Kā atrast tēvu, pazudušu baņķieri. Dokumentālā filmā režisore rāda savas ģimenes drāmu 4
Pirmdien, 4. maijā, Latvijas filmu maratona programmā kinoteātrī “Splendid Palace” notiks dokumentālās filmas “Mans tēvs baņķieris” pirmizrāde. Pēc tam filmu jeb autobiogrāfisko “detektīvstāstu” rādīs visā Latvijā. Filmas režisore ir Ieva Ozoliņa, veidošanas pasniedzēja un debitante kinorežijā, un stāsts lielā mērā (bet ne tikai) ir par viņas tēvu, kuru meita atrada pēc 18 gadu neziņas. Ievas tēvs ir Boriss Osipovs, kurš 1994. gadā, bankrotējot viņam piederošajai “TOP bankai”, pazuda ar sešiem miljoniem dolāru, Interpola meklēšanā bija sešpadsmit gadus, līdz “atradās” Malaizijā, Kualalumpuras psihiatriskajā klīnikā. Bet, lai mēģinātu saprast notikušo un notiekošo, ir interesanti atgriezties pagātnē. Par to saruna ar Ievu Ozoliņu.
I. Ozoliņa: – Esmu dzimusi 1974. gadā Rīgā. Mācījos toreizējā Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolā. Mamma latviete, tāds teicamnieces tips, bija advokāte, tēvs – pa pusei krievs, pa pusei kabardīnietis, ekonomikas pasniedzējs Rīgas Politehniskajā institūtā. Bija ļoti daudzpusīgs cilvēks, ar plašu interešu loku. Interesējās par zinātni, bioniku, veica pētījumus un eksperimentus un arī nopietni trenējās brīvajā cīņā. Tēvam bija svarīgi sevi pierādīt, daudz lasīja, pilnveidojās, aizstāvēja zinātņu kandidāta grādu, bet pelnīja maz. Godīgi sakot – dzīvojām nabadzīgi. Tēvam tas ļoti kremta, jo šķita būtiski spēt nodrošināt ģimeni.
– Un tad Latvija ieguva neatkarību…
– Tas bija mana tēva laiks. Biznesmeņu un apsviedīgu cilvēku laiks. Tēvs izveidoja Latvijā pirmo privāto valodu apmācību firmu “Kultūra”, kas pēc tiem laikiem novatoriskas metodes mācīja latviešu valodu un vairākas svešvalodas. Vienu brīdi viņam bija kādas 20 firmas: totalizators, iepazīšanās salons, peldēšanas apmācība… Tēvs saprata, ka var reāli pelnīt. Atceros, braucām mašīnā, un viņš teica, ka dibināšot banku. Sapratu, ka būs sūdi. Jo tam viņš tomēr nav gatavs. Banku tajā laikā bija ļoti viegli nodibināt. Vajadzēja tikai licenci, ko jaunie baņķieri pa dažādiem kanāliem arī sadabūja. Banku viņš sākumā nosauca par “Daigu” – savas jaunās draudzenes vārdā, no manas mammas viņš jau bija izšķīries. Viņš bija tāds mačo tips. Un, kad parādījās nauda, parādījās arī draudzenes. “Daiga” bankas nosaukumā īsti neesot skanējusi, tāpēc nomainīja uz “TOP”. Tā bija novatoriska banka. Tēvs divu gadu laikā jau bija miljonārs. Bet man bija kauns.
– Par ko?
– Cita vērtību skala. Tas, kas naudai nāk līdzi… Ārišķīgs izskats, matu stādīšana. Tēvs sāka staigāt aveņkrāsas žaketē, bet es iestājos Lietišķās mākslas vidusskolā. Tētis man un māsai palīdzēja finansiāli, man sarīkoja lieliskas kāzas. Bija daudzu kultūras un mākslas projektu mecenāts.
– Tad jau labs cilvēks.
