“Maksāšana par kultūras pakalpojumu aploksnē ir pilnībā izskaužama!” Kā atsāpināt Covid-19 triecienu kultūrai? 0
Covid-19 izraisītā krīze visā Eiropā un it sevišķi Latvijā rosinājusi vaicāt – ko šobrīd darīt, kam būtu jāmainās un kādi lēmumi būtu jāpieņem, lai kultūrā nodarbinātie nebūtu tik ļoti neaizsargāti šādās neprognozējamās force majeure situācijās? Kāda būs kultūras nākotne pēc šīs krīzes?
Lai par to diskutētu, “KZ” aicināti neklātienes diskusijā sastapās kultūras nozares profesionāļi – Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos ULDIS ZARIŅŠ, Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas pārstāve, Ģertrūdes ielas teātra producente MAIJA PAVLOVA, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs HARALDS MATULIS, Eiropas Parlamenta (EP) deputāte, EP Kultūras un izglītības komitejas viceprezidente, bijusī kultūras ministre DACE MELBĀRDE un Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes priekšsēdētājs, kinorežisors DĀVIS SĪMANIS.
Kā pasargāt neaizsargātākos
– Vai, jūsuprāt, kaut kam būtu jāmainās nodokļu regulējumā, jo izskanējis, ka brīvmākslinieki strādā pat 11 dažādos nodokļu režīmos?
Uldis Zariņš: – Krīzes situācija diemžēl skaidri parāda to, ka radošo personu vidū populārie atvieglotie nodokļu režīmi nenodrošina adekvātu sociālo aizsardzību. Vienlaikus krīze noteikti nav tas laiks, kad bez sociālā nodrošinājuma atstāt kādu no valsts piedāvātā nodokļu regulējuma izmantotājiem.
Covid-19 izraisītais ārkārtējais stāvoklis kultūras jomā strādājošos skar vissmagāk, jo situācijā, kad aizliegta visu publisko pasākumu norise, radošajām personām nav iespēju nodot sava darba rezultātus sabiedrībai un par to saņemt atlīdzību.
Diemžēl publisko pasākumu norises aizliegumi, visticamāk, nebūs starp pirmajiem, kas tiks mīkstināti vai atcelti, turklāt jāņem vērā, ka arī pēc ierobežojumu atcelšanas kultūras dzīve uzreiz neatjaunosies pirmskrīzes intensitātē.
Līdz ar to radošo personu sociālās aizsardzības jautājumi dienas kārtībā visdrīzāk būs visu šo gadu.
Tāpēc vērtēsim nepieciešamību palielināt finansējumu Valsts kultūrkapitāla fonda radošo personu atbalsta programmā. Savukārt ar uzņēmējdarbības regulējuma remontu būs jānodarbojas pēc krīzes beigām.
Esam papētījuši kaimiņu pieredzi – piemēram, Igaunijā radošās personas var darboties tikai trīs nodokļu režīmos – kā darba ņēmēji, kā individuālie komersanti vai kā t.s. brīvmākslinieki, kas ir īpašs nodokļu režīms tieši radošajām personām. Iespējams, līdzīgs risinājums būtu piemērots arī Latvijai.
Haralds Matulis: – Izskatās, ka šī krīze, kas, manuprāt, šobrīd drīzāk ir sociāla – ekonomika tai būs viena no šķautnēm – ļoti spēcīgi iesitīs kultūrā pašnodarbināto sektoram, un
man ir bažas, ka trieciens var būt vēl sāpīgāks nekā slavenā 2008.–2010. gada krīze,
kad tas nebija tāds uzbrukums esošajiem sabiedrības paradumiem un struktūrām kā šobrīd.
Izskatās, ka Latvijas politiskā elite ārkārtas situācijā jūtas saņēmusi mandātu veikt radikālas sociālas pārmaiņas. Uz āru premjera un veselības ministres komunikācija liekas simpātiska, bet ļoti lielas bažas raisa tas, ka glābšanas plānā ir tikai divi punkti – izsargāties no saslimšanas, paliekot mājās, un otrs – tagad stimulēsim tautsaimniecību.
Līdz aprīļa vidum visi kultūras nozares priekšlikumi, pat ja nonāca līdz krīzes vadības grupai, tika izmesti ārā ar lielu atsitienu.
24. aprīlī papildinātie MK noteikumi par pašnodarbinātajiem bija pirmais brīdis, kad reāli lielākajai daļai kultūras nozarē pašnodarbināto kļuva pieejami dīkstāves pabalsti.
Runājot par situāciju ar dīkstāves pabalstiem attiecībā uz kultūrā nodarbinātajiem, no ekonomikas ekspertu puses uzstādījums ir – ka tā ir pamācība un sods pašnodarbinātajiem par strādāšanu neskaidros, pelēkos, puslegālos nodokļu režīmos.
Es savukārt būšanu par pašnodarbināto saredzu kā ilgtermiņa strukturālu nevienlīdzību, kas radusies kultūras nozarē kopš neatkarības atjaunošanas.
