– Jūs pievēršat lielu uzmanību vietējo produktu tirdzniecībai, vienlaikus presē vēršoties pret, jūsuprāt, pārāk materiālistisko patēriņa kultūru, to dēvējot par cilvēku pašapziņu graujošu “mūsdienu neapmierinātības avotu”. 1
– Jā. Pēc Otrā pasaules kara mēs dzīvojām materiālistiskā, industriālā kultūrā, jo toreiz daudz ko nācās uzbūvēt no nulles. Situācija jau sen ir mainījusies, un pienācis laiks vērtību un zināšanu kultūrai, taču mēs joprojām esam materiālisma stagnācijā, kas dzīves līmeņa kvalitāti samazina. Jo vairāk mums pieder, jo mazāk mums ir laika izkopt attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem un vidi. Tas rada dvēselisku tukšumu. Mūsu iekšējā mārketinga mērķis ir atjaunot arī dvēselisko saikni cilvēkos, identitāti un apziņu, ka, novērtējot to, kas mums ir un kas mēs esam, mēs varam justies piepildīti un laimīgi. Paradoksāli, taču, tiecoties pēc arvien lielākas mantības, pieaug tikai mūsu prasības un iekšējais tukšums. Tā ir tēma, ko jau sen vajadzēja integrēt arī skolās un universitātēs, lai uzlabotu ne vien sabiedrības, bet arī reģionu stāvokli. Tiek darīts pretējais, proti, iekšējais tukšums cilvēkos tiek apzināti veicināts, lai viņi patērētu vēl vairāk. Šā iemesla dēļ pat daudziem skolēniem ir nopietnas psihiskās problēmas.
– Arī austriešu jauniešu tieksmi pārvākties no laukiem uz pilsētu jūs skaidrojat ar pārmērīgu materiālismu.
– Jā. Materiālismā apjukušiem jauniešiem vairs nav iekšējas saites ar saviem reģiona līdzcilvēkiem, ar savu zemi, kā dēļ arī daudzi jaunieši Austrijā no laukiem pārvācas uz pilsētu, lai gan pilsētās dzīves līmenis bieži ir zemāks nekā laukos. Tiesa, jaunu darba vietu nodrošināšana laukos joprojām ir problemātiska. Tajā vainojama arī Štīrijas zemes neizdarība. Mēs par jauniešu palikšanu mūsu reģionā veiksmīgi cīnāmies ar iekšējā mārketinga metodēm un izkoptu dzīves, kā arī dzīvestelpas kultūru. Citviet lauku īpašumi tiek pārdoti, turpretī pie mums cilvēki savas mājas un saknes atjauno.
Tās ir pašidentitātes attīstīšanas sekas.
– Savās grāmatās īpaši akcentējat nākotnes vīzijas nozīmi reģionālajā politikā gan sabiedrības, gan politikas līmenī.
– Cilvēki ir neapmierināti, lai gan lielākā daļa pat nezina, ko viņi īsti grib. Ja cilvēks nezina, ko viņš grib, tad viņš dabū tikai to, ko viņam dod. Tas pats attiecas uz reģionālo attīstību. Daudzi cilvēki neuzdrīkstas radīt paši savu nākotnes vīziju, jo saprot, ka politiskā līmenī nav pastāvīgas nākotnes attīstības vīzijas, kas radītu stabilu augsni iedzīvotāju plāniem.
Vīzija ir svarīga arī spējai atpazīt savu vēlamo nākotni. Piemēram, mums bija iespēja attīstīties par intensīvas cūkkopības reģionu, taču mēs nevēlējāmies šādu reģiona imidžu ne pašu iedzīvotāju, ne citu acīs, tāpēc ir svarīgi zināt, ko sagaidām no nākotnes. Ar to, protams, nepietiek. Veiksme nāk tad, ja esam sagatavojušies izmantot labu iespēju, jo ar iespējas pieejamību vien nav gana. Bez vīzijas mēs šīs iespējas bieži nemaz nepamanām un tām nesagatavojamies, jo, nezinot, ko mēs vēlamies, tās mums nemaz neizraisa interesi.
Tas ir būtiski uzņēmējdarbībā laukos un iespējams tikai tad, ja mēs ilgtermiņā iedvesmojam sabiedrību, radot tās prātā nākotnes tēlu. Cilvēkiem, kas iegrimuši rutīnā, bieži grūtības rada fantazēt par to, ko viņi nākotnē patiešām gribētu darīt, taču, ja 70% enerģijas mēs veltām rutīnai un 30% domām par nākotni, iespējams daudz ko mainīt. Tas attiecas gan uz sabiedrības, gan politikas līmeni. Domājot tikai par šodienu, apsīkst ne vien attīstības iespējas, bet arī dzīves enerģija.
