Kā atradināt bērnu no činkstēšanas 0
Bērna činkstēšanai var būt daudz dažādu iemeslu: nogurums, slāpes, slikta pašsajūta, vēlme piesaistīt pieaugušā uzmanību. Vecāku uzdevums – saprast šo iemeslu un, kas vēl svarīgāk, iemācīt bērnam vadīt savas emocijas. Pēc klīniskā psihologa, vairāku grāmatu autora Gaja Vinča domām, jau četrgadīgs bērns spēj “aizvākt” raudulīgās notis no savas runas. Kā palīdzēt viņam to izdarīt?
Mazi bērni iemācās činkstēt aptuveni tajā vecumā, kad jau prot izteikties pilniem teikumiem, vai pat agrāk. Vieni no šī ieraduma atbrīvojas pēc pirmās vai otrās klases, bet citiem tas saglabājas ilgāk. Jebkurā gadījumā reti kurš no apkārtējiem spēj ilgi izturēt šo kaitinošo, vienveidīgo činkstēšanu.
Kā uz to parasti reaģē vecāki? Vairākums lūdz vai pieprasa nekavējoties izbeigt niķoties. Citi visādi demonstrē aizkaitinājumu, bet tas diez vai traucēs bērnam īdēt, ja viņam ir slikts noskaņojums, ja viņš ir nomākts, noguris, izsalcis vai slikti jūtas.
Pirmsskolas vecuma bērnam ir grūti kontrolēt savu uzvedību, taču aptuveni trīs vai četru gadu vecumā viņš jau spēj izrunāt tos pašus vārdus mazāk raudulīgā balsī. Jautājums tikai par to, kā panākt, lai viņš maina balss toni.
Par laimi, ir vienkāršs triks, ko vecāki var izmantot, lai atradinātu bērnu no šī nepatīkamā ieraduma. Daudzi pieaugušie zina par šo paņēmienu, bet bieži vien, mēģinot to izmantot, cieš neveiksmi, jo neievēro nozīmīgāko nosacījumu: robežu noteikšanā un paradumu mainīšanā mums jābūt loģiskiem un konsekventiem uz visiem 100%.
Pieci soļi
1. Ikreiz, kad bērns “ieslēdz” īdēšanu, ar smaidu saki viņam (lai viņš saprastu, ka tu nedusmojies): “Man ļoti žēl, bet tev tagad ir tik raudulīga balss, ka manas ausis nevar labi sadzirdēt. Tāpēc, lūdzu, atkārto to vēlreiz liela zēna/meitenes balsī.”
2. Ja bērns turpina īdēt, pieliec plaukstu pie auss un atkārto ar smaidu: “Es zinu, ka tu kaut ko saki, bet manas ausis atsakās darboties. Vai tu nevari to pateikt liela zēna/meitenes balsī?’’
3. Ja bērns maina toni uz mazāk raudulīgu, saki: “Tagad es tevi dzirdu. Paldies, ka runā ar mani kā liela/s meitene/zēns.” Noteikti atbildi uz bērna lūgumu. Vari teikt: “Manas ausis ir laimīgas, kad tu izmanto savu lielā bērna balsi.”
4. Ja pēc diviem taviem lūgumiem bērns joprojām činkst, parausti plecus un novērsies, ignorējot viņa pieprasījumus, kamēr viņš neizsaka savu vēlēšanos bez činkstēšanas.
5. Ja čīkstēšana pārvēršas skaļā raudāšanā, saki: “Es gribu tevi dzirdēt, patiešām gribu. Taču manām ausīm ir vajadzīga palīdzība. Tās grib, lai tu runā lielā zēna/meitenes balsī.’’ Ja pamani, ka bērns cenšas mainīt intonāciju un runāt mierīgāk, atgriezies pie trešā soļa.
Tavs mērķis ir pakāpeniski attīstīt saprātīgu uzvedību, tāpēc svarīgi pamanīt un atalgot jebkurus pirmos centienus no bērna puses.
Svarīgi nosacījumi
1. Lai šī tehnika darbotos, tev un partnerim (ja tev tāds ir), vienmēr jāreaģē vienādi, tikmēr, kamēr bērna ieradums mainīsies. Jo uzstājīgāki un konsekventāki būsiet, jo ātrāk tas notiks.
2. Lai izvairītos no cīņām par varu ar savu bērnu, centies saglabāt mierīgu, vienmērīgu toni un uzmundrināt bērnu ik reizi, kad vērsies pie viņa ar lūgumu.
3. Neaizmirst viņa centienus nostiprināt ar atzinības vārdiem, kas tiek izteikti vienu reizi (kā piemērā no 3. punkta).
4. Neesi mazāk prasīgs, redzot, ka bērns sāk pielikt pūles, lai mazāk činkstētu. Turpini atgādināt par saviem lūgumiem runāt “kā lielam” tikmēr, kamēr viņa balss tonis kļūst pieņemamāks.
5. Jo mierīgāk reaģēsi, jo vieglāk bērnam būs koncentrēties uz izvirzīto uzdevumu. Pretējā gadījumā, pamanot tavu emocionālo reakciju uz savu činkstēšanu, pirmsskolas vecuma bērns var nostiprināt šo slikto paradumu.