Vispirms šie cilvēki tika sodīti vienreiz, kad valsts tiem nedeva darbu un sociālās garantijas, un tagad otrreiz, par to ka viņiem nebija šo sociālo garantiju.
Runājot par ilgtermiņa pārmaiņām, domāju, ka pēc krīzes nāks nodokļu režīmu samazināšana, taču būtu svarīgi, lai tas beigtos nevis vienīgi ar tiesību ierobežošanu, bet gan patiešām padarot cilvēkus sociāli apdrošinātus.
Runājot par dīkstāves pabalstiem, tā vairāk ir principa lieta. Ja pie mums ir “viens likums, viena taisnība visiem”, un atzīstam, ka šī ir ārkārtas situācija, tad valstij būtu jāpalīdz katram cilvēkam, nevis jāizmanto šī krīze, lai sodītu cilvēkus, izejot no premisas, ka viņi ir krāpnieki.
Tomēr, ja krīze nebeigsies pēc diviem mēnešiem, un tas šobrīd ir ticami,
būs jāorientējas ne tik daudz uz dīkstāves pabalstiem, kā uz to, kā kultūras nozarē mērķtiecīgi ieguldīt naudu digitālo prasmju apgūšanā,
tajā skaitā digitāli pieejamos projektos, kas cilvēkiem jau ir pieejami, sniedzot arī kādus ienākumus kultūras nozarei.
Būs ekonomiskā recesija un būs tautsaimniecības atveseļošanas plāns, un tad būtu svarīgi, lai kultūra tiktu iekļauta starp tām nozarēm, kas cilvēkiem ir svarīgas gan krīzes laikā, gan pēc tam un kur nepieciešams pārdomāti investēt.
Maija Pavlova: – Krīze spilgti izgaismo šo kultūras nozares problemātisko aspektu, kas it kā visiem ir zināms, taču maz tiek diskutēts, jo “naudas jau nav” – uzskatu, ka pakāpeniski (piemēram, piecu gadu periodā) autoratlīdzībām par mākslinieku darbu jāpiemēro tādas pašas sociālās iemaksas kā darba algai, savukārt pašnodarbinātajiem jābūt vienam vai diviem veidiem, kā veikt nodokļu nomaksu.
Taču viens no būtiskākajiem aspektiem ir noteikt adekvātu ar nodokļiem neapliekamo minimumu,
lai cilvēkiem nav jāizvēlas – pabarot ģimeni vai samaksāt nodokļus.
Dace Melbārde: – Attiecībā uz nodokļu režīmiem, to daudzveidība rodas tāpēc, ka darba formas ir dažādas, tāpat kā ienākumu līmeņi. Būtu izskaužams tas, ka dažāda līmeņa pasākumu rīkotāji, izmantojot kultūras darbinieku lētticību un dažkārt izpratnes trūkumu par sociālās drošības sistēmas veidošanās principiem, izvairās veidot jebkādas formālas darba attiecības.
Maksāšana par kultūras pakalpojumu aploksnē ir pilnībā izskaužama!
Kopumā Latvijā nodokļu reforma iet pareizajā virzienā, pakāpeniski ieviešot progresivitāti tāpat kā citās attīstītajās ekonomikās.
Tomēr ir svarīgi, lai visiem būtu pieejams kaut kāds sociālais nodrošinājums gadījumā, ja ienākumi strauji aptrūkstas. Ilgtermiņā tas nozīmē, ka sociālais nodoklis ir jāmaksā atbilstošā līmenī visiem.
Dāvis Sīmanis: – Redzam, ka nodokļu maksāšanas režīmi ar kultūru saistītajiem cilvēkiem ir ļoti atšķirīgi, un, visbēdīgākais, ka valsts izveidotais atbalsta mehānisms krīzē gandrīz neskar aktīvus kultūras darbiniekus, jo viņu maksāto nodokļu formāts neatbilst valsts noteiktajam, lai saņemtu šo atbalstu.
Lielākā problēma – ka šobrīd nav iespējams izveidot skaidru sistemātiska krīzes atbalsta sistēmu.
Galvenais fokuss gan Kultūras ministrijai, gan Valsts kultūrkapitāla fondam, gan Radošo savienību padomei būtu censties izdalīt tos cilvēkus, kuriem reāls atbalsts ir vajadzīgs tūlīt, un, neskatoties uz viņu nodokļu maksāšanas formātu iepriekš, rast iespēju viņus atbalstīt.
Vai tas ir atbalsts dīkstāves stipendiju formātā vai arī caur individuālu radošo procesu aktivizāciju un finansēšanu šajā konkrētajā brīdī. Protams, lielais nezināmais paliek jautājums, kad reāli atjaunosies iespēja šiem cilvēkiem darboties, jo, visticamākais, arī pēc ārkārtas situācijas un sabiedrības ierobežojumu beigām procesi, kuros viņi bijuši iesaistīti, nevarēs tik ātri atjaunoties.
