– Kā jums izdevās iedvesmot vesela reģiona sabiedrību jaunai nākotnes vīzijai? 1
– Tas bija patiešām nopietns izaicinājums, taču mēs vadījāmies pēc vienkārša principa – vēlmes radīšanas. Iedomājieties, es nolieku jums priekšā šķīvi ar izsmalcinātiem gardumiem un ilgstoši medijos un ar citiem līdzekļiem jums saku – ja vēlaties tos baudīt, tad ražot un ar tiem pelnīt iztiku varat pašu spēkiem. Mums ir svarīgi pārdot nevis pašu izejmateriālu, bet gan radīt no tā ko izsmalcinātu. Tas modina interesi ne vien iedzīvotājos, bet arī patērētājos, kā arī izkopj mūsu identitāti un tēlu.
Svarīgi iedzīvotāju uzmanību gadiem ilgi vērst uz to, kas viņi ir. Cilvēkam ir jāapzinās, ka viņam ir vara un tiesības izlemt, kas viņš ir. Mums nav jāgaida, kad kāds mums to pateiks. Mums nav jānotic, ka esam “nabagmāja”, “pierobežas zeme”. Mēs esam tas, ko mēs domājam un darām.
– Jūs rūpīgi esat izvēlējies arī tehniskos politikas īstenošanas un novērtēšanas instrumentus.
– Viens no visbūtiskākajiem ir informācijas menedžmenta sistēma (IMS), kas atvieglo arī sadarbību starp Vulkānzemes 33 pašvaldībām.
Jā, tā ir ļoti sarežģīta biznesa menedžmenta programma, kas palīdz mazināt vairākus riska faktorus politikā. Pirmkārt, pārmaiņas reģionā galvenokārt noris tik lēni, ka bieži netiek pamanītas. IMS palīdz konstatēt uzlabošanas potenciālu grūtos laikos, kā arī labos laikos vērš uzmanību uz būtisko attīstības procesos. Reģionālās attīstības politikā vienmēr pastāv liels risks, ka pārāk liela uzmanība tiek pievērsta konkrētām problēmām, atstājot novārtā pārējo problemātiku. Tam var būt “letālas sekas”.
Es kā politiķis, pateicoties šai programmai, iemācījos vairāk plānot ilgtermiņā un aptvert, cik ļoti sarežģīti ir panākt reālas pārmaiņas. Sākotnēji visi ir sajūsmā un iedvesmoti, bet kaut kad mūs pārņem ikdiena, aprimst arī vēlme turpināt censties. Šādās situācijās IMS atklāj mums attīstības potenciālu un motivē cīnīties tālāk.
IMS novērš vēl vienu nopietnu riska faktoru. Politiķiem praktiski nākas pakļauties reģiona pārvaldes menedžeriem. Proti, menedžeriem ir specifiskas zināšanas par reģionā norisošajiem procesiem, kuru politiķiem nav, tāpēc viņiem nākas uzticēties menedžeru zināšanām un atliek tikai balsot “par” vai “pret”.
– Vai, jūsuprāt, Eiropas Savienībai ir pietiekami vispusīgs reģionālās politikas attīstības koncepts?
– Eiropai ir ļoti laba reģionālās politikas attīstības stratēģija reģioniem atsevišķi, bet tai pietrūkst visai ES kopējas vīzijas un koncepta. Šā sholastiskā piegājiena trūkums arī ir problemātisks. Mums jau sen vajadzēja ES līmenī radīt un vienoties par kopējām vērtībām, jo dalībvalstis ir tik atšķirīgas, piemēram, attiecībā uz darba tirgus politiku. Taču jāatzīst, ka ES ir fantastiskas atbalsta programmas, bez kurām ne tikai Vulkānzemē vien šābrīža dzīves līmeni nebūtu izdevies sasniegt.
Mēs centāmies iegūt finansiālu atbalstu no Štīrijas zemes laika posmā no 1990. līdz 1995. gadam, taču velti.
Bieži zemes baidās no tā, ka atsevišķi reģioni varētu kļūt pārāk spēcīgi, tāpēc tie netiek atbalstīti. Arī Vulkānzemes attīstības procesā mēs tikām desmitiem reižu kontrolēti, taču ar laiku Štīrijas zeme secināja, ka mēs esam gana gudri, lai paši attīstītos. Daudzi politiķi reģionu attīstību vienkārši nevēlas pieļaut. Tā mūsdienās ir nopietna problēma. Kādreiz mūs mēģināja apturēt, tagad mums izsaka atzinību, taču mums tas nebūtu izdevies bez ES. Cits temats ir tas, ko ar ES līdzekļiem dara saņēmējvalstis un reģioni.