– Jā, viņš daudziem palīdzēja. Bet tad sākās banku krīze. Tētis jau nedibināja banku, lai krāptos. Vienu dienu aizeju uz banku, bet tēta vairs nav. Kādu laiku jau pirms tam viņš man ik pa laikam nesa zelta lūznīšus, kā viņš teica, nebaltām dienām, un kā vienmēr bija optimistisks, bet izskatījās arvien sliktāk, līdz kādu dienu sacīja, ka vajadzēšot aizbraukt. Un 1994. gada beigās viņš pazuda. Ar galiem, jauno sievu un sešiem miljoniem bankas naudas. Pēc diviem gadiem Latvijā atgriezās viņa jaunā sieva smagā psiholoģiskā stāvoklī. Gāja laiks, un 2011. gadā Interpols mums paziņoja, ka kādā Malaizijas psihiatriskajā slimnīcā pieteicies cilvēks ar tēva personas datiem. Man bija trīs versijas: tēva atklāšanās ir veids, kā viņam tikt mājās; nokļūšana psihiatriskajā slimnīcā kā paglābšanās no nāves; viņš patiešām ir sajucis. Atsūtītajā fotogrāfijā ar grūtībām varēju sazīmēt tēvu, cilvēks attēlā izskatījās novājējis un sagrauts, turklāt tēti pazinu tikai ar bārdu, bet fotogrāfijā redzamajam cilvēkam tās nebija.
– Vai Latvijā tēvam likuma priekšā nekas nedraud?
– Prokuratūrā noskaidroju, ka viņa lietā par naudas piesavināšanos iestājies noilgums. Nolēmu braukt un šo braucienu dokumentēt filmā. Divus gadus gan šī braukšana dažādu iemeslu dēļ karājās gaisā, man ir četri bērni, jaunākais pavisam maziņš. Māsa, kas ļoti pārdzīvoja tēva pazušanu, gribēja skriet un vest tēvu mājās, jau DNS sev bija uztaisījusi. Es spriedu radoši. Domāju veidot filmu par 90. gadiem: no vispārīgām lietām līdz konkrētām, no Gorbačova perestroikas līdz manam tēvam. Par to, kas notiek ar cilvēkiem laiku griežos, par cilvēkiem, kas pazaudē sevi. Protams, tas ir arī stāsts, kā atradu savu tēvu. Bet tagad jau arvien vairāk liekas, ka filma ir par mani pašu.
– Filmas videoreklāma beidzas ar to, ka satiekat tēvu un viņš jūs nepazīst… Tā arī palika?
– Mēs pie viņa bijām un filmējām desmit dienas. Tas jāskatās filmā.
– Bet vai šis cilvēks ir jūsu tēvs?
– Jā.
– Slims?
– Oficiāli – šizofrēniķis. Bet kas tas ir? Varbūt puse no mums visiem ir šizofrēniķi…
– Kur tēvs ir tagad?
– Turpat.
– Kāpēc ne Latvijā?
– Viņš sevi Latvijā neredz. Un vēl tā apziņa, ka palicis cilvēkiem parādā… Viņam Malaizijā esot projekti, ko nevarot atstāt pusratā. Līdz lielai naudai viņš tur nekad nav ticis, kaut gan daudz ko darījis. Vienmēr viņam kaut kas nobrucis. Bijis arī ubags, gājis uz tirgu ēst sapuvušus augļus. Dzīvojis mežā, džungļos. Pēdējos trīs gadus – trakomājā. Bet, kas paradoksāli, tomēr ir laimīgs. Viņš ir atradis modeli, kā sadzīvot ar savu atšķirtību no tiem, ko viņš mīl, un konceptu, kā sadzīvot ar savu sirdsapziņu. Bet varbūt tā ir tikai mana, meitas, izpratne par to, kā viņš jūtas…
– Bet bērni, mazbērni ir Latvijā…
– Cilvēki ir dažādi. Viņš ir daļa no mūsu ģimenes, domās nekad pavisam no mums nav bijis projām, ģimenes saites viņam ir svarīgas. Tomēr viņu vada citas intereses, ne būšana pie televizora kopā ar mazbērniem.
– Tētis tā arī paliks Malaizijā?
– Uz šo jautājumu lai atbild filma.
– Un kur palika seši miljoni?
– Viņš uz Malaiziju aizbrauca ar naudu, ko dabūja no īpašuma, kuģa, mašīnu pārdošanas, bija arī sievas dārglietas. Sešu miljonu līdzi nebija. Īsti nezinu, no kurienes parādījies šis skaitlis. Viens avots – Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmata “Latvijas miljonāru noslēpumi”, kur minēts, ka “Boriss Osipovs aizgājis ar partneriem un noguldītājiem piederošiem sešiem miljoniem dolāru čemodānā”.