Vienlaikus Kultūras ministrijai nāksies risināt lielākus nozares strukturālā atbalsta jautājumus, kas pārkāpj individuālo gadījumu situāciju.
Ceru, ka šī radikālā situācija liks jau pēckrīzes režīmā daudz aktīvāk izvērtēt to, kādā veidā sociāli pasargāt kultūras darbiniekus un
kādā veidā radīt sistēmu, lai cilvēki ar saviem nodokļiem varētu nodrošināt sev sociālo atbalstu
šādās neparedzamās situācijās. Piemēram, ja cilvēks ir autoratlīdzību saņēmējs un ir saņēmis par savu darbu vienreizēju autoratlīdzību un pēc tam vairākus mēnešus nav saņēmis neko – iespējams, šī summa ir ļāvusi viņam šo laiku eksistēt, bet viņš nav arī maksājis nodokļus par šo periodu, jo ir maksājis minimālo sociālā nodokļa likmi autoratlīdzības saņemšanas brīdī.
Līdz ar to viņš atrodas ārpus valsts sociālās sistēmas un nevar būt attiecīgi pasargāts. Šeit veidojas tā neatbilstība, kas spēcīgi sit pa nozares cilvēkiem. Tā noteikti būs jālabo un pēc iespējas ātrāk.
VKKF misija krīzes laikā
– Kādā veidā un virzienā būtu jāpilnveido radošo personu sociālās aizsardzības mērķprogramma, ko administrē VKKF?
D.S.: – Šis mehānisms daļēji var palīdzēt risināt šī brīža problēmu. Konkrēti – ar radošo personu dīkstāves stipendijām, ko piešķir, ja cilvēka ieņēmumi trīs mēnešus pēc kārtas ir bijuši mazāki par 75% no valstī noteiktās minimālās algas. Tomēr tas iepriekš bijis risinājums sociāli visneaizsargātākajiem, kuriem reāli nebija citu iespēju, kā eksistēt.
Atbalsta sistēma darbojas, problēma vien tā, ka atšķirībā no dažu politiķu domām par to, ka kultūra pie mums ir pārfinansēta,
realitātē ir pavisam maz cilvēku, kuri var iztikt tikai ar savu radošo darbu.
Cilvēki paralēli strādā citos darbos, lai varētu izdzīvot, tādēļ līdz šim bija samērā maz cilvēku, kas pieteicās uz šīm dīkstāves stipendijām. Visticamākais, situācija krasi mainīsies tuvākajos mēnešos.
Pagaidām vēl nevaram paredzēt, cik liels pieprasījums būs dīkstāves stipendijām radošo personu atbalsta programmā, jo termiņš ir trīs mēneši. Tie cilvēki, kuriem tieši pašreiz nav iztikas līdzekļu, lai gan vēl martā viņi kaut kādu naudu vēl saņēmuši, varēs atbalstam pieteikties tikai jūlijā.
Šobrīd izskatām iespējas atvieglot dīkstāves atbalsta stipendiju saņemšanas kārtību.
Paredzot, ka dīkstāves atbalsta pieteikumi palielināsies ļoti radikāli, domāju, jau šobrīd jārod iespēja šīs programmas finansējuma fondu palielināt.
Šobrīd programmā atlikusī summa, ar ko tiek finansētas gan dīkstāves stipendijas, gan finansiāli daudz ietilpīgākais pensionēto radošo personu atbalsts komunālajiem un medicīniskajiem izdevumiem, ir nedaudz lielāka par 300 000 eiro. Lai izvairītos no potenciālas humānās krīzes nozarē, šai programmai būs nepieciešams meklēt papildu finansējumu.
Otrs virziens, kurā VKKF varētu atbalstīt nozari paralēli dīkstāves stipendijām, ir praktiskāks un vērsts uz individuāla radošā procesa atbalstu caur regulārajiem VKKF konkursiem šogad.
Tādējādi tiktu veicināts autoru individuālais darbs pie radošiem projektiem, k
uru gala realizācija attiektos jau uz laiku pēc ārkārtas situācijas un ierobežojumu noņemšanas.
– Ja runa par sociālo atbalstu, tad šobrīd, lai to saņemtu, nepieciešams radošas personas statuss, bet, lai iegūtu to, jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Vai varētu būt runa par atteikšanos no tiem – vismaz uz kādu laiku?
D.S.: – Kaut kādā līmenī kritērijiem noteikti ir jāsaglabājas, lai gan tie noteikti varētu tikt mīkstināti, tomēr ir arī skaidrs, ka valsts atbalsts nevar notikt kaut kādā absolūti haotiskā formā.
Tas, ko VKKF padome var darīt – piešķirt šo atbalstu uz garāko termiņu – sešiem mēnešiem.
