Kā attālināt ceļa protezēšanu 0
Ceļu locītavas ir vienas no visvairāk noslogotajām visā ķermenī, jo uz tām gulstas cilvēka svars. Sasniedzot pusmūžu, nereti tajās pēc fiziskas slodzes jūtams diskomforts. Vai tas nozīmē, ka sākusies artroze un nākotnē būs nepieciešama endoprotezēšanas operācija?
Celim netīk liekais svars
Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas traumatologs ortopēds Mārcis Jēgers klāsta, ka, attīstoties artrozei, nodilst kaulu virsmas pārklājošais skrimslis, tādēļ starp tiem palielinās berze un zūd stabilitāte. Kompensācijai veidojas dažādi izaugumi, kurus ārsti dēvē par osteofītiem.
Skrimsli varētu salīdzināt ar stikla virsmu, kas nosedz kaulu. Ja klājums ir saplaisājis, atkailinās nervu gali, rodas nepatīkamas izjūtas un sāpes. Ja artrozes izpausmes sāk traucēt, pienācis laiks veikt rentgenu un konsultēties ar traumatologu ortopēdu.
Skrimslis noveco ikvienam, taču katram tas nodilst atšķirīgā laikā. Šo procesu veicina aptaukošanās. Staigājot vai skrienot katrs ķermeņa kilograms spiež uz ceļa locītavu ar četrus kilogramus lielu svaru.
Ceļa locītavas artrozi var veicināt arī nepareizs kāju izliekums (x vai o veida), kas papildus noslogo locītavas ārējo vai iekšējo virsmu.
Skrimslis mēdz ātrāk nodilt cukura diabēta slimniekiem, jo pasliktinātā mikrocirkulācija un asinsrite kavē tā barošanos. Turklāt parasti šīs slimības gadījumā ir liekais svars.
Lielāks ceļa locītavu artrozes risks pastāv tiem, kas aktīvi sportojuši vai ikdienā darījuši fiziski smagu darbu, kā arī piedzīvojuši menisku un krustenisko saišu plīsumu vai citādus saišu bojājumus. Lai nepaliktu nelāgas sekas, ja sāpes pēc ceļa traumas nepāriet, vēlākais, 72 stundu laikā vajadzētu vērsties pēc palīdzības traumpunktā.
Kustības un injekcijas
Parasti ceļu locītavu artroze attīstās ne agrāk kā 50 gadu vecumā, bet endoprotezēšanu visbiežāk veic, kad pārkāpts 65 gadu slieksnis. Mārcis Jēgers atzīst, ka no šīs operācijas bieži vien nav iespējams izvairīties, taču to var attālināt.
Sākoties sāpēm celī, tūsku un iekaisumu mazinās pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi, piemēram, bez ārsta receptes nopērkamais ibuprofēns (400 mg), ko lieto trīs dienas pa trim tabletēm dienā. Ja diskomforts nav pārgājis, vajadzētu veikt rentgenu un konsultēties ar traumatologu ortopēdu. Pie ārsta uz pārbaudi jādodas reizi gadā vai divos, bet, ja sūdzību vairs nav, ik pēc pieciem gadiem.
Kad sāpes mazinājušās, nepieciešama mērķtiecīga vingrošana, lai stiprinātu kāju muskuļus un saites. Par vēlamajām fiziskajām aktivitātēm derētu konsultēties ar traumatologu ortopēdu vai fizioterapeitu.
Ja agrāk nav sportots un celī ir traucējošas izjūtas, Mārcis Jēgers iesaka nūjot, braukt ar velosipēdu vai velotrenažieri, peldēt un ziemā nodarboties ar distanču slēpošanu, bet tiem, kuri agrāk skrējuši, spēlējuši tenisu, basketbolu vai futbolu, šīs aktivitātes mainīt pret minētajām nodarbēm.
Nevajadzētu kautrēties staigāt ar spieķi, it īpaši, ja diskomforts un sāpes ir vienā celī, lai mazinātu slodzi uz bojāto vietu, kā arī otru celi un mugurkaulu. Svarīgi arī valkāt ērtus apavus ar amortizējošu zoli, kas staigājot mazinās triecienu uz ceļa locītavu.
Artrozes attīstību var kavēt dažādu preparātu ievadīšana bojātajā ceļa locītavā. Ja ir neskaidras izcelsmes tūska, nereti palīdz viena līdz trīs hormonālu līdzekļu kortikosteroīdu injekcijas, taču vienlaikus jāgādā arī par locītavām labvēlīgiem apstākļiem.
Ja sāpes ir ilgstošas un izmeklējumos atklāj skrimšļa nodilšanu, celī ievada hialuronskābi, kas to pārklāj ar šķidrumu un mazina berzi starp kauliem. Atkarībā no medikamenta izdara trīs līdz piecas injekcijas vai arī vienu pusgada laikā. Celī var injicēt arī īpašas homeopātiskās zāles.
Iekaisušajā vai bojātajā locītavā iespējams ievadīt arī tā saukto augšanas faktoru jeb paša slimnieka asinsplazmu, kura īpašā centrifūgā bagātināta ar trombocītiem. Parasti to dara vienu reizi pusgadā vai gadā. Augšanas faktora iedarbība nav pilnībā izpētīta, taču pieredze liecina, ka šīs injekcijas var uzlabot pašsajūtu, aizkavēt skrimšļa nodilumu un dažos gadījumos izveidot rētu bojājuma vietā.
