā attīstības plānā, ko cilvēki nesaprot un kura mērķus maina katra jauna valdība. Tam jābūt cilvēku, īpaši jauniešu dzīves mērķim.
Manā vērtējumā tas arī bija pirmo Ulmaņa laiku fenomens, kad cilvēki noticēja pozitīvajām pārmaiņām, noticēja savai valstij, noticēja savām spējām un ar nežēlīgi smagu ikdienas darbu sasniedza fantastiskus izaugsmes rādītājus tādai mazai nomocītai zemei, kāda tad bija Latvija.
Es ļoti ceru, ka mēs kādreiz skaidri sāksim saprast, ka ne ES, ne PTO, ne OECD nav tie, kas pateiks, kā mums dzīvot. Tie ir tikai iespēju vārti valsts izaugsmei. Bet viss pārējais ir jālemj mums pašiem, un tikai tad mēs varēsim noticēt savām spējām. Notiek pirmā paaudžu maiņa pēc Latvijas otrās neatkarības atgūšanas, un jauniešu ticība savai varēšanai un gudrība būs tas, kas var radīt pozitīvu vilkmi domāšanai, strādāšanai un kopīgai spējai radīt vērtības, kas dos kopējo labumu visiem!”