Savukārt no LRSP puses būtu atbildība patiešām rūpīgi izvērtēt, kuriem cilvēkiem radošās personas dīkstāves stipendija ir vitāli nepieciešama izdzīvošanai.
– Kā jūs kopumā saredzat VKKF kā darba devēja un instrumenta lomu šajā krīzē?
D. S.: – Par dažām lietām, kas atbilst krīzes situācijas prasībām, VKKF padome jau ir lēmusi. Projektus, kurus bija plānots realizēt ārkārtas situācijas periodā, ir ļauts pagarināt, līdzekļus izlietojot vēlāk.
Runājot par VKKF 2. projektu konkursu – esmu pārliecināts, ka, lai aktivitāte nozarē pilnībā neapstātos, tajā būtu jāizdala vairāk līdzekļu individuāliem radošiem projektiem, nevis publiskiem pasākumiem, kas jau šobrīd drūzmējas vēl pavisam neskaidrajā rudens periodā.
Mēs, protams, nevaram projicēt situācijas attīstību,
bet, iespējams, līdzīgs formāts var būt nepieciešams arī trešajam projektu konkursam.
Nepieciešams specifisks atbalsts kultūrai
– Šobrīd redzams, ka daudzās ES valstīs, arī kaimiņos Igaunijā un Lietuvā, tiek īstenotas dažādas specifiski uz krīzē īpaši smagi cietušās kultūras nozares vajadzībām mērķētas atbalsta programmas. Latvija izceļas ar savu pieeju, kas neņem vērā nozaru specifiku. Varbūt pašai kultūras nozarei par to jārunā skaļāk?
H. M.: – Nemaz nerunājot par Vāciju, bet tepat netālu Igaunijā jau nolemts piešķirt 19 miljonus valsts kultūras iestāžu negūto ienākumu kompensēšanai un pieci miljoni plānoti tieši radošo personu atbalstam. Saskatu, ka tas būtu daudz efektīvāk un veiksmīgāk, ja arī Latvijā šis atbalsts kultūras nozarē nodarbinātajiem tiktu sniegts caur Kultūras ministriju.
Diemžēl valstiskā līmenī uzstādījums ir – tikai visiem horizontālā veidā caur vienu instrumentu.
Kā redzams ar sākotnējo dīkstāves pabalstu regulējumu, vismaz kultūras nozarē tas strādāja slikti. Redzu, ka efektīvāk ieguldīt finansējumu kultūras nozarē krīzes laikā varētu tieši caur Kultūras ministriju, kas niansētāk pārzina konkrētās situācijas un var ātrāk reaģēt.
U. Z.: – Arī mēs diendienā sekojam līdzi tam, kādus atbalsta mehānismus kultūras jomā veido citās Eiropas valstīs,
Igaunijā pa šo laiku atbalsta pakete kultūras jomai jau veido 25 miljonus eiro.
Arī Kultūras ministrija krīzes sākumā rosināja izstrādāt specifiskus atbalsta pasākumus tieši kultūras nozarei kā vienai no nozarēm, kuru ārkārtējā situācija ietekmē visstraujāk, tiešāk un smagāk. Diskusijās valdība izšķīrās par to, ka atbalsta mehānismi ir jāveido “horizontāli”, sniedzot atbalstu visu nozaru uzņēmējiem un tajos nodarbinātajiem.
Neskatoties uz to, ka Latvijā tik tiešām šobrīd nav īpašas programmas kultūras atbalstam krīzes situācijā, kultūras jomas uzņēmēji var pieteikties atbalstam darbinieku, t. sk. valdes locekļu, dīkstāves pabalsta nodrošināšanai, ko sedz valsts, nodokļu brīvdienām vai apgrozāmo līdzekļu aizņēmumam, kā arī savā pašvaldībā – telpu nomas maksas atvieglojumiem.
Savukārt kultūras jomas pašnodarbinātās personas, individuālie komersanti un mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji var pieteikties dīkstāves pabalstam.
Šobrīd Kultūras ministrija sadarbībā ar tās padotības iestāžu un kapitālsabiedrību vadību veic krīzes ietekmes izvērtējumu,
lai noskaidrotu nepieciešamā atbalsta apjomu. Vienlaikus apkopojam arī kultūras nozaru sniegto informāciju par situāciju tajās un priekšlikumus par atbalsta mehānismiem. Ceram uz finanšu ministra vadītās grupas un valdības izpratni un atbalstu kultūrai.
D. Melbārde: – Ir svarīgi, lai reāls atbalsts māksliniekiem tiek sniegts pēc iespējas īsākā laikā un ceļā.
Tāpat arī jānodrošina, ka arī sistēmiskā līmenī radošais sektors necieš.
Ir jāpalīdz gan nozares profesionāļiem, gan arī mazajiem uzņēmējiem un NVO.
