Māris Antonevičs: Kā atšķetināt Gordija mezglu? 10
Attiecībā uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju Latvijā jau kādu laiku lietoti apzīmējumi “seriāls” vai “šovs”, kas gan nav saistīts ar iestādes darbu, cik ar attiecībām KNAB iekšienē. Bet patiesībā vēl šaurāk – personiskajām attiecībām starp biroja vadītāju Jaroslavu Streļčenoku un viņa vietnieci Jutu Strīķi. Tā kā šobrīd ir parādījušies citi līdzīga žanra “seriāli”, piemēram, attiecības “Vienotībā”, tad KNAB stāsts vairs nešķiet nekas aizraujošs. Taču te, kā noprotams, tiek gatavots Zālamana lēmuma cienīgs pavērsiens – biroja sadalīšana. Tas nozīmētu izmeklēšanas daļu nodošanu Iekšlietu ministrijai, bet partiju finansēšanu – Valsts kancelejas pārziņā. Tam piekrītot arī Ministru prezidente Laimdota Straujuma, taču norādījusi, ka šāda dalīšana varētu notikt pēc tam, kad būs beigusies Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā. Pat tad, ja šīm reformām rastu racionālu pamatojumu, nepamet sajūta, ka īstais iemesls ir banālāks – nolikt Strīķi un Streļčenoku katru savā vietā, lai viņu ceļi vairs nekrustotos. Vienkāršas metodes te nelīdz. Streļčenoku nevar atstādināt tikai par to, ka viņš nevar (negrib) sastrādāties ar kādu sev pakļautu personu, kura nevēlas ievērot hierarhiju, savukārt Jutai Strīķei ir pārāk liela autoritāte Latvijas vadošajās aprindās, lai notiktu pēc scenārija, pēc kāda parasti tiek risināts priekšnieku un padoto konflikts. “Vienotības” acīs J. Strīķe ir KNAB “simbols”, kā to savulaik atzina premjere Straujuma, bet dažiem partijas biedriem, cik zināms, ar Strīķi ir pat ģimeniski draudzīgas attiecības.
Bet atrausimies uz brīdi no Latvijas. Cīņa ar korupciju šobrīd ir ļoti aktuāla arī Ukrainā, kur jāieceļ jaunais Nacionālā antikorupcijas biroja vadītājs. Valsts prezidents Petro Porošenko, uzstājoties parlamentā, piedāvājis, ka šajā amatā varētu iecelt ārzemnieku. Iemesls patiesībā ir ļoti vienkāršs – nodrošināt biroja neitralitāti. Korupcijas tēma Ukrainā ir ļoti smaga, un daudzi tieši to uzskata par galveno “Maidana” revolūcijas cēloni, kas piesaistīja protestiem lielas tautas masas. Krievijas faktoram tobrīd vēl bija pakārtota nozīme, tas priekšplānā izvirzījās vēlāk. Ja Ukrainas politisko stilu arī šoreiz neizdosies mainīt (vērts atcerēties, kā pirms tam izgāzās “oranžā revolūcija”, pēc kuras mainījās tikai politiskā elite, nevis kas cits), tad visas ciešanas būs bijušas veltas. Porošenko, šķiet, apzinās, ka nepietiek atrast bargu izmeklētāju, nepieciešams arī nodrošināties, ka šai personai nepārmet kādas politiskas, ekonomiskas, radniecīgas vai cita veida saites Ukrainas elitē, ļaujot apšaubīt, ka birojs darbojies godprātīgi, nevis izpilda kādu politisko pasūtījumu.
Protams, varētu ukraiņiem piedāvāt pieņemt darbā Juti Strīķi, vienīgi ņemot vērā visus KNAB notikumus, diez vai to varēs uzrādīt kā īpašu “veiksmes stāstu”. Reformu ziņā par tādu toties tiek uzskatīta Gruzija, kur īsā laikā bija izdevies reformēt iekšlietu struktūru un mainīt iesīkstējušās koruptīvās tradīcijas. Tāpēc ļoti ticams, ka jaunais Ukrainas antikorupcijas biroja vadītājs nāks no bijušās prezidenta Mihaila Saakašvili komandas (paklīda pat baumas, ka tas varētu būt pats Saakašvili, taču tas neatbilst patiesībai). Turklāt tas nav vienīgais amats, kurā piedāvāts apstiprināt ārzemnieku.
Te jautājums – ja jau Latvijā korupcijas novēršana un apkarošana kavējas tieši personīgo attiecību un neskaidro politisko saišu dēļ, varbūt arī te vajadzīga kāda radikāli cita pieeja?