Ir neapstrīdami, ka pašreizējie apstākļi pieprasa steidzamu rīcību cilvēku dzīvību glābšanā un valsts ekonomikas spējas uzturēšanā, tomēr, ja salīdzina Latvijā īstenotos ārkārtas atbalsta pasākumus kultūrai ar mūsu kaimiņvalstu, Igaunijas un Lietuvas, lēmumiem, tad diemžēl nākas atzīt, ka Latvijas valdība nav atbalstījusi Kultūras ministrijas priekšlikumus, kas atzīst radošā un kultūras sektora specifiku un piemēro tam īpaši mērķētus pasākumus.
Lietuvā 4,5 miljoni tiek plānoti specifiski kultūras sektora atbalstam, paredzot gan radošās stipendijas, gan atbalstu NVO sektoram. Igaunijas valdība kultūras sektora atbalstam plāno teju 25 miljonus eiro, to plānojot gan radošajām personām, gan kultūras institūcijām, tajā skaitā kompensējot 50% dīkstāves zaudējumus. Līdzīgu praksi atradīsiet vēl daudzās citās ES valstīs.
Tā vietā Latvijā kultūras jomā nodarbinātie un kultūras institūcijas tiek kauninātas par mazajām nodokļu iemaksām,
pilnībā ignorējot kultūras produktu un izpausmju divējādo vērtību – ekonomisko, kura var būt gan tieša, gan netieša, un simbolisko, nemateriālo vērtību, kas uztur vietējo un nacionālo identitāti, rosina sabiedrības līdzdalību, sadarbību un solidaritāti.
Manuprāt, līdzās sociāliem pabalstiem
viens no cieņpilniem atbalsta pasākumiem kultūrai šobrīd varētu būt mērķtiecīgi valsts pasūtījumi –
jaunu vērtību radīšana visās mākslas jomās. Tie, piemēram, var būt romāni par ievērojamām Latvijas personībām, turpinot Gundegas Repšes iniciēto vēsturisko romānu sērijas tradīciju, vai mūsu rakstniecības darbu tulkojumi svešvalodās.
Tas var būt nacionālais konkurss kino scenārijiem vai teātra lugām par Atmodas laiku vai 21. gadsimta Latviju. Vai konkursi un pasūtījumi kormūzikā vai lielāka formāta akadēmiskās mūzikas darbi. Tie var būt pasūtījumi vai iepirkumi māksliniekiem Nacionālā laikmetīgās mākslas krājuma veidošanai (kas ar katru dekādi tikai audzēs arī savu ekonomisko vērtību), radioteātra ieraksta pasūtījumi un mūziķu radošie ieraksti studijās.
Iespējas jēgpilni un ar pievienoto vērtību atbalstīt kultūru ir plašas,
bet tam ir nepieciešama politiskā tālredzība un nacionālais pašlepnums.
– Vai Eiropas Parlaments vai Komisija saistībā ar atbalstu kultūras nozarei varbūt plāno kādas iniciatīvas vai ieteikumus nacionālajām valdībām?
D. M.: – Eiropas Parlaments spēlē savu likumdevēja lomu, un iespēju robežās darbs tiek darīts vairākos virzienos. Aizvadītajā piektdienā, 17. aprīlī, Eiropas Parlaments savā sesijā pieņēma rezolūciju par pasākumiem Covid-19 krīzes laikā, kur cita starpā parlamentārieši atbalstīja manis iesniegtos grozījumus par īpašu atbalsta pasākumu nepieciešamību radošajam un kultūras sektoram, kā arī medijiem.
EP Kultūras un izglītības komiteja, kurā esmu viceprezidente, nupat izsūtīja konkrētas prasības attiecīgajiem Eiropas Komisijas komisāriem. Cita starpā Komiteja prasa, lai Eiropas līmeņa pagaidu atbalsta instrumentā bezdarba riska mazināšanai ārkārtas situācijā (SURE) finansējums kultūras un radošā sektora, kā arī mediju atbalstam tiek specifiski iezīmēts.
Tāpat arī īpašs atbalsts kultūrai iezīmējams jau Eiropas Parlamenta apstiprinātajā investīciju iniciatīvā reaģēšanai uz koronavīrusu.
Tāpat arī tiek prasīts meklēt iespējas vēl papildus mobilizēt līdzekļus jau no esošajām ES finanšu shēmām, lai nekavējoties varētu sniegt atbalstu dalībvalstu kultūras un radošajiem sektoriem.
EP Kultūras un izglītības komitejas paspārnē šogad top pētījums par Covid-19 ietekmi uz kultūras un radošo sektoru. Balstoties uz šo pētījumu, varēs labāk saprast kopējo ainu Eiropas Savienībā un konkrēti risināmās problēmas, uz kā pamata ES un dalībvalstis varēs labāk un mērķtiecīgāk sniegt kultūrai atbalstu.
Savukārt pēc manas iniciatīvas nākamgad Eiropas Savienības līmenī taps plašāks pētījums par radošo personu statusu un sistēmiskiem atbalsta mehānismiem Eiropas dalībvalstīs.
Tāpat kopā ar vairākiem EP deputātiem esmu rosinājusi parakstu vākšanu petīcijai (pieejama šeit arī latviski), pieprasot Eiropas Komisijai un dalībvalstīm ieviest konkrētus un izpildāmus pasākumus radošā sektora un tajā strādājošo profesionāļu atbalstam.
Petīciju jau pirmās nedēļas laikā parakstīja 105 eiroparlamentārieši,
vairāk nekā 300 kultūras sektora nevalstiskās organizācijas, kas pārstāv ap 1 miljonu ES iedzīvotāju, kā arī 5000 individuālie atbalstītāji no visas Eiropas.
Skaidrs, ka mēs esam vēl šīs krīzes sākumposmā. Ir vēl daudz darāmā un sava artava būs jādod visiem – gan EP deputātiem individuāli un ES institūcijām kopumā, gan dalībvalstīm. Attiecībā uz kultūras un radošo sektoru ir nozīmīgi panākt, ka tas netiek skatīts kā atzars pārējam vai kā trešās šķiras prioritāte.
Latvijas lēmumu pieņēmēji un sabiedrība plašāk nedrīkst raudzīties uz savām nacionālām vērtībām tikai patērnieciski,
lepoties un rotāties, kad ir labie laiki. Kultūra visos laikos ir kalpojusi kā resurss gan grūtību pārvarēšanai, gan izaugsmei.
Maija Pavlova: – Ieguldījums kultūrā ir investīcija Latvijas iedzīvotāju labklājībā un kopējā valsts izaugsmē – kultūras būtiskā ietekme uz cilvēku garīgo un sociālo labklājību ir zinātniski pierādīts fakts, nevis kultūras darbinieku fantāzija.
Valsts nav tikai ekonomika un uzņēmējdarbība – valsts ir cilvēku sabiedrības kopums,
kuru kopā satur sociālās saites, kuras lielā mērā kopj un attīsta tieši kultūras nozare. Tāpēc kultūras nozarei specifisks atbalsts šajā situācijā ir ļoti nepieciešams, jo šī nozare ne tikai piedzīvo piespiedu dīkstāvi, bet arī būs viena no pēdējām, kas varēs atsākt normālu darbību.
Atbalsts nozares digitalizācijai, investīcijas jaunu digitālo pakalpojumu veidošanai ir viens no veidiem, kā stimulēt nozari, it īpaši šajā laikā. Arī valsts pasūtījums, piemēram, pētniecībai vai jaunu darbu veidošanai dažādās kultūras jomās.
Vai būs kultūra pēc “pasaules gala”
– Kā kultūras iestādēm pēc krīzes nepazaudēt savu apmeklētāju jau post Covid-19 situācijā, un kā šo situāciju varētu ietekmēt pašreizējā “kultūra par velti” taktika?
D. S.: – Tas arī ir sava veida krīzes risinājums, turklāt ne jau viss šobrīd tiešsaistē piedāvātais ir par velti.
Domāju, ka situācija attiecībā uz kultūras patērēšanu nav tik kritiska,
jo cilvēki, domāju, joprojām nošķir divu veidu pieredzes – viena ir, sēžot mājās pie datora, ļaujot kultūras piedāvājumam izraut sevi no fiziskās nošķirtības četrās sienās, otra, pavisam cita, – apmeklēt norises klātienē. Otrā pieredze noteikti ir unikāla un saturiski daudz piepildītāka.
Cilvēkiem vairs nejūtot tiešu apdraudējumu savai veselībai, vēlme apmeklēt kultūras notikumus un piedalīties norisēs, ceru, atjaunosies salīdzinoši ātri.
Svarīgi, lai pati nozare tam ir gatava un nav zaudējusi savu procesu nepārtrauktību.
Cita problēma – ka, samazinoties ienākumiem, sabiedrības tēriņi kultūrai attiecīgi arī samazināsies, jo būs jādomā par pavisam praktisku izdzīvošanu. Tomēr paļaujos, ka, neraugoties uz gaidāmo smago recesiju, patēriņa kritums kultūras nozarē nebūs tik dramatisks.
U. Z.: – Lai arī jau šobrīd sabiedrībā ir jūtamas ilgas pēc atkalredzēšanās, nevar izslēgt, ka šī brīža pulcēšanās ierobežojumi atstās paliekošu psiholoģisku ietekmi uz cilvēku apziņu un radīs piesardzību vai bailes no lielu publisku pasākumu apmeklēšanas.
Tāpēc Kultūras ministrija un tās padotības iestādes un kapitālsabiedrības izskata iespēju veidot atbalstošu mārketinga un komunikācijas kampaņu, kad ierobežojumi publisko pasākumu apmeklēšanai tiks atcelti un to norise atkal būs atļauta.
Jāatzīst, ka pieeja “kultūra par velti” pēc būtības īsti nedarbojas, vismaz ilgtermiņā.
Radošās personas tāpat iegulda laiku, enerģiju un finanšu resursus to tapšanā, un šīs izmaksas tā vai citādi kādam ir jāsedz. “Kultūra par velti” var būt īslaicīgs krīzes laika risinājums, kas palīdz saglabāt auditoriju, nevis norma.
H. M.: – Manuprāt, labākās cerības būtu uz kultūru attiecināt to pašu principu, ko uz ekonomiku – ieziemot visu, lai pēc tam varētu reanimēt. Tomēr runa bija par diviem trim mēnešiem, ja tas ievelkas ilgāk, tad arī
lielā stratēģija var mainīties uz to, ka notiks kāda tautsaimniecības pārbīde.
Pie šāda scenārija pastāv diezgan liels risks, ka var sākties mājieni, ka valsts nevar atļauties uzturēt dīkā stāvošu kultūras sektoru.
Covid-19 krīzei beidzoties, ir svarīgi nosargāt kultūras kritisko infrastruktūru – ne tikai ēkas, bet arī sociālās institūcijas – teātru kolektīvus, kultūras NVO sektoru, nozarē strādājošās radošās personas. Tālāk jau būs jautājums, kuras kultūras nozares un institūcijas spēs labāk piemēroties šim Covid laikam un piedāvāt kādus jaunus kultūras pasākumus.
Maija Pavlova: – Covid krīze ir devusi iespēju kaut kādā mērā kultūrai pietuvoties tiem iedzīvotājiem, līdz kuriem tā nespēja aizsniegties līdz šim, –
digitālās iespējas paplašina auditoriju.
Būtu svarīgi to nepazaudēt arī pēc ārkārtas situācijas beigām. Domāju, ka tie, kas ir piedzīvojuši izrādi vai koncertu klātienē, šobrīd vēl vairāk nekā iepriekš spēj novērtēt dzīvā izpildījuma un klātesamības nozīmi mākslas darba uztveršanā, tāpēc par šo apmeklētāju droši vien nebūs jāuztraucas.
Tomēr domāju arī, ka pēc šī “viss jau ir pieejams internetā, un turklāt par velti” tos, kuri kultūru jau līdz šim uzskatīja par laika kavēkli un māksliniekus par plānā galdiņa urbējiem,
būs daudz grūtāk pārliecināt par kvalitatīvajām atšķirībām un to, ka kultūra maksā naudu.
H. M.: – Skaidrs, ka “kultūra par velti” nav ilgtspējīgs komerciāls modelis.
Daudzas nozares līdz šim pelnīja ar saviem produktiem, tās nevar atļauties pāriet interneta vidē un tos atdot par brīvu.
Vai arī tad fundamentāli ir jāmaina valsts finansēšanas kārtība – līdzīgi, kā plānots sabiedriskajam medijam iziet no reklāmas tirgus, tā arī profesionālās kultūras produkti tiktu 100% finansēti no valsts.
Kad Covid krīze būs beigusies, būs liels jautājums, kā un cik mēs atgriezīsimies pie iepriekšējās pierastās kultūras baudīšanas, ko neviens tagad skaidri pateikt nevar.
Jautājums vēl arī par to, vai kultūras pasākumus pieskaitīs pie kritiski svarīgo pasākumu grupas.
Piekrītu, ka dzīvības glābšana ir primārā un akūtā, tomēr sabiedrības psihiskai veselībai ir ļoti svarīgi, lai viņi varētu, kaut vai ierobežotā mērā, bet tomēr apmeklēt kultūras pasākumus.
Es vēlētos, lai Kultūras ministrija uzņemtos procesa virzītāja funkciju, jo cīņa par kultūras patērētāju, kas līdz šim norisa reālajā dzīvē, gandrīz pilnībā būs pārvietojusies uz digitālo vidi, un gandrīz visas organizācijas būs sapratušas, ka steidzami jāsāk kustēties, un var rasties digitāli satura plūdi.
Tas pats par sevi nav slikti, tomēr skaidrs, ka valsts institūcijām būs lielāki resursi, bet tie, kam to būs mazāk, kultūras nevalstiskais sektors, var vienkārši iznīkt. Lai gan, no otras puses, bieži tieši nevalstiskais sektors un mazās institūcijas bez garantēta budžeta finansējuma spēj ātrāk piemēroties un pielāgoties jaunām situācijām.
“Esam apņēmības pilni cīnīties”
“KZ” uzrunāja arī Latvijas kultūras ministru NAURI PUNTULI, lai noskaidrotu, vai KM rīcībā ir precīzs monitorings par situācijas attīstību saistībā ar atbalstu Covid-19 krīzes skartajiem pašnodarbinātajiem kultūras darbiniekiem. Vai atbalsta sniegšanā ir plānots plašāk izmantot VKKF kā instrumentu? Vai KM plānos ir argumentēt nepieciešamību steidzami ieviest īpašu programmu kultūras nozares atbalstam?
NAURIS PUNTULIS, kultūras ministrs: “Šobrīd KM turpina precizēt noteikumus, kā arī kopā ar VID analizē konkrētus atteikumu un mazo summu gadījumus, lai identificētu problēmsituācijas un attiecīgi turpmāk koriģētu noteikumus un to piemērošanas algoritmus.
Protams, radošo personu rīcībā ir arī VKKF radošo personu atbalsta programma, monitorēsim pieprasījumu tajā.
Vēlos akcentēt, ka KM pirmā reaģēja uz krīzi, valdībā piedāvājot informatīvo ziņojumu par valsts atbalstu un kultūras nozares saglabāšanu krīzes apstākļos.
Tā kā neviens nespēja paredzēt pandēmijas attīstību un tās ilgumu valstī, mūsu priekšlikums tika noraidīts, un jautājums, veidojot atbalsta sistēmas dīkstāves laikā, tika skatīts horizontāli, neizceļot atsevišķas nozares. Iestājoties ārkārtējai situācijai, uzklausījām KM kapitālsabiedrību prognozes –
esošās dotācijas ietvaros tās spēs “pārziemot” ar noteikumu, ka sezona atsāksies augustā.
Privāto pasākumu organizatoru jautājums tika iekļauts un atrisināts uzņēmējdarbības kopējā paketē ļoti ātri, bet pašnodarbināto jautājums tika risināts caur VID, un te aina diemžēl ir neviennozīmīga, arī ieviešot KM rosinātos priekšlikumus, kas atviegloja pabalstu saņemšanu.
Jebkurā gadījumā dīkstāves pabalsti ir īstermiņa risinājums, un valstij būs jāatgriežas pie kompleksiem krīzes risinājumiem, kurā katra nozares ministrija nāks ar savu redzējumu un piedāvājumu krīzes pārvarēšanai.
Šobrīd, kad jau diezgan skaidri iezīmējas prognozes, ka sezona augustā var arī neatsākties, KM atgriezīsies pie savas sākotnējās ieceres un vērsīsies valdībā ar lūgumu pēc papildu finansējuma, kas palielinātu gan dotāciju valsts kultūras organizācijām un kapitālsabiedrībām, gan arī radošo personu atbalstam caur VKKF.
Šobrīd, kad esam apjautuši krīzes norisi un prognozes, ziņojums būs balstīts precīzos un pamatotos aprēķinos.
Mūsu vadmotīvs šajā laikā ir iesaiste un sadarbība –
uzturam ciešu saikni un dialogu ar nozari dažādos formātos un sastāvos. Par valsts atbalstu nozarei esam apņēmības pilni cīnīties.
Aktuāli
Kompensācijās varētu prasīt 30 miljonus
Ja Covid-19 pandēmijas dēļ stingri ierobežojumi saglabāsies līdz pat gada beigām, tad kultūras pasākumu rīkotājiem radītie zaudējumi, kurus Kultūras ministrija (KM) prasītu valdībai kompensēt, varētu būt tuvu pie 30 miljoniem eiro, šādi kultūras ministrs Nauris Puntulis otrdien, 28. aprīlī, sacīja intervijā LTV.
Pagaidām gan nav skaidra ne precīza summa, ne arī kritēriji, pēc kuriem tas varētu notikt. Pēc ministra teiktā, galvenais, kas KM būtu jāzina, pirms tālāk virzīt šo jautājumu, ir konkrēts datums, līdz kuram kultūras pasākumi nevarēs notikt, ko patlaban ir ļoti grūti prognozēt pat speciālistiem.
N. Puntulis pieļauj, ka KM, konsultējoties ar epidemiologiem, šajā ziņā varētu uzņemties atbildību un noteikt kādu pavisam konkrētu datumu.
KM valsts sekretāre Dace Vilsone aizvakar Latvijas Pašvaldību savienības rīkotajā videokonferencē norādīja, ka
KM ir izstrādājusi “ceļa karti” atbalsta mehānismiem, kas būtu attiecināmi uz kultūras sektorā strādājošiem
gan ārkārtējās situācijas periodā, gan pēc tā. KM uzskata, ka nepieciešams VKKF Radošo personu atbalsta programmai piešķirt papildu līdzekļus dīkstāves pabalstu izmaksai; ka vajadzīgs īpašs atbalsta mehānisms jeb aizņēmums no Valsts kases pašvaldību kapitālsabiedrībām, kurām ieņēmumi kritušies par vairāk nekā 50%, un ka ministrijai esot arī jāstrādā sadarbībā ar Ekonomikas ministriju pie iekšējā tūrisma stimulēšanas, lai kultūras nozarē atgrieztos ienākumi.
KM piedāvāšot arī ieviest subsidētu darba vietu programmu no 2021. gada, kā arī redz nepieciešamību rast papildu finansējumu jauno sanitāro protokolu ieviešanas izmaksu segšanai, lai tos nodrošinātu pasākumu norises vietās.
